agrīnie pētījumi, neviens neizvirzīja hipotēzes apzināti. Tad tīri intuitīvi, no «veselā saprāta» pozīcijām tika pieņemts, ka okeāns ir nedzīvs ķīmisks konglomerāts, planētu aptveroša nejauka recekļveida masa, kas ar savu «kvazivulkānisko» darbību rada visbrīnumainākās formas un, pateicoties savdabīgam procesu automātismam, stabilizē nepastāvīgo orbītu, līdzīgi tam, kā svārsts paliek reiz dotajā svārstību plaknē. Tiesa gan, jau pēc trim gadiem. Maženons izteicās par «ga- lertveida mašīnas» dzīvo dabu, tomēr Gravin- skis uzskatīja, ka bioloģiskās hipotēzes radušās deviņus gadus vēlāk, kad Maženona izvirzītā tēze sāka iegūt arvien kuplāku piekritēju skaitu. Turpmākajos gados radās daudzi ar biomatemātiskām analīzēm pamatoti, detalizēti, teorētiski dzīvā okeāna modeļi. Trešais periods bija zinātnieku līdzšinējo, tikpat kā monolīto uzskatu sairuma periods.
Šai periodā parādījās daudz dažādu skolu, kas nikni cīnījās savā starpā. Tas bija Panmal- lera, Štrobla, Freihausa, Legreija, Osipoviča darbošanās laiks, kad viss Gīzes atstātais mantojums tika pakļauts iznīcinošai kritikai. Tais gados parādījās pirmie atlanti, katalogi, asi- metriādu stereofotogrāfijas (līdz tam uzskatīja, ka šie veidojumi nepakļaujas pētīšanai); lūzumu ienesa jauni, no tālienes vadāmi aparāti, kurus sūtīja kolosu nemierīgajās dzīlēs, kas ik sekundi draudēja ar sprādzienu. Tad blakus trakulīgām diskusijām sāka parādīties atsevišķas, nievājoši noklusētas minimālistis- kas hipotēzes; tās sludināja: ja realizēt izdaudzināto «kontaktu» ar «saprātīgo briesmoni» neizdosies, pat tad, pētot stingstošās mimoi- dālās būves un balonveida kalnus, ko okeāns izspļauj, lai no jauna aprītu, mēs ievērojami bagātināsim zināšanas ķīmijā, fizikālajā ķīmijā, iegūsim jaunus datus gigantisko molekulu struktūras jomā; bet ar šādu tēžu piekritējiem neviens pat neielaidās polemikā. Tas taču bija periods, kad dzima vēl šodien aktuālie tipu metamorfozes katalogi vai Franka bioplazmatiskā mimoīdu teorija, kas gan tika noraidīta kā maldīga, taču palika kā lielisks intelektuālā vēriena un loģiskā konstruktīvisma piemērs.
Šie «Gravinska periodi», kas kopsummā pārsniedza trīsdesmit gadus, bija naiva jaunība, stihiski optimistisks romantisms; visbeidzot ar pirmajām skeptiskajām balsīm sākās solāristikas brieduma laikmets. Jau div- desmitpiecgades beigās dzima pirmo koloidāli mehānistisko hipotēžu novēlojušies pēcteči — pieņēmumi par solāristiskā okeāna apsihismu. Visi apzinīgās gribas izpausmju, procesu teleoloģiskuma, ar okeāna iekšējo nepieciešamību motivētas darbības meklējumi tika vispār atzīti par veselas pētnieku paaudzes novirzīšanos no pareiza kursa. Publicistiski dedzīgā cenšanās sagraut viņu apgalvojumus sagatavoja augsni skaidriem, analītiski izstrādātiem, ar milzīgu, centīgi sakopotu faktu daudzumu pamatotiem Hol- dena, Eonidesa, Stolivas grupas pētījumiem; tas bija laiks, kad strauji auga un vairojās arhīvi, mikrofilmu kartotēkas, ekspedīcijas, kas tika bagātīgi apgādātas ar visdažādāko aparatūru, automātiskiem reģistratoriem, signalizatoriem, zondēm — ko tik vien Zeme spēja sadabūt. Dažus gadus pētījumos piedalījās pāri par tūkstoš cilvēku uzreiz, bet, nepārtraukti vākto materiālu uzkrāšanās tempam vēl paātrinoties, ideja, kas bija iedvesmojusi zinātniekus, pamazām kļuva neauglīga, un sākās laika robežās grūti ietverams šīs solāristisko pētījumu fāzes panīkums.
Te vispirms jāatzīmē tādas lielas, spilgtas individualitātes, kam piemita ne vien teorētiskās iztēles spēja, bet arī drosme noliegt, — kā Gīze, Štrobls vai Sevada, kurš bija pēdējais no lielajiem solāristiem un gāja bojā planētas dienvidu pola rajonā mīklainos apstākļos, tik muļķīgi, kā negadās pat iesācējam. Lidojot virs paša okeāna, viņš savu aparātu simt aculiecinieku klātbūtnē novirzīja žig- laiņa iekšienē, kurš — tas bija skaidri redzams — deva viņam ceļu. Runāja par kaut kādu pēkšņu vājumu, ģīboni vai arī stūres iekārtas defektu. Pēc manām domām, īstenībā tā bija pirmā pašnāvība, pirmais atklātais, pēkšņais izmisuma izpaudums.
Pirmais, bet ne pēdējais. Gravinska rokasgrāmatā nebija tādu ziņu. Es pats papildināju datus, faktus un detaļas, šķirstīdams nodzeltējušās, ar sīkiem burtiem pārklātās lappuses.
Tik patētisku pašnāvības gadījumu pēc tam vairs nebija, arvien mazāks kļuva arī pieminēto solāristu pulks. Neviens vēl nav izpētījis, pēc kādiem likumiem rodas zinātnieki, kas ziedo sevi planetoloģijas atsevišķas nozares izpētei. Cilvēki ar izcilām spējām un stingru raksturu dzimst vairāk vai mazāk vienādi bieži, nevienādas ir tikai nozares, ko viņi izvēlas. Viņu darbību zināmā zinātnes nozarē laikam var izskaidrot ar perspektīvām, kādas tajā atklājas. Dažādi vērtējot solāristikas klasiķus, neviens nevar neatzīt viņu talantīgumu, pat ģenialitāti. Vairākus gadu desmitus klusējošais Solāris-gigants pievilka vislabākos matemātiķus, fiziķus, slavenus biofizikas, informācijas teorijas, elektrofizioloģijas nozaru speciālistus. Pēkšņi pētnieku armija no gada gadā sāka zaudēt savus vadoņus. Palika pelēka, bezpersoniska, pacietīga faktu krājēju, kompilatoru masa, kas realizēja ne vienu vien oriģinālu eksperimentu, bet nebija vairs ne masveida globālu ekspedīciju, ne drosmīgu, apvienojošu hipotēžu.
Solāristika sāka it kā izjukt, un tās ideju aizvien zemāko lidojumu masveidā pavadīja tikai nenozīmīgās detaļās atšķirīgas hipotēzes par solāristisko jūru deģenerāciju, iznīkšanu, involūciju. Laiku pa laikam parādījās drosmīgāka, interesantāka pieeja, bet tās visas kaut kādā veidā apsūdzēja okeānu, atzīstot to par attīstības galējo produktu, kas sen, pirms gadu tūkstošiem pārdzīvojis visaugstākās organizācijas periodu, bet tagad, vienots tikai fiziski, sairst nevajadzīgos, aplamos, agonizē- jošos radījumos. Tātad jau monumentāla, gadu simteņiem ilgstoša agonija; tādu redzēja planētu Solāris, garaudžus un mimoīdus kvalificējot kā audzējus, šķidrajā milzenī notiekošajos procesos saskatot haosa un anarhijas izpausmi; visa nākamo septiņu astoņu gadu laikā izdotā zinātniskā literatūra, kaut arī, protams, tajā nebija skaidri izteiktas autoru izjūtas, ir it kā viens vienīgs apmelojums, it kā atriebība pamestajai, bez vadoņiem palikušajai, pelēkajai solāristu masai.
Zināju šinī solāristiskās klasikas sarakstā laikam gan nepelnīti neietilpinātus vairākus oriģināldarbus, kuru autoriem — Eiropas psihologiem — ar solāristiku bija kopīgs tikai tas, ka ilgā laika posmā viņi sekoja sabiedriskās domas reakcijai, kolekcionēdami visparastākos izteicienus, nespeciālistu balsis; taču tādā veidā viņi atklāja apbrīnojami ciešo sakarību starp izmaiņām šajā sabiedriskajā domā un procesiem, kas tai pašā laikā norisinājās zinātnieku aprindās.
Tāpat arī Planetoloģiskā institūta koordinācijas grupas darbībā, tur, kur lēma par pētījumu materiālo atbalstīšanu, notika pārmaiņas, kas izpaudās nepārtrauktā, kaut arī pakāpeniskā solāristisko institūtu budžeta un solāristiskajām ekspedīcijām sniegto dotāciju samazināšanā.
Balsis par pētījumu sašaurināšanas nepieciešamību mijās ar pieprasījumiem izmantot stipri iedarbīgākus līdzekļus; šai ziņā laikam gan neviens neaizgāja tālāk par Vispasaules Kosmoloģiskā institūta administratīvo direktoru, kurš neatlaidīgi atkārtoja, ka dzīvais okeāns nepavisam neignorē cilvēkus, bet gan vienkārši tos nepamana, tāpat kā zilonis nesajūt skudru uz savas muguras, un, lai pievērstu okeāna uzmanību, vajag pielietot spēcīgākus impulsus un mašīnas milzeņus visas planētas apjomā. Bija amizanta detaļa, kā indīgi pasvītroja prese, — tik dārgus pasākumus pieprasīja Kosmoloģiskā un nevis Plane- toloģiskā institūta direktors, kurš finansēja Solāris pētīšanu, tātad tas bija devīgums uz svešas kabatas rēķina.