Viens no Šenehena kuģiem palika tālā orbītā, abi pārējie pēc iepriekšējas sagatavošanās nosēdās uz apmēram sešsimt kvadrātjūdžu lielā klinšainā sauszemes gabala netālu no planētas dienvidu pola. Ekspedīcijas pētnieciskā darbība ilga astoņpadsmit mēnešus un noritēja sekmīgi, ja neskaita vienu nelaimes gadījumu, ko izraisīja aparatūras bojājumi. Taču zinātnieku kolektīvs sašķēlās divās naidīgās nometnēs. Par strīda objektu kļuva okeāns. Pamatojoties uz analīzēm, tas tika atzīts par organisku būtni (nosaukt to par dzīvu toreiz neviens vēl neuzdrošinājās). Bet, ja biologi uztvēra to kā primitīvu radījumu — kaut ko līdzīgu apmēros fantastiski palielinātai šķidrai šūnai (viņi to dēvēja par «prebioloģisku formāciju»), kas ar savu re- cekļveida mantiju, vietām sasniegdama pāris jūdžu dziļumu, pārklājusi planētas virsmu, tad astronomi un fiziķi, ņemot vērā, ka okeāns spēj aktīvi ietekmēt Solāris orbītas veidošanos, apgalvoja: tai jābūt ārkārtīgi augsti organizētai struktūrai, kas uzbūves komplicētības ziņā, iespējams, tālu pārspēj Zemes organismus.
Nekādus citus iemeslus, kas varētu izskaidrot Solāris stabilizāciju, atklāt neizdevās; vēl vairāk — planetofiziķi atrada kopsakaru starp zināmiem plazmatiskajā okeānā notiekošiem procesiem un lokāli mērīto gravitācijas potenciālu, kas svārstījās atkarībā no «okeāniskās vielu maiņas».
Tāpēc tieši fiziķi, nevis biologi, izvirzīja paradoksālo formulējumu — «plazmatiskā mašīna», ar to saprotot būtni, kas mūsu izpratnē varbūt arī nebija dzīva, bet tomēr spēja realizēt mērķtiecīgu darbību, sacīsim bez aplinkiem, astronomiskā mērogā.
Šinī strīdā, kas dažu nedēļu laikā līdzīgi atvaram ierāva sevī visas ievērojamākās autoritātes, Gamova un Šeplija doktrīna saļodzījās pirmo reizi astoņdesmit gados.
Kādu laiku to vēl mēģināja aizstāvēt, apgalvojot, ka okeānam nav nekā kopēja ar dzīvību, ka tas nav ne para-, ne arī prebioloģisks veidojums, bet gan ģeoloģiska formācija, acīm redzot, neparasta formācija, kas spējīga vienīgi stabilizēt Solāris orbītu, neraugoties uz smaguma spēka izmaiņām; turklāt atsaucās uz Lešateljē likumu.
Par spīti šim konservatīvismam radās citas hipotēzes (viena no vislabāk izstrādātajām bija Čivita-Vites hipotēze), kas apgalvoja, ka okeāns ir dialektiskas attīstības rezultāts: no sava sākotnējā veida, no pirmokeāna, vāji reaģējošu ķīmisku vielu šķīduma, ārēju apstākļu spiests (tas ir — tā esamību apdraudošu orbītas svārstību ietekmē), tas, lūk, bez nervu sistēmas un smadzenēm pratis aiztraukt garām visām Zemei raksturīgām attīstības pakāpēm — vienšūnas un daudzšūnu organismu izcelsmei, augu un dzīvnieku evolūcijai — un vienā rāvienā sasniedzis «homeostatiskā okeāna» stadiju. Citiem vārdiem runājot, okeāns simtiem miljoniem gadu ritējumā nevis piemērojās apkārtējai videi, kā Zemes organismi, lai tikai pēc milzīga laika posma dotu sākumu saprātīgai rasei, bet gan kļuva par savas vides saimnieku uzreiz.
Tas bija visai oriģināli, tikai joprojām neviens nezināja, kā sīrupveida receklis spēj stabilizēt debesu ķermeņa orbītu. Jau gandrīz veselu gadsimtu bija pazīstami gravitori — ierīces mākslīgu spēka un gravitācijas lauku radīšanai, bet neviens nespēja pat iedomāties, kā bezveida masa var sasniegt rezultātu, ko gravitoros iegūst ar sarežģītu kodolreakciju un milzīgi augstu temperatūru palīdzību. Laikrakstos, kas tolaik, intriģējot lasītājus un šausminot zinātniekus, bija pilni ar visbezjēdzīgākajiem izdomājumiem par tēmu «Solāris noslēpums», netrūka arī tādu apgalvojumu, ka planetārais okeāns esot… tāls mūsu elektrisko zušu radinieks.
Kad problēmu zināmā mērā izdevās atrisināt, izrādījās, ka izskaidrojums, kā tas vēlāk bieži notika ar Solāris, vienas mīklas vietā ir uzdevis citu, varbūt vēl pārsteidzošāku.
Pētījumi parādīja, ka okeāns ne tuvu nedarbojas pēc mūsu gravitoru principa (kas, starp citu, nemaz nebija iespējams), bet prot tiešā ceļā modelēt telpas-laika metriku; tāpēc, starp citu, laiks uz viena un tā paša Solāris meridiāna ir dažāds. Tādējādi okeāns zināmā nozīmē ne tikai saprata, bet arī spēja (ko nevar pasacīt par mums) izmantot Einšteina un Boevī teorijas secinājumus.
Kad tas tika paziņots, zinātnes pasaulē izcēlās viena no spēcīgākajām mūsu gadsimta vētrām. Vispāratzītās, viscienījamākās teorijas pārvērtās pelnos, zinātniskajā literatūrā parādījās gluži ķecerīgi raksti, alternatīva «ģeniāls okeāns» vai «gravitatīva želeja» iekvēlināja daudzus prātus.
Tas viss risinājās gadus divdesmit pirms manas dzimšanas. Kad gāju skolā, jau bija atzīts — saskaņā ar vēlāk konstatētiem faktiem —, ka Solāris ir debess ķermenis, uz kura eksistē dzīvība, un tās nesējs ir vienīgais planētas iedzīvotājs…
Hjūza un Jūgla otrais sējums, kuru es šķirstīju gluži automātiski, sākās ar sistemātiku, kas bija tikpat oriģināla, cik amizanta. Klasifikācijas tabula sniedza pēc kārtas: tips — Polytheiia, klase — Metamorpha, kārta — Syncytialia. It kā mēs pazītu nezin cik šīs sugas eksemplāru, kamēr īstenībā bija tikai viens eksemplārs, tiesa gan, septiņpadsmit biljonu tonnu smags.
Zem maniem pirkstiem zibēja krāsainas diagrammas un shēmas, analīzes un spektro- grammas, kas demonstrēja sākotnējās vielu maiņas tipu un tempus, ķīmiskās reakcijas. Jo tālāk iedziļinājos noplukušajā foliantā, jo vairāk matemātikas bija uz krītpapīra lappusēm; varēja nodomāt, ka mūsu zināšanas par šo Metamorpha klases pārstāvi, kas četras stundas garas nakts aizsegā snauda pāris simt metru no Stacijas tērauda dibena, ir izsmeļošas. Īstenībā ne visi vēl bija vienis prā- tis, ka okeāns ir «būtne», nemaz nerunājot par to, ka okeānam varētu piedēvēt saprātu.
Ar troksni novietoju masīvo sējumu uz plaukta un paņēmu nākošo. Tas sastāvēja no divām daļām. Pirmā bija veltīta eksperimentālo protokolu izklāstījumam par neskaitāmiem mēģinājumiem nodibināt kontaktu ar okeānu. Labi atceros, ka manos studiju gados šī kontakta nodibināšana kalpoja par mērķi neskaitāmām anekdotēm, zobgalībām un jokiem; viduslaiku sholastika, salīdzinot ar šīs problēmas radītajiem džungļiem, likās kā skaidra, mirdzoša, acīm redzama patiesība. Sējuma otro daļu, kurā bija gandrīz tūkstoš trīssimt lappušu, aizņēma tikai bibliogrāfija. Oriģinālliteratūrai istaba, kurā sēdēju, droši vien būtu par mazu.
Pirmie kontakta mēģinājumi notika ar speciāliem elektronu aparātiem, kas transformēja raidāmos un uztveramos impulsus, turklāt okeāns aktīvi piedalījās šo aparātu darbā. Bet visu to tina pilnīga tumsa. Ko nozīmē «piedalījās»? Okeānam modificējot dažu iegremdēto ierīču elementus, mainījās pierakstāmie izlādēšanās ritmi, un reģistrējošā aparatūra fiksēja milzumu signālu, kas atgādināja gigantisku augstākās analīzes aprēķinu fragmentus. Ko tas varēja nozīmēt? Varbūt tās bija ziņas par okeāna acumirklīga uzbudinājuma stāvokli? Varbūt impulsi, kuru rezultātā dzima milzīgi veidojumi kaut kur tūkstošiem jūdžu attālumā no pētniekiem? Varbūt neizprotamā elektronu valodā izklāstīts šī okeāna mūžīgo patiesību atainojums? Varbūt — okeāna mākslas darbi? Kas to varēja zināt, ja uz identiskiem signāliem nekad neizdevās saņemt vienādu reakciju? Vienreiz atbilde bija impulsu vētra, kas draudēja iznicināt aparātus, bet citreiz — neizdibināma klusēšana. Nevienu pētījumu nebija iespējams atkārtot.
Visu laiku šķita, ka tikai viens solis mūs šķir no šīs nemitīgi augošās signālu jūras atšifrējuma; speciāli šim nolūkam konstruēja elektroniskas smadzenes ar tādu informācijas apstrādes ražīgumu, kādu līdz šim neprasīja neviena cita problēma. Patiešām, zināmi panākumi tika gūti. Likās, ka okeāns — elektrisku, magnētisku un gravitācijas impulsu avots — runā matemātikas valodā; dažus tā elektriskās izlādēšanās veidus varēja klasificēt, izmantojot augstākās analīzes, kopu teorijas visabstraktākos nozarojumus; dažreiz gadījās tādu struktūru homologi, kas ietilpst matērijas un enerģijas, galīgo un bezgalīgo lielumu, daļiņu un lauku mijiedarbību pētošās fizikas nozarē. Zinātnieku vidū sāka rasties pārliecība, ka viņu priekšā atrodas domājošs briesmonis, ka bezmaz visu planētu sedzošā protoplazmas jūra ir miljonkārt sakuplojušas smadzenes, kas visu laiku risina vēriena ziņā pretdabiskas teorētiskas problēmas par esošā būtību, un ka viss, ko nejauši noklausās mūsu aparāti, ir nožēlojami fragmenti cilvēka izpratnei nepieejamos dzelmeņos ritošā mūžīgā, gigantiskā monologā.