— Rimsties, — es teicu. — Tu esi piedzēries.
— Ko? Piedzēries? Es? Un kas par to? Vai cilvēks, kurš vazājis savus mēslus no galaktikas vienas malas uz otru, lai uzzinātu, ko viņš ir vērts, nedrīkst piedzerties? Kāpēc? Tu tici cilvēka misijai, Kelvin, ko? Gibariāns man
par tevi stāstīja, pirms ataudzēja bārdu … Tu esi tieši tāds, kā viņš iztēloja… Tikai neej uz laboratoriju, pazaudēsi vēl ticību … tur strādā Sartoriuss, mūsu Fausts au rebours\ meklē līdzekli pret nemirstību, zini? Tas ii svētā Kontakta pēdējais bruņinieks, tāds, kurš spēj kaut ko … viņa iepriekšējā iecere arī nebija slikta — prolongēta agonija. Labi, ko? Agonia perpetuci… salmiņi… salmenīcas … kā tu vari nedzert, Kelvin?
Viņa gandrīz neredzīgās acis uzpampuša- jos plakstos pievērsās Harej ai, kas nekustīgi stāvēja pie sienas.
— Ak, Afrodīte baltā, tu okeānā dzimusī, tu dievišķā, un tava delna … — viņš sāka deklamēt un aizrijās smieklos. — Gandrīz… precīzi… ko, Kel… vin? … — viņš klepodams izdabūja.
Arvien vēl biju mierīgs, bet šis miers sāka pāriet vēsā niknumā.
— Rimsties! — es nošņācu. — Rimsties un ej prom!
— Tu mani dzen laukā? Tu arī? Ataudzēji bārdu un dzen mani prom? Vairs negribi, lai tevi brīdinu, lai dodu tev padomus — kā viens īsts zvaigžņu brālis otram? Atvērsim apakšējās lūkas, Kelvin, kliegsim viņam tur, uz leju, varbūt sadzirdēs? Bet kāds viņam vārds? Padomā, mēs nosaucām visas zvaigznes un planētas, bet varbūt tām jau bija nosaukumi? Kas par uzurpāciju! Paklau, iesim turp. Kliegsim .. . pastāstīsim viņam, ko viņš ar mums izdarījis, kamēr viņš šausmās nobīsies . .. uzbūvēs mums sudraba simetriādes un ar savu matemātiku aizlūgs par mums, un ielenks mūs ar asiņainiem eņģeļiem, un viņa mokas būs mūsu mokas, bet viņa bailes — mūsu bailes, un viņš lūgs mūs darīt galu. Jo viss. kas viņš ir un ko viņš dara, ir kvēls lūgums darīt galu. Kāpēc tu nesmejies? Es taču tikai jokoju. Ja mūsu sugai būtu labāka humora izpratne, mēs varbūt nenonāktu tik tālu. Zini, ko viņš grib izdarīt? Viņš grib to sodīt, šo okeānu, grib to novest līdz tādai pakāpei, ka tas kliegtu ar visiem saviem kalniem uzreiz … tu domā, ka viņam pietrūks drosmes dot šo plānu apstiprināšanai šim sklerotiskajam areopagam,[6] kas atsūtīja mūs šurp kā svešu grēku izpircējus? Tev taisnība, viņš nobīsies .. . bet tikai cepurītes dēļ. Cepurīti viņš neparādīs nevienam, tik drosmīgs viņš nav, mūsu Fausts …
Es klusēju. Snauts arvien stiprāk līgojās. Asaras ritēja viņam pa seju un pilēja uz drānām.
— Kas to izdarīja? Kas to izdarīja ar mums? Gibariāns? Gīze? Einšteins? Platons? Tie bija noziedznieki — zini? Padomā, raķetē cilvēks var pārsprāgt kā burbulis vai sastingt, vai izcepties, vai arī tik ātri noasiņot, ka pat nepagūs ne iekliegties, un vēlāk tikai kauliņi grab bleķa bundžā, riņķo pa Ņūtona orbītām ar Einšteina korekciju, šie mūsu progresa grabuļi! Bet mēs labprāt, jo tas ir skaists ceļš … kamēr nonācām … un šais būrīšos, pie šiem šķīvjiem, starp nemirstīgajām trauku mazgātavām, ar uzticamo skapīšu pulkiem, klozetu rindām, te ir mūsu piepildījums … paskaties, Kelvin. Ja es nebūtu piedzēries, es tā nepļāpātu, bet galu galā kādam tas jāpasaka. Kas galu galā ir vainīgs? Tu te sēdi kā bērns lopkautuvē, un mati tev aug … Kas vainīgs? Pats sev atbildi…
Viņš lēni pagriezās un izgāja, uz sliekšņa pieturējās pie durvīm, lai nenokristu, vēl dzirdama bija viņa soļu atbalss, kas plūda šurp no koridora.
Es vairījos no Harejas acīm, bet mūsu skatieni piepeši sastapās. Gribēju pieiet viņai klāt, apkampt viņu, noglāstīt matus, bet nevarēju. Nevarēju.
VEIKSME
Nākošās trīs nedēļas bija kā viena un tā pati diena, kas atkārtojās, arvien tāda pati, logu slēģi vērās vaļā un ciet, naktīs vienus murgus nomainīja otri, no rīta mēs cēlāmies un sākās rotaļa, bet vai tikai tā bija rotaļa? Es izlikos mierīgs, tāpat kā Hareja, šī klusā noruna, abpusēju melu apzināšanās kļuva par mūsu pēdējo patvērumu. Mēs daudz spriedām par to, kā dzīvosim uz Zemes, kā apmetīsimies kaut kur lielas pilsētas tuvumā un nekad vairs neatstāsim zilās debesis un zaļos kokus, un ko
pīgi izdomājām mūsu nākamās mājas iekārtu, ierīkojām dārzu un pat strīdējāmies par sīkumiem .. . par dzīvžogu, par soliņu .. . Vai es ticēju tam kaut vai vienu sekundi? Nē. Zināju, ka tas nav iespējams. Zināju to. Pat ja viņa varētu atstāt Staciju — dzīva, — piezemēties var tikai cilvēks, bet cilvēks — tie ir viņa dokumenti. Pirmā kontrole izbeigtu šo ceļojumu. Mēģinātu viņu identificēt, vispirms šķirot mūs vienu no otra, un tas uzreiz viņu nodotu. Stacija bija vienīgā vieta, kur mēs varējām dzīvot kopā. Vai Hareja to zināja? Droši vien. Vai viņai kāds to pateica? Pēc visiem šiem notikumiem liekas, ka jā.
Kādā naktī pa miegam izdzirdu, ka Hareja klusi pieceļas. Gribēju viņu apkampt. Tagad vairs tikai klusējot, vairs tikai tumsā varējām vēl uz mirkli kļūt brīvi, aizmirstoties nemaņā, kas tikai uz acumirkli aizsedza mūs aptverošo bezgalīgo, mokpilno izmisumu. Viņa nemanīja, ka esmu pamodies. Pirms paguvu pastiept roku, viņa izkāpa no gultas. Arvien vēl samiegojies, izdzirdu basu kāju soļus. Mani pārņēma neskaidras bailes.
— Harej? — es nočukstēju. Gribēju iekliegties, bet neuzdrošinājos. Apsēdos uz gultas. Durvis uz gaiteni bija tikai pievērtas. Šaura gaismas strēle ieslīpi šķērsoja kabīni. Man izlikās, ka dzirdu klusinātas balsis. Viņa sarunājās? Ar ko?
Izlēcu no gultas, bet mani sagrāba tik drausmīgas bailes, ka nespēju pakustēties ne no vietas. Brīdi stāvēju ieklausīdamies — viss bija kluss. Lēni ierausos gultā. Galvā
mežonīgi pulsēja asinis. Sāku skaitīt. Sasniedzis tūkstoti, aprāvos, durvis atdarījās bez skaņas. Hareja ieslīdēja iekšā un sastinga, it kā ieklausoties manā elpā. Centos padarīt to ritmisku.
— Kris? … — viņa klusu pačukstēja.
Es neatbildēju. Viņa veikli iemetās gultā. Jutu, kā viņa izstiepusies guļ, un gulēju viņai blakus nekustīgi, nezinu, cik ilgi. Mēģināju sagudrot, ko lai jautā, bet, jo vairāk laika aizritēja, jo labāk sapratu, ka pirmais neiesākšu. Pēc kāda laika, varbūt pēc stundas, aizmigu.
Rīts bija tāds pats kā vienmēr. Es viņu aizdomīgi pētīju tikai tad, kad viņa nevarēja to manīt. Pēc pusdienām mēs sēdējām viens otram blakus pretī izliektajam logam, aiz kura slīdēja zemi, sarkanbrūni mākoņi. Stacija peldēja starp tiem kā kuģis. Hareja lasīja kaut kādu grāmatu, bet es atrados paskontem- plācijas stāvoklī, kas tagad pārāk bieži kļuva par vienīgo atelpu. Pamanīju, ka, zināmā leņķī pagriežot galvu, loga stiklā varu redzēt mūsu atspulgu, caurspīdīgu, bet skaidru. Noņēmu roku no atbalstņa. Hareja — to redzēju stiklā —, ar ašu skatienu pārliecinājusies, ka es vēroju okeānu, noliecās un ar lūpām piedūrās tai vietai uz atbalstņa, kurai pirms īsa brīža biju pieskāries. Joprojām sēdēju, nedabiski sastindzis, bet viņa nolieca galvu pār grāmatu.
— Harej, — es klusi teicu, — kurp tu šonakt gāji?
— Šonakt?
— Ja.
— Tu … būsi kaut ko nosapņojis, Kris. Es nekur negāju.