Un no jauna radās dažādas hipotēzes, atdzima vecās, dažās ieviesa nebūtiskas izmaiņas; precizēšana vai, pretēji, daudznozīmības piešķiršana līdz šim tik skaidro solāristiku, neraugoties uz tās lielo apjomu, pārvērta arvien juceklīgākā aklu ieliņu labirintā. Vispārējās vienaldzības, stagnācijas, zaudētas pašpaļāvības atmosfērā blakus Solāris okeānam veidojās cits — neauglīgu rakstu un grāmatu okeāns.
Kādus divus gadus pirms tam, kad es kā Institūta absolvents iestājos Gibariāna laboratorijā, nodibināja Metta-Irvinga fondu, kas paredzēja augstu apbalvojumu tam, kurš atklās, kā okeāniskās plazmas enerģiju izmantot cilvēku vajadzībām. Arī agrāk par to tika sapņots, un ne vienu vien plazmatiskā recekļa kravu kosmiskie kuģi aiztransportēja uz Zemi. Ilgi un pacietīgi tika strādāts pie plazmas konservēšanas metodēm, izmantojot augstas un zemas temperatūras, mākslīgu mikro- atmosfēru un mikroklimatu (kā uz Solāris), konservējošu apstarošanu, beidzot tūkstoš ķīmisku recepšu, — un tas viss tikai tāpēc, lai vērotu vairāk vai mazāk kūtru sairšanas procesu, kurš, protams, tāpat kā viss cits, tika daudzkārt aprakstīts ar vislielāko precizitāti visās stadijās — pašsagremošana, macerācija, sākotnējā un vēlākā, otrreizējā izjukšana. Analoģisku likteni piedzīvoja arī visdažādāko plazmas darinājumu paraugi. Atšķīrās vienīgi pats process, bet fināls bija identisks — viegla kā pelni, metāliski spīdoša, autofermentācijas izšķīdināta žurga. Tās sastāvu, elementu attiecības un ķīmiskās formulas spēja noskaitīt katrs nakts vidū uzmodinātais solārists.
Absolūtā neveiksme saglabāt dzīvu — kaut vai aizkavētas veģetācijas stāvoklī — briesmoņa mazu vai lielu daļiņu ārpus viņa plane- tārā organisma kļuva par cēloni pārliecībai (ko izvirzīja Menjē un Proroha skola), ka no atrisinājuma mūs šķir viens vienīgs noslēpums, un, kad atradīsim precīzi pieskaņotu interpretācijas atslēgu, viss uzreiz kļūs skaidrs…
Šīs atslēgas, šī Solāris filozofiskā akmens meklējumos šķieda laiku un enerģiju cilvēki, kam bieži vien nebija nekā kopīga ar zinātni, bet solāristikas eksistēšanas ceturtajā desmitgadē ārpus zinātnes aprindām stāvošo kombi- natoru-maniaku skaits, šo aplamnieku, kas fanātismā pārspēja savus senos perpetuum mobile vai riņķa kvadratūras tipa priekšgājējus, pieņēma epidēmisku raksturu, atklāti satraucot vairākus psihologus. Šī kaisle pēc dažiem gadiem tomēr apdzisa, un, kad gatavojos •ceļojumam uz Solāris, tā jau sen bija pazudusi no laikrakstu slejām un to nepieminēja sarunās, skarot plazmatiskā okeāna problēmas.
Celdams atpakaļ Gravinska sējumu, tam blakus atradu grāmatas bija sarindotas alfabētiskā kārtībā — mazītiņu, starp biezajām mugurām tikko samanāmu Gratenstroma brošūru, vienu no ievērības cienīgākām solāris- tiskās literatūras kvintesencēm. Tas bija darbs, kas vērsts — cīņā par Pārcilvēciskā izpratni — pret cilvēku, savdabīga paskvila par mūsu sugu, savā matemātiskajā vienaldzībā negants autodidakta sacerējums. Gra- tenstroms, sācis ar neparastu pētījumu rezultātu publicēšanu labi izpētītos un visai detalizētos kvantu fizikas nozarojumos, šinī savā galvenajā, kaut arī tikko pusotra desmit lappušu biezajā neparastajā traktātā centās pierādīt, ka pat visabstraktākie, teorētiski visaugstākie, matematizētie zinātnes panākumi īstenībā labi ja par soli vai diviem ir attālinājušies no apkārtējās pasaules pirmsvēsturis- kas, rupji jutekliskas, antropomorfiskas izpratnes. Relativitātes teorijās, spēka lauku teorēmu formulās, parastatikā, vienota kosmiskā lauka hipotēzēs meklējot vielas pēdas, visus atvasinājumus un visu to, kas patiesībā ir mūsu jutekļu eksistēšanas rezultāts, mūsu organisma uzbūves, cilvēka dzīvnieciskās fizioloģijas ierobežojumu un fizisko trūkumu rezultāts, Gratenstroms nonāca līdz galīgam slēdzienam, ka ne par kādu cilvēka «kontaktu» ar ahumānistisku civilizāciju, kurai nav ne mazākās līdzības- ar cilvēku sabiedrību, nevar būt nekādas runas. Šajā paskvilā par visu cilvēci ne ar vienu vārdu nebija pieminēts domājošais okeāns; tomēr viņa nicinoši triumfējošā, mēmā esamība bija jūtama gandrīz vai katrā teikumā. Vismaz man tā likās, iepazīstoties ar Gratenstroma brošūru pirmo reizi. Galu galā šis darbs drīzāk bija curiosum nekā solaiianum normālā nozīmē, tomēr Gibariāns to bija ietilpinājis solāristis- kajā klasikā un, starp citu, iedeva man izlasīt.
Ar dīvainu, gandrīz vai cieņas pilnu sajūtu uzmanīgi liku neiesieto iespieddarbu atpakaļ plauktā. Ar pirkstu galiem piedūros brūngani zaļajam «Solāristikas Almanaham». Neraugoties uz visu haosu, visu bezpalīdzību, kurā bijām iestiguši, nevarēja noliegt, ka pēdējo dienu piedzīvojumi mums palīdzēja tikt skaidrībā par dažiem pamatjautājumiem, kurus aprakstot gadiem ilgi tērēja veselas tintes jūras un kuri savas neatrisināmības dēļ vienmēr izrādījās neauglīgu strīdu temats.
Par to, vai okeāns ir dzīva būtne, jebkurš pietiekami stūrgalvīgs paradoksu cienītājs varēja šaubīties joprojām. Bet nebija iespējams noliegt, ka tam ir psihika, vienalga, ko saprata ar šo vārdu. Kļuva acīm redzams, ka okeāns pat pārāk labi jūt mūsu klātbūtni… Šis viens konstatējums izsvītroja veselu solāristikas nozarojumu, kas sludināja, ka okeāns ir «pasaule sevī», «esamība sevī», ka tas atkārtotas atrofijas rezultātā zaudējis kādreiz eksistējušus maņu orgānus un iegrimis divu sauļu apspīdētā, verdošā dzelmē dzimstošu gigantisku domu virpulī, neko nezinādams par ārēju objektu vai parādību eksistēšanu.
Un tālāk: uzzinājām, ka okeāns spēj mākslīgi sintezēt to, ko mēs paši neprotam, — mūsu ķermeņus, un pat pilnveidot tos, to subatomu struktūrā izdarot mums nesaprotamas izmaiņas, kas droši vien ir kaut kādā sakarā ar okeāna slepenajiem mērķiem.
Tātad okeāns eksistēja, dzīvoja, domāja, darbojās; izredzes reducēt «Solāris problēmu» līdz absurdam vai līdz nullei, spriedums, ka okeāns nav nekāda Dzīva Būtne un līdz ar to mūsu zaudējums nav nekāds zaudējums, — tas viss atkrita reizi par visām reizēm. Tagad cilvēkiem, vai viņi to gribēja vai negribēja, bija jāņem vērā kaimiņš, kas gan atradās biljoniem kilometru no Zemes, izplatījumā, daudzu gaismas gadu attālumā, taču nostājās ceļā viņu ekspansijas tieksmēm. Apjēgt to, salīdzinot ar visu pārējo, kas notika Visumā, bija visgrūtākais.
Iespējams, ka mēs atrodamies visas Vēstures lūzuma punktā, — es domāju. Lēmumu par rezignāciju, atkāpšanos varēja pieņemt jau tagad vai tuvākajā nākotnē, pat Stacijas likvidāciju es neuzskatīju par neiespējamu. Tomēr neticēju, ka šādā veidā kaut ko izdotos glābt. Pats domājošā kolosa eksistēšanas fakts nekad vairs nedos cilvēkiem mieru. Kaut arī būtu izpētītas visas galaktikas, būtu nodibināti sakari ar citām mums līdzīgām civilizācijām, Solāris paliks par mūžīgu izaicinājumu cilvēkam.
Un vēl viens neliels sējums ādas vākos bija iemaldījies «Almanaha» gadagrāmatu biezoknī. Pirms to atvēru, brīdi skatījos uz nobružāto apvākojumu. Tas bija vecs izdevums, šis Muntiusa «Ievads solāristikā», atcerējos nakti, ko pavadīju, to lasot, un Gibariāna smīnu, kad viņš deva man šo eksemplāru, un Zemes rītausmu logā, kad nonācu līdz vārdam «beigas».
Solāristikā, — rakstīja Muntiuss, — aizstāj kosmiskās ēras reliģiju, tā ir zinātnes drānās tērpta ticība; kontakts, mērķis, uz kuru tiecas, — ir tikpat miglains un tumšs kā pazīšanās ar svētajiem vai Mesijas nokāpšana no debesīm. Pētniecība ir metodoloģiskās formulās ieslēpts reliģisks rituāls, pētnieku pazemīgais darbs ir Pasludinājuma gaidīšana, jo nav un nevar būt tiltu starp Solāris un Zemi. Šo acīm redzamo patiesību, tāpat kā citas, — to, ka nav kopīgas pieredzes, nav pārraidāmu jēdzienu, — solāristi ignorē, tāpat kā ticīgie ignorēja argumentus, kas grāva viņu ticības pamatus. Uz ko var cerēt cilvēki pēc «informatīvu sakaru nodibināšanas» ar domājošām jūrām? Ko viņi galu galā gaida? Pārdzīvojumu reģistru, kas saistīts ar laika ziņā bezgalīgu eksistenci, tik vecu, ka droši vien neatceras savu personisko sākumu? Alku, kaislību, cerību un ciešanu gammu, kas atbrīvojas dzīvu kalnu rašanās momentā, matemātikai pārvēršoties esamībā, vientulībai un rezignācijai — pilnībā? Bet šīs ir nedzīvas zināšanas, un, ja mēģinās tās iztulkot kādā no Zemes valodām, tad visas meklētās vērtības un nozīmes pazudīs, paliks viņā pusē. Ne jau tādus — drīzāk poētikai, nevis zinātnei derīgus atklājumus gaida «piekritēji», nē, jo, paši to neapzinoties, viņi cer uz Atklāsmi, kas viņiem izskaidros paša cilvēka būtību! Tādējādi soiāristika ir sen mirušu mitu atstāts pastarītis, mistisku ilgu kvintesence, ko skaidri, pilnā balsī cilvēku lūpas vairs neiedrošinās izrunāt, un dziļi šīs celtnes pamatos ieslēpts stūrakmens ir Izpirkšanas cerība …