Un atkal pagāja divas diennaktis, eksperiments tika atkārtots pēdējo reizi, rentgena dūrieni apņēma jau diezgan lielu plazmatiskā okeāna daļu, dienvidu pusē, par spīti simt kilometru lielam atstatumam no mums, kļuva labi redzamas Arrenīdas — seššķautnaina klinšu strēle; tās virsotnes, likās, klāja sniegs, bet īstenībā — organiskas izcelsmes apsūbējums, kas liecināja, ka šī formācija kādreiz bijusi okeāna dibena sastāvdaļa.
Tad mēs mainījām kursu uz dienvidaustrumiem un kādu laiku virzījāmies paralēli kalnu grēdai, ko ietina sarkanajai dienai raksturīgi mākoņi, līdz beidzot arī tie pazuda. No pirmā eksperimenta realizēšanas jau bija pagājušas desmit dienas.
Visu šo laiku Stacijā, patiesību sakot, nekas nenotika; Sartoriusa programmēto eksperimentu vēlāk atkārtoja automātiskā aparatūra, un neesmu pat pārliecināts, vai kāds kontrolēja tās darbību. Tomēr pa šo laiku Stacijā norisinājās daudz vairāk notikumu, nekā varētu vēlēties. Cilvēkus tie skāra tikai netieši. Es baidījos, ka Sartoriuss mēģinās atjaunot darbus pie anihilatora; gaidīju arī Snauta reakciju, kad viņš uzzinās no Sartoriusa, ka esmu viņu zināmā mērā piekrāpis, pārspīlēdams briesmas, kādas varēja rasties neitrīno matērijas iznīcināšanas brīdī. Nekas tamlīdzīgs tomēr nenotika, sākumā man pilnīgi
mīklainu iemeslu dēļ; protams, ņemu vērā kaut kādas blēdības iespējamību, rēķinājos ar to, ka viņi klusībā veic sagatavošanās darbus, tāpēc katru dienu iegriezos telpā bez logiem, tieši zem galvenās laboratorijas, kur atradās anihilators. Nekad nevienu tur nesatiku, bet putekļu kārta, kas klāja aparatūras apvalkus un kabeļus, liecināja, ka neviens nav tai pat pieskāries jau daudzas nedēļas.
Snauts šai laikā kļuva tikpat neredzams kā Sartoriuss un vēl grūtāk notverams, jo tagad jau arī radiostacijas videotelefons neatbildējā uz izsaukumiem. Kāds kontrolēja Stacijas kustību, bet es nezinu pateikt, kas, jo mani tas gluži vienkārši neinteresēja, kaut arī tas skan varbūt dīvaini. Arī fakts, ka okeāns nereaģēja, man kļuva tik vienaldzīgs, ka pēc divām vai trim dienām ne tikai pārstāju ar to rēķināties vai baidīties no tā, bet pilnīgi aizmirsu kā par okeānu, tā par eksperimentu. Dienām ilgi sēdēju vai nu bibliotēkā, vai kabīnē ar Hareju, kas neatstājās no manis kā ēna. Redzēju, ka ar mums nav labi un ka šis apātiskais un bezjēdzīgais nestabilitātes stāvoklis nevar turpināties bezgalīgi. Man vajadzēja to salauzt, izmainīt mūsu attiecības, tomēr pat domu par kaut kādu pārmaiņu es dzinu prom, jo nebiju spējīgs neko izlemt; nemāku to izskaidrot citādi, bet man likās, ka viss Stacijā un it sevišķi tas, kas ir starp Hareju un mani, atrodas ārkārtīgi nestabilā, bīstami pārslogotā līdzsvara stāvoklī un, tam izjūkot, var pārvērsties drupās. Kāpēc? Nezinu. Visdīvainākais bija tas, ka arī viņa
zināmā merā izjuta kaut ko tamlīdzīgu. Kad domāju par to tagad, man šķiet, ka šo nedrošības, sastrēguma, pavisam tuvās katastrofas iespaidu radīja tikai tādā veidā vien izjūtamā, visas Stacijas klājus un telpas piepildošā īstenība. Kaut gan bija varbūt vēl viens cits atminējums: sapņi. Tā kā man nekad ne pirms, ne arī pēc tam nebija tādu vīziju, nolēmu pierakstīt to saturu; tikai šie pieraksti ļauj kaut ko par šīm vīzijām pateikt, bet arī tie ir vienīgi fragmenti, kuriem gandrīz pilnīgi atņemta to šausminošā daudzveidība.
Es atrados neizprotamos apstākļos, telpā bez debesīm, zemes, grīdas, griestiem, sienām, it kā iemīcīts vai iestidzis ārēji man svešā substancē, it kā viss mans ķermenis būtu ieaudzis pusdzīvā, nekustīgā, amorfā blāķī, vai, precīzāk, it kā es pats, pazaudējis ķermeni, būtu kļuvis par tādu amorfu blāķi; mani ielenca sākumā neatšķirami bāli rožainas krāsas plankumi, kas peldēja telpā ar neparastām optiskām īpašībām, tā ka tikai ļoti lielā tuvumā priekšmeti kļuva skaidri, pārlieku un pat nedabiski skaidri, jo šajos sapņos tiešās vides konkrētība un materialitāte pārspēja parasto īstenību. Pamostoties mani pārņēma paradoksāla sajūta, ka realitāte, īstā realitāte bijusi taisni sapnī, bet tas, ko redzu pēc acu atvēršanas, ir vienīgi kaut kādas izžuvušas ēnas.
Pirmais tēls, sākums, no kura dzima sapnis, bija šāds. Ap mani kaut kas gaidīja atļauju, manu piekrišanu, iekšēju mājienu, bet es zināju, pareizāk, kaut kas manī zināja, ka nedrīkstu padoties neizprotamajam kārdinājumam, — jo vairāk tas klusēdams sola, jo briesmīgāks būs gals. īsti gan to nezināju, varbūt vienīgi instinktīvi baidījos, kaut gan patiesas bailes nejutu nekad. Gaidīju. Mani apņēma sārta migla, tajā dzima pirmais pieskāriens, bet es, paralizēts kā bluķis, dziļi iestrēdzis kaut kādā masā, nevarēju ne atkāpties, ne pakustēties, bet šis kaut kas pētīja manu cietumu ar akliem un reizē redzošiem pieskārieniem, un tā jau bija it kā delna, kas veidoja mani; līdz šim brīdim man nebija pat acu, bet, lūk, redzēju: zem pirkstiem, kas taustīdamies slīdēja pa manu seju, no nekā dzima manas lūpas, vaigi, un pēc tam, šim nebeidzami sīkās daļiņās sašķeltajam pieskārienam izvēršoties, man jau bija seja un elpojošs viduklis, kuru šis abpusējais radīšanas akts bija aicinājis eksistēt; no šī brīža arī es — veidots — savukārt veidoju, un dzima seja, kādu nekad vēl netiku redzējis, sveša un reizē pazīstama, pūlējos, bet nevarēju ieskatīties tai acīs, jo visam arvien vēl bija izkropļotas proporcijas; te nebija nekādu virzienu, un vienīgi kaut kādā svētā klusumā tapām un cēlāmies — abi divi, bet es jau biju īsts es pats, tikai it kā neierobežoti palielināts, un šī būtne — sieviete? — eksistēja kopā ar mani nekustīgumā. Kopīgs pulss vienoja mūs, bet tad piepeši šīs ainas nekustībā, aiz kuras nekas neeksistēja un it kā nevarēja eksistēt, iezagās kaut kas neizsakāmi nežēlīgs, neiespējams un pretdabisks. Tas pats pieskāriens, kurš mūs izveidoja un ar neredzamu zelta plīvuru pieglaudās mums, sāka šķelties. Mūsu ķermeņi, kaili un balti, sāka peldēt, melnējot spietojošu mūdžu straumē, kas izplūda no mums kā gaiss, un biju — bijām — biju ņudzošas, drudžainas kustības pilna spīdīga masa, nebeidzama, bez gala un malas, un šinī bezgalībā — nē! — es, bezgalība, klusēdams kaucu par izdzišanu, par beigām, bet tieši tad pēkšņi izplūdu uz visām pusēm un kļuvu liels savās ciešanās, kas bija spilgtākas par katru īstenību, simtkāršotas, sakoncentrētas melnās un sarkanās tālēs, kas gan sastinga klintī, gan dominēja kaut kur citas planētas vai pasaules mirdzumā.
Tas bija visvienkāršākais no sapņiem, citus neprotu izstāstīt, jo tanīs verdošajiem drausmu avotiem vairs nebija nekā realitātē atbilstoša. Par Harej as eksistēšanu nezināju sapņos neko, tāpat tajos neatbalsojās ne atmiņas, ne Stacijā pieredzētie notikumi.