— Kris… — Hareja nočukstēja vēl klusāk nekā pirms tam.
Drīzāk sajutu nekā dzirdēju, kā viņa bez trokšņa piegāja pie manis, bet izlikos, ka neesmu manījis. Šinī brīdī gribēju būt viens. Man vajadzēja būt vienam. Vēl nebiju izšķīries, neko nebiju nolēmis. Skatīdamies tumstošajās debesīs, zvaigznēs, kuras bija tikai spokaina Zemes zvaigžņu ēna, es stāvēju nekustēdamies, bet tukšumā, kas nomainīja neprātīgo domu virpuli, bez vārdiem auga nedzīva, vienaldzīga pārliecība, ka tur, man nepieejamos apziņas dziļumos, jau esmu izvēlējies, taču izlikos, ka nekas nav noticis, un man nebija pat tik daudz spēka, lai varētu sevi nicināt.
Domātāji
— Kris, tas ir šī eksperimenta dēļ?
Viņas balss man lika nodrebēt. Jau vairākas stundas gulēju bez miegā, skatīdamies tumsā, vientuļš, jo nedzirdēju pat viņas elpu; iestidzis rēgaino, pusbezjēdzīgo domu sarežģītajos labirintos — tas piešķīra jaunas dimensijas un jaunu saturu —, biju par Hareju aizmirsis.
— Ko… kā tu zini, ka neguļu? … — manā balsī skanēja bailes.
— Pēc tā, kā tu elpo… — viņa klusu, kā atvainojoties teica. — Negribēju tevi traucēt … Ja nevari, nerunā…
— Nē, kālab. Jā, tas ir šī eksperimenta dēļ. Uzminēji.
— Ko viņi no tā gaida?
— Viņi paši nezina. Kaut ko. Šīs operācijas nosaukums varētu but nevis «Domas», bet gan «Izmisums». Tagad vajadzīgs tikai viens — cilvēks, kuram būtu pietiekami daudz drosmes, lai uzņemtos atbildību par lēmumu, bet šo drosmes veidu vairums uzskata par parastu gļēvulību, jo tā ir atkāpšanās, saproti, rezignācija, cilvēka necienīga bēgšana. It ka cienīgi būtu iestigt un grimt kaut kur, ko viņš nesaprot un nekad nesapratīs.
Apklusu, bet, iekams paātrinātais pulss pierima, mani pārņēma jauna lēkme:
— Protams, nekad netrūkst ākstu ar praktiskiem uzskatiem. Viņi sacīja: pat ja neizdosies nodibināt kontaktu, tad, studējot šo plazmu — visus šos dulnos, dzīvos radījumus, kas izsprāgst no tās uz vienu diennakti, lai atkal pazustu, — mēs izzināsim matērijas noslēpumu, it kā viņi nezinātu, ka tie ir meli, klaiņošana pa nesaprotamā valodā rakstītu bibliotēku, kur var vienīgi apbrīnot krāsainos grāmatu iesējumus … Kā gan citādi!
— Vairāk tādu planētu nav?
— Nav zināms. Varbūt ir, bet mēs pazīstam tikai šo vienu. Katrā ziņā, tas ir kaut kas ļoti reti sastopams, ne tā kā Zeme. Mēs, mēs esam parasti, mēs esam Visuma zāle un lepojamies ar savu parastumu, kas ir tik vispārīgs, un domājam, ka tanī var visu ietilpināt. Tā bija tāda shēma, ar kuru droši un paļāvīgi devāmies tālēs: urrā citām pasaulēm! Bet galu galā — kas tās tādas, šīs citas pasaules? Pakļausim tās vai paši tiksim pakļauti — nekā cita nebija šais nelaimīgajās smadzenēs, ek, nav vērts. Nav vērts.
Piecēlos, taustīdamies atradu aptieciņu, tad plakanu kārbiņu ar miega zālēm.
— Es gulēšu, mīļā, — sacīju, aizgriezdamies tumsā. Augstu virs manis dūca ventilators, — Man jāguļ. Citādi pats nezinu …
Nolikos gultā. Viņa pieskārās manai rokai. Es satvēru viņas neredzamo delnu un turēju nekustīgi, kamēr mana roka atslāba miegā.
No rīta, kad uzmodos spirgts un atpūties, eksperiments man likās kaut kas maznozīmīgs, nesapratu, kā varēju tam piešķirt tādu svaru. Arī tas, ka Hareja ies man līdzi uz laboratoriju, mani maz uztrauca. Kad es uz dažām minūtēm atstāju istabu, redzēju, ka visi viņas pūliņi bija veltīgi, tāpēc atsacījos no tālākiem mēģinājumiem, kaut arī viņa uzstājīgi tos pieprasīja (viņa bija ar mieru pat sēdēt' ieslēgta), un ieteicu viņai paņemt līdzi kādu grāmatu lasīšanai.
Vairāk par pašu procedūru mani interesēja tas, ko ieraudzīšu laboratorijā. Izņemot diezgan lielus tukšumus sastatņu plauktos un skapjos ar medicīniskajiem stikliem (dažos skapjos trūka arī sienas, bet vienu durvju plātni greznoja zvaigžņveida plīsums, it kā te nesen būtu noticis cīniņš un tā pēdas būtu steidzīgi un rūpīgi likvidētas), šai lielajā, gaišzilajā zālē nebija nekā neparasta.
Snauts, kurš rosījās gar aparatūru, uzvedās vairāk nekā apmierinoši. Harejas ierašanos viņš uzņēma kā kaut ko pavisam parastu un viegli paklanījās viņai no tālienes; kad viņš slapināja man deniņus un pieri ar fizioloģisko šķīdumu, ieradās Sartoriuss. Viņš ienāca pa mazām stikla durtiņām, aiz kurām bija tumsa, tērpies baltā virsvalkā ar melnu pretradiācijas priekšautu, kas sniedzās līdz potītēm. Lietišķs, sparīgs, viņš sasveicinājās ar mani tā, it kā mēs būtu liela institūta darbinieki uz Zemes un būtu šķīrušies tikai vakar. Tikai tagad pamanīju, ka nedzīvo izteiksmi viņa sejai piešķir kontaktlēcas zem plakstiem, kuras viņš nēsāja aceņu vietā.
Sakrustojis rokas uz krūtīm, Sartoriuss vēroja, kā Snauts aptin manai galvai piekļau- tos elektrodus ar bandāžu, kas izveidoja kaut ko līdzīgu baltai micītei. Vairākas reizes viņš aplūkoja zāli, it kā vispār nemanīdams Hareju, kas salīkusi, nelaimīga sēdēja uz maza ķeblīša pie pašas sienas un izlikās, ka lasa grāmatu; kad Snauts atkāpās no mana krēsla, es pakustināju metālā un vados ieskauto smago galvu, lai redzētu, kā ieslēdz aparatūru, bet Sartoriuss negaidīti pacēla rokas un augstā stilā ierunājās:
— Doktor Kelvin! Lūdzu mirkli uzmanības un koncentrētības! Netaisos dot nekādas pavēles, jo tas nevestu pie mērķa, bet jums jāpārtrauc domāt par sevi, par mani, par kolēģi Snautu, par kaut kādām citām personām, lai, izslēdzot jebkuru nejaušību, varētu koncentrēti domāt par to, ko mēs te reprezentējam. Zeme un Solāris, pētnieku paaudzes, kas sastāda vienotu veselu, — neraugoties uz to, ka atsevišķiem cilvēkiem ir sākums un gals, — mūsu neatlaidīgā tiekšanās nodibināt intelektuālu kontaktu, cilvēces nostaigātais, garais vēsturiskais ceļš, pārliecība, ka nākotnē tas tiks turpināts, gatavība pārciest jebkādus upurus un grūtības, pakārtot visas personiskās izjūtas šai mūsu misijai — lūk, temati, kuriem noteikti jāaizpilda jūsu apziņa. Tiesa, asociāciju gaita nav pilnīgi atkarīga no jūsu gribas, tomēr tas, ka jūs atrodaties te, apstiprina manis sniegtā izklāsta autentiskumu. Ja jūs nebūsit pārliecināts, ka uzdevumu esat izpildījis, lūdzu darīt to zināmu, un kolēģis Snauts ierakstu atkārtos. Laika mums pietiek …
Pēdējos vārdus viņš izrunāja ar neizteiksmīgu smaidu, kas nespēja izdzēst caururbjoša stinguma izteiksmi viņa acīs. Man iekšā viss sagriezās, dzirdot ar tādu nopietnību un svarīgumu nodeklarētu frāžu plūsmu; par laimi Snauts pārtrauca ieilgušo pauzi.
— Vai var, Kris? — viņš nevērīgi un familiāri jautāja, ar elkoni atspiedies uz augstās encefalogrāfa pults, it kā tā būtu krēsla atzveltne. Biju viņam pateicīgs, ka viņš uzrunāja mani vārdā.
— Var, — es teicu, pievērdams acis.
Uztraukums, kas bija mani nogurdinājis,
izgaisa, tikko Snauts beidza piestiprināt elektrodus un pieskārās slēdžiem; caur skropstām ieraudzīju kontrollampiņu iesārto spīdumu uz aparāta melnā paneļa. Pamazām zuda mitrā un nepatīkamā vēsuma sajūta, ko radīja metāla elektrodi, kas gluži kā aukstas monētas apkļāva manu galvu. Es līdzinājos pelēkai, neapgaismotai arēnai, kuru kā amfiteātri no visām pusēm ieskāva neredzamu skatītāju pūlis. Manī brieda mēms, ironijas pilns nicinājums pret Sartoriusu un Misiju. Iekšējo vērotāju saspringums sāka atslābt. «Hareja?» es iedomājos, it kā eksperimentēdams, nepatīkama nemiera pilns, gatavs uzreiz aizmirst šo vārdu. Bet mana modrā un reizē aklā auditorija nesāka protestēt. Kādu brīdi manī bija tikai jūtīgums, žēlums, biju gatavs nest mocošus, ilgus upurus. Hareja bez formas, bez kontūrām, bez sejas piepildīja manu būtni, un piepeši cauri viņas bezpersoniskajam, izmisīgi sentimentālajam tēlam ar visu savu profesoriskā izskata autoritāti pelēkajā tumsā parādījās Gīze, solāristikas un solāristu tēvs. Bet ne par dubļaino izvirdumu es domāju, ne par smirdīgo atvaru, kas aprija viņa zeltītās acenes un rūpīgi sasukātās sirmās ūsas, — redzēju tikai gravīru uz monogrāfijas titullapas, blīvi aizšvīkoto fonu, kurā mākslinieks kā oreolā bija ietvēris viņa galvu; ne jau šīs sejas panti, bet gan tās godīgums, vecmodīgais saprātīgums atgādināja mana tēva seju, tā ka galu galā es nezināju, kurš no viņiem skatās uz mani. Abiem nebija kapa vietas — mūsu laikos tik bieži sastopama un parasta parādība, ka tā neizraisīja nekādus īpašus pārdzīvojumus.