Bija arī citi sapņi, kur nedzīvi sastingušajā tumsā es jutos kā kaut kādu lietišķu, nesteidzīgu, bez jebkādiem ap jaušamiem instrumentiem realizētu pētījumu priekšmets; tā bija iespiešanās, sadrumstalošana, likvidācija līdz pat pilnīgam tukšumam, šīs klusās, iznīcinošās krustā sišanas pēdējais pakāpiens bija bailes, un vēlāk, tiklīdz tās atsaucu atmiņā, tūdaļ paātrinājās sirdsdarbība.
Bet dienas — vienādas, it kā izbalējušas, apnicīga pretīguma pilnas — vilkās kūtri un bezgala vienmuļi, vienīgi no naktīm baidījos un nezināju, kā no tām glābties; atrados nomodā kopā ar Hareju, kurai vispār nebija vajadzīgs miegs, skūpstīju viņu un glāstīju, bet zināju, ka tas nav ne manis, ne viņas dēļ, ka visu to daru bailēs no sapņiem, bet Hareja, kaut arī viņai ne vārda nebiju stāstījis par šiem satricinošajiem murgiem, laikam kaut ko noprata, jo viņas padevībā es jutu nebeidzamu pazemošanos un nekādi nespēju tai palīdzēt.
Jau teicu, ka visu šo laiku nebiju ticies ne ar Snautu, ne ar Sartoriusu. Snauts ik pēc pāris dienām tomēr piezvanīja pa telefonu vai, retāk, atstāja zīmīti. Viņš interesējās, vai neesmu manījis kādu jaunu parādību, kādu pārmaiņu, kaut ko, ko varētu uzskatīt par reakciju uz tik bieži atkārtoto eksperimentu. Es atbildēju, ka neko neesmu manījis, un savukārt jautāju to pašu viņam. Snauts ekrāna dziļumā tikai noraidoši purināja galvu.
Piecpadsmitajā dienā pēc eksperimentu pārtraukšanas uzmodos agrāk nekā parasti, un murgi bija mani tik ļoti nomocījuši, ka atdarīju acis gluži kā pēc dziļas narkozes izsaukta pamiruma. Raugoties caur atsegto logu sarkanās saules pirmajos staros, kas, līdzīgi sarkanu liesmu upei, pāršķēla okeāna virsmu, es pamanīju, ka līdz šim nedzīvais klajums sāk lēnām viļņoties. Melnums uzreiz nobālēja, it kā nosegts ar plānu miglas šķidrautu, bet šai miglai bija pārāk materiāla konsistence. Dažuviet tajā dzima nemiera pilni centri, līdz beidzot neskaidra kustība aizpildīja visu redzamo platību. Melnums pazuda, izliekuma vietās gaišsārtas, bet ieplakās — pērļaini rūsganas plēves aizsegts. Sākumā krāsas mijās, pārvēršot šo okeāna brīnumaino pārvalku garās sastingušu vilnu rindās, tad viss sajuka, un visu okeānu jau klāja burbuļojošas putas, kas milzu lēveriem šjā- cās augšā kā zem pašas Stacijas, tā arī visapkārt tai. Tukšajās, sarkanajās debesīs no visām pusēm vienlaicīgi triecās horizontāli izplesti plēvspārnaini putu blāķi, kuriem ba- lonveidā piepampušās malas atņēma jebkādu līdzību ar mākoņiem. Tie, kas horizontālām svītrām aizsedza zemo saules disku, kontrastējot ar tā kvēlmi, bija ogļumelni, citi, saules tuvumā, atkarībā no ausmas staru krišanas leņķa sārtojās, iedegās ķiršu krāsā, violeti sarkanīgā tonī, un šis process turpinājās, it kā okeāns lobītu asiņainus slāņus, brīžiem atklājot zem tiem savu melno virsmu, brīžiem aizsedzoties ar jaunu sacietējušu putu kārtu. Daži no šiem veidojumiem parādījās pavisam tuvu, tepat aiz logiem pāris metru atstatumā, un viens no tiem ar savu it kā zīdaino virsmu pat pārslīdēja pār stiklu, tai pašā laikā šīs gūzmas, kas uzšāvās gaisā pirmās, līdzīgi izkaisītiem putniem, tik tikko vīdēja augstu debesīs un kā caurspīdīgs plīvurs izkusa pašā zenītā.
Stacija apstādināta sastinga un palika uz vietas kādas trīs stundas, bet izrāde turpinājās. Beidzot, kad saule nogrima aiz apvāršņa, bet okeānu zem mums ietina tumsa, slaidu, sārtu siluetu spieti cēlās aizvien augstāk un augstāk debesīs, it kā slīdēdami pa neredzamām stīgām bezgalīgās rindās, nekustīgi, netverami, un šī majestātiskā saplosīto spārnu
debess braukšana turpinājās tik ilgi, kamēr to ietina pilnīga tumsa.
Visa šī savā mierīgajā varenumā apbrīnojamā parādība pārsteidza Hareju, bet es nemācēju neko par to teikt, man, solāristam, tā bija tikpat neredzēta un nesaprotama kā viņai. Starp citu, nekādos katalogos pagaidām neatzīmētas formas un parādības uz Solāris var novērot reizes divas trīs gadā, bet, ja labi veicas, pat biežāk.
Nākamajā naktī, apmēram stundu pirms gaidāmā zilās saules lēkta, mēs bijām cita fenomena liecinieki — okeāns fosforescēja. Vispirms uz tumsā neredzamās virsmas parādījās vientuļi, gaiši plankumi, kas bālgani, izplūstoši blāzmoja, cilājoties atbilstoši viļņošanās ritmam. Tie saplūda kopā un palielinājās, līdz rēgainā spīdēšana izplatījās uz visām debess pusēm. Fosforescences intensitāte pieauga kādas piecpadsmit minūtes; tad parādība beidzās pārsteidzošā veidā: okeāns sāka dzist, no rietumiem plašā, simtiem jūdžu platā frontē virzījās tumsas josla. Kad tā sasniedza Staciju un aizgāja garām kā tumsā augstu saskatāma blāzma, bija redzama okeāna daļa, kas vēl fosforescēja. Sasniegusi apvārsni, tā pārvērtās milzīgā polārblāzmā un pēkšņi pazuda. Kad uzausa saule, tukšs, nedzīvs klajums, ko tikko manāmi rievoja vilnīši, mezdami sudrabainus spīguļus Stacijas logos, no jauna pletās visos virzienos.
Okeāna fosforescenci solāristi bija jau aprakstījuši, gandrīz vienmēr to novēroja pirms asimetriādu dzimšanas, bez tam tā bija tipiska plazmas aktivitātes lokāla pastiprinājuma pazīme. Tomēr divu nākamo nedēļu laikā ne Stacijā, ne ārpusē nekas nenotika. Tikai vienreiz, nakts vidū, izdzirdu it kā ne no kurienes un vienlaicīgi no visām pusēm atplūstošu tālu kliedzienu, neparasti augstu, griezīgu un stieptu, gluži kā pārcilvēciski kāpinātu vaidu; izrauts no murgiem, es ilgi gulēju ieklausīdamies, ne visai pārliecināts, vai šo kliedzienu nedzirdu pa sapņiem. Iepriekšējā dienā no laboratorijas, kas daļēji atradās virs mūsu kabīnes, atplūda klusinātas skaņas, it kā tur pārbīdītu lielus smagumus vai aparātus; man izlikās, ka kliedziens arī nāk no augšas, starp citu, pavisam nesaprotamā veidā, jo abus stāvus atdalīja skaņu necaurlaidīgs pārsegums. Šī agonizējošā balss bija dzirdama gandrīz vai pusstundu. Nosvīdis slapjš, pa pusei sajucis prātā, jau gribēju skriet augšā, tik ļoti balss plosīja nervus. Galu galā tā apklusa, un atkal dzirdēju vienīgi smagumu pārvietošanu.
Pēc divām dienām, vakarā, kad mēs ar Hareju sēdējām mazajā virtuvē, negaidīti ienāca Snauts. Viņam mugurā bija uzvalks, īsts Zemes uzvalks, kas pārvērta viņa izskatu. Viņš bija kļuvis it kā lielāks augumā un vecāks. Tikpat kā neskatīdamies uz mums, viņš piegāja pie galda, noliecās pār to un, pat neapsēdies, sāka ēst aukstu gaļu tieši no kārbas, piekozdams klāt maizi. Pie tam viņš grūda piedurkni kārbā, notraipīdamies ar taukiem.
— Nosmērēsies, — es teicu.
— Hm? — viņš novilka ar pilnu muti.
Viņš ēda, it kā vairākas dienas viņam ne
kas nebūtu bijis mutē, ielēja sev pusglāzi vīna, vienā paņēmienā izdzēra, noslaucīja lūpas un, atdabūjis elpu, paskatījās apkārt ar asinīm pieplūdušām acīm. Tad pievērsās man un noburkšķēja:
— Ataudzēji bārdu? … Nu, nu …
Hareja ar troksni meta traukus izlietnē.
Snauts sāka vieglītēm šūpoties uz papēžiem, viebās un skaļi šmakstināja, ar mēli tīrīdams zobus. Man izlikās, ka viņš to dara tīšām.
— Tev negribas skūties, ko? — viņš jautāja, uzbāzīgi skatīdamies uz mani.
Es neatbildēju.
— Pielūko! — viņš izmeta pēc brīža. — Iesaku tev tomēr noskūt bārdu. Arī viņš vispirms pārstāja skūties.
— Ej gulēt, — es atteicu.
— Ko? Te neviens nav muļķis! Kāpēc mums neaprunāties? Paklau, Kelvin, bet varbūt viņš mums vēl labu? Varbūt grib mūs aplaimot, tikai vēl nezina, kā? Viņš nolasa vēlēšanās mūsu smadzenēs, bet taču tikai divi procenti nervu procesu ir apzinīgi. Tātad viņš pazīst mūs labāk nekā mēs paši. Tātad viņš ir jāklausa. Jāpiekrīt. Saproti? Nevēlies? Kāpēc, — viņa balss raudulīgi nodrebēja, — kāpēc tu neskujies?