— Vai tu nerimsies? — es sagrābu viņu aiz krūtīm.
— Vari mani sist, — viņš teica, — bet es tomēr runāšu.
Palaidu viņu vaļā.
— Dari, ko vēlies.
— Lieta tāda, ka Sartoriuss mēģinās noklusēt dažus faktus. Esmu par to gandrīz pārliecināts.
— Un tu ne?
— Nē. Tagad vairs ne. Tā nav tikai musu darīšana vien. Tu zini, par ko ir runa. Okeāns nodemonstrēja saprātīgu darbību. Spēj izdarīt visaugstākās pakāpes organisko sintēzi, kādu mēs nepazīstam. Tas zina mūsu ķermeņu uzbūvi, mikrostruktūru, metabolismu . . .
— Labi, — es sacīju. — Kāpēc tu pārtrauci? Tas veica ar mums . .. eksperimentu sēriju. Psihisku vivisekciju. Pamatojoties uz zināšanām, kas tika izzagtas no mūsu galvām, nerēķinoties ar to, pēc kā tiecamies.
— Tie vairs nav fakti un pat ne slēdzieni, Kelvin. Tās ir hipotēzes. Zināmā nozīmē viņš rēķinājās ar to, ko gribēja kaut kāda noslēgta, apslēpta mūsu prāta daļa. Tās varēja būt — dāvanas . ..
— Dāvanas! Augstais dievs!
Es sāku smieties.
— Apklusti! — viņš iekliedzās, sagrābdams manu roku.
Saspiedu viņa pirkstus. Žņaudzu arvien spēcīgāk, kamēr nokrakšķēja kauli. Viņš skatījās uz mani caur pievērtiem plakstiem, nenodrebēdams. Palaidu viņu vaļā un atkāpos stūrī. Stāvēdams ar seju pret sienu, es teicu:
— Pacentīšos nerīkot histērijas.
— Nav svarīgi. Ko pieprasīsim?
— Pasaki tu. Es pašlaik nevaru. Viņa kaut ko teica, pirms? …
— Nē. Neko. Man liekas, ka tagad ir parādījušās izredzes.
— Izredzes? Kādas izredzes? Uz ko? Aā … — es teicu klusāk, skatīdamies viņam acis, jo pēkšņi sapratu. — Kontakts? Atkal Kontakts? Mums vēl par maz — un tu, tu pats, un viss šis trako nams . .. Kontakts? Nē, nē, nē. Bez manis.
— Kāpēc? — Snauts jautāja pavisam mierīgi. — Kelvin, tu joprojām un tagad vēl vairāk nekā jebkad instinktīvi izturies pret viņu kā pret cilvēku. Neieredzi viņu.
— Un tu ne?
— Nē, Kelvin, viņš taču ir akls . ..
— Akls? — es pārjautāju, nebiju pārliecināts, vai labi dzirdēju.
— Protams, mūsu izpratnē. Mēs neeksistējam viņam tā, kā mēs abi viens otram. Sejas izskats, ķermeņa formas, ko redzam, palīdz mums pazīt vienam otru kā indivīdus. Viņam tas ir caurspīdīgs apvalks. Viņš taču iekļuva mūsu smadzeņu iekšienē.
— Nu labi. Bet kas tālāk? Ko tu gribi pierādīt? Ja viņš spēja atdzīvināt, izveidot cilvēku, kas eksistē tikai manās atmiņās, un izdarīt to tā, ka viņas acis, kustības, viņas balss … balss . . .
— Turpini! Turpini tālāk, dzirdi!!!
— Turpinu … turpinu … Jā. Tātad … balss … no tā izriet, ka viņš spēj lasīt mūs kā grāmatu. Zini, ko gribu pateikt?
— Jā. Ja viņš gribētu, tad varētu ar mums sastapties?
— Protams. Vai tas nav acīm redzams?
— Nē. Nebūt ne. Viņš taču varēja paņemt tikai ražošanas recepti, kas nesastāv no vārdiem. Tas ir atmiņā fiksēts pieraksts, olbaltuma struktūra. Kā spermatozoīdā galviņa vai ola. Tur, smadzenēs, taču nav nekādu vārdu, sajūtu, cilvēka atmiņas — tas ir attēls, kas nukleīnskābju valodā pierakstīts uz lielmolekulārajiem asinhronkristāliem. Tāpēc viņš izmantoja to, kas mūsos bija visspilgtāk izko- dināts, visciešāk ieslēgts, vispilnīgāko un dziļāko nospiedumu, saproti? Un viņam nemaz nebija jāzina, ko tas mums nozīmē, kāda tam visam jēga. Tas tāpat kā — ja mums izdotos izveidot simetriādi un mēs iemestu to okeānā, zinādami tās arhitektūru, tehnoloģiju un būvmateriālus, bet nesaprazdami, kam, kādam mērķim tā kalpo, ko tā nozīmē okeānam…
— Tas ir iespējams, — es teicu. — Jā, tas ir iespējams. Tādā gadījumā viņš varbūt… nemaz nav gribējis mūs tik ļoti mocīt, nomākt. Varbūt. Un tikai gadījuma pēc …
Man sāka drebēt lūpas,
— Kelvin!
— Jā, jā. Labi. Viss jau ir kārtībā. Tu esi labs. Viņš arī. Visi ir labi. Bet kāpēc? Paskaidro man. Kāpēc? Kādēļ tu to izdarīji? Ko tu viņai pateici?
— Patiesību.
—• Patiesību, patiesību! Ko?
— Tu taču zini. Iesim tagad pie manis. Rakstīsim raportu. Nāc.
— Pagaidi. Ko tu īsti gribi? Tu taču netaisies palikt Stacijā? …
— Gribu palikt. Jā.
VECAIS MIMOĪDS
Sēdēju pie lielā loga un skatījos okeānā. Man nebija ko darīt. Raports, pie kura strādājām piecas dienas, viļņu paketes veidā pašlaik joņoja cauri tukšumam kaut kur aiz Ori- ona zvaigznāja. Aizkļuvis līdz tumšajam putekļu miglājam, kas aizņem astoņus triljonus kubikjūdžu lielu platību un absorbē jebkuru signālu un gaismas staru, tas uzdursies retrans- latoram — pirmajam garās ķēdes posmam. No šejienes radioviļņu kūlis, aprakstīdams milzīgu loku, trauksies no vienas radiobojas uz otru miljardiem kilometru gariem lēcieniem, līdz pēdējais retranslators — metāla konstrukcija, pieblīvēta ar precīzijas instrumentiem, sakoncentrēs to vēlreiz un ar antenas iegareno snīpi metīs izplatījumā uz Zemes pusi. Aizritēs mēneši, un tieši tāds pats no Zemes izšauts enerģijas kūlis, galaktikas gravitācijas laukā dzīdams trieciende- formācijas vagu, sasniegs kosmiskā mākoņa bastionus, brīvi dreifējošu boju virtenes pastiprināts, paslīdēs tam garām un, nesamazinādams ātrumu, aizjoņos Solāris divkāršo sauļu virzienā.
Okeāns zem augstu stāvošās sarkanās saules bija melnāks nekā parasti. Sarkanbrūna migla sakausēja to ar debesīm. Šī diena bija sevišķi tveicīga, tā it kā vēstīja vienu no tām ārkārtīgi retajām un neiedomājami niknajām vētrām, kas dažas reizes gadā apciemo Solāris. Ir pamats uzskatīt, ka planētas vienīgais iedzīvotājs kontrolē klimatu un šīs vētras rada pats.
Vēl dažus mēnešus man nāksies skatīties pa šiem logiem, no augstuma vērot balta zelta un garlaicīga sārtuma ausmu, kas laiku pa laikam guva atspulgu kaut kādā šķidrā izvirdumā, sudrabainā simetriādes burbulī, sekot pret vēju noliekto slaido žiglaiņu klejojumiem, tikties ar pussadēdējušiem, grūstošiem mimoīdiem. Kādā jaukā dienā visu videotelefonu ekrānos ieņirbēsies gaisma, sen jau klusējošā elektroniskā signalizācijas sistēma atdzīvosies, to iedarbinās no simtiem tūkstošiem kilometru tāluma izsūtīts impulss, pavēstot, ka tuvojas metāla koloss, kas, gra- vitoriem stiepti dārdot, nolaidīsies virs okeāna. Tas būs «Uliss» vai «Prometejs», vai kāds cits no lielajiem tāllidojumu kreiseriem. Kad 110 Stacijas plakanā jumta uzkāpšu pa trapu uz kuģa, ieraudzīšu uz klājiem baltās bruņās ieslēgtus masīvus automātus, kas, nemantojuši cilvēku «iedzimto grēku», ir tik nevainīgi, ka izpilda katru pavēli līdz pat pilnīgai sevis vai šķēršļa iznīcināšanai, ja tā ieprogrammēta šo automātu kristāliskajā osci- lējošā atmiņā. Un tad zvaigžņu kuģis startēs ātrāk par skaņu, iedūris okeānā basa oktāvās sadalītu pērkondārdu konusa smaili, un visu cilvēku sejas uz mirkli atplauks, jo viņi sāks ceļu uz mājām.
Bet man nebija māju. Zeme? Domāju par tās lielajām, cilvēku pārpildītajām, trokšņainajām pilsētām, kur noklīdīšu, pazudīšu gandrīz tāpat, kā tas varēja notikt otrajā vai trešajā naktī, kad gribēju mesties okeānā, kas smagi viļņoja tumsā. Es noslīkšu cilvēkos.