Tēls jau sāka gaist, kad es uz kādu brīdi pēkšņi aizmirsu Staciju, eksperimentu, Hareju, melno okeānu, visu, un mani zibenīgi pārņēma pārliecība, ka tie divi vairs neesošie, bezgalīgi mazie, par izkaltušu purvu pārvērstie cilvēki tika galā ar visu, ar ko viņiem nācās saskarties, un šī atklājuma radītais miers iznīcināja amorfo pūli, kas ielenca pelēko arēnu, mēmi gaidot manu sakāvi.
Tad aparatūru izslēdza; atskanēja divkāršs klikšķis, un manas acis apžilbināja gaisma. Pievēru plakstus, Sartoriuss pētījoši skatījās uz mani, arvien vēl stāvēdams tai pašā pozā.
Snauts, uzgriezis viņam muguru, rosījās pie aparāta, it kā tīšām klaudzinādams savas pārāk vaļīgās sandales.
— Kā jūs domājat, doktor Kelvin, vai izdevās? — atskanēja Sartoriusa nepatīkamā nazālā balss.
— Jā, — es atbildēju.
— Vai jūs esat par to pārliecināts? — Sartoriuss jautāja ar izbrīna un pat aizdomu pieskaņu balsī.
— Jā.
Pārliecība un manas atbildes asais tonis uz mirkli izsita viņu no vēsās augstprātības sliedēm.
— Tas … labi, — viņš noteica un paskatījās apkārt, it kā nezinādams, ko tagad lai iesāk.
Pie krēsla pienāca Snauts un sāka noņemt bandāžu.
Es piecēlos un mazliet pastaigājos pa zāli, bet pa to laiku Sartoriuss, kurš bija pazudis tumsā, atgriezās ar jau attīstītu un nosausētu filmu. Uz pusotra desmit metru garas lentas stiepās drebošas, balti robotas līnijas, it kā uz melnās, slidenās celuloīda plēves būtu uzstiepts zirnekļa tīkls vai būtu parādījies pelējums.
Man vairāk nebija nekā, ko darīt, bet es negāju prom. Tie divi iesprauda modulatora oksidētajā kasetē filmu, kuras galu, neuzticīgi saraucis uzacis, Sartoriuss apskatīja vēlreiz, it kā mēģinādams atšifrēt saturu, kas slēpts šinīs saraustītajās līnijās.
Eksperimenta pēdējo daļu vairs neredzēju. Vienīgi zināju, kas notiek, kad viņi nostājās pie sadales pultīm un ieslēdza aparatūru. Vāji, parupji ņurdot, strāva ieplūda spoļu tinumos zem tērauda grīdas, un tikai tad uguntiņas pa mirdzspuldžu stateniskajām stikla virtenēm sāka skriet uz leju, liecinot, ka rent- genaparāta lielā lampa slīd pa vertikālo šahtu tai pašā virzienā, lai apstātos atvērtajā izejā. Tad uguntiņas apstājās uz skalas viszemākajām iedaļām, un Snauts sāka palielināt spriegumu, kamēr bultiņas, pareizāk, baltās svītriņas, kas tās aizstāja, līgojoties izdarīja puspagriezienu pa labi. Strāvas dūkoņa bija tikko dzirdama, nekas vairāk nenotika, kasetes ar filmām rotēja zem apvalka, tā ka to pat nevarēja manīt, kadru skaitītājs klusi tikšķēja kā pulksteņa mehānisms.
Hareja skatījās pāri grāmatai te uz mani, te uz viņiem. Es piegāju viņai klāt. Viņa jautājoši paskatījās. Eksperiments jau bija beidzies. Sartoriuss lēnām piegāja pie aparāta lielās konusveida galviņas.
— Ejam?… — Hareja jautāja tikai ar lūpām.
Pamāju ar galvu. Viņa piecēlās. Ne no viena neatvadoties — tas izskatītos pārāk nejēdzīgi —, pagāju garām Sartoriusam.
Augšējā koridora augstos logus piepildīja ārkārtīgi skaists riets. Tas nebija parastais drūmais, izblīdušais sārtums, likās, ka aizmigloti mirdzošās, iesarkanu nianšu pārpilnās debesis ir nobārstītas ar vissmalkākajiem sudraba putekļiem. Okeāna bezgalīgā līdzenuma
smagie, nekustīgie, melnie viļņi, it kā atbildot uz šo silto mirdzumu, šķita metam mīkstu, rudi violetu, dzirkstošu atspulgu. Tikai pašā zenītā debess stūrgalvīgi palika spilgti sarkanbrūna.
Es pēkšņi apstājos apakšējā gaiteņa vidū. Gluži vienkārši nespēju domāt par to, ka atkal kā cietuma kamerā mēs būsim ieslēgti kabīnē, no kuras redzams tikai okeāns.
— Harej, — es teicu, — zini… es labprāt iegrieztos bibliotēkā… Vai tev nav nekas pretī? …
— O, ar lielāko prieku, pameklēšu kaut ko lasāmu, — viņa atbildēja ar mazliet nedabisku možumu.
Jutu, ka kopš vakardienas starp mums ir kaut kāda neaizbērta plaisa un ka man jābūt ar viņu kaut mazliet sirsnīgākam, bet mani pārņēma pilnīga apātija. Nezinu, kam būtu jānotiek, lai to nokratītu.
Mēs griezāmies pa koridoru atpakaļ, vēlāk, tikuši pāri slīpumam, nokļuvām līdz mazai priekštelpai. Te bija trīs durvis, starp tām ziedi aiz kristāla stikliem, gluži kā puķu veikala skatlogā.
Vidējās durvis, kas veda uz bibliotēku, no abām pusēm sedza grumbuļaina mākslīgā āda; iedams garām, allaž vairījos tai pieskarties. Iekšā, lielā, apaļā zālē zem bāli sudrabotiem griestiem ar stilizētām saulēm, bija nedaudz vēsāks.
Nobraucu ar roku pa solāristiskās klasikas grāmatu mugurām un jau gribēju paņemt Gīzes pirmo sējumu, kur ar zīdpapīru segtajā
titullapā bija šis portrets gravīra, kad negaidīti uzdūros biezam astotdaļformātā izdotam Gravinska sējumam, kuru pagājušajā reizē nebiju pamanījis.
Iesēdos mīkstā krēslā. Bija pavisam klusi. Man aiz muguras Hareja šķirstīja kādu grāmatu; dzirdēju, kā lapas viegli čaukst zem viņas pirkstiem. Gravinska rokasgrāmata bija alfabētiskā kārtībā sarindotu solāristisko hipotēžu krājums, no «Abioloģisks» līdz «2ig- laiņi». Kompilators, kurš nekad pat nav redzējis Solāris, izurbās cauri visām monogrāfijām, ekspedīciju protokoliem, atsevišķiem rakstiem un iepriekšējiem ziņojumiem un izveidoja katalogu, kas mazliet atbaidīja ar formulējumu lapidaritāti, jo tie vietvietām kļuva pliekani un nokāva domu izsmalcināto sarežģītību, ar kādu tie bija dzimuši; starp citu, enciklopēdiskā ziņā šis darbs drīzāk bija kuriozs: tas bija izdots pirms divdesmit gadiem, un pa šo laiku izauga jaunu hipotēžu kalni, kas vienā sējumā vairs nevarētu ietilpt. Pārskatīju autoru, pareizāk sakot, bojā gājušo autoru alfabētisko sarakstu, retais no tiem vēl bija dzīvs, aktīvi solāristikā nedarbojās tikpat kā neviens. Visa šī visdažādākos virzienus aptverošā intelektuālā bagātība radīja iespaidu, ka vienai no hipotēzēm taču jābūt pareizai, likās neiespējami, ka īstenība būtu absolūti citāda, vēl savādāka nekā izvirzīto hipotēžu miriādes. Gravinskis sastādīja grāmatai priekšvārdu, kurā viņš sev zināmos gandrīz sešdesmit solāristikas gadus sadalīja periodos. Pirmajā periodā, kad notika Solāris