— Man tas nepatīk.
— Kas? — es apgriezos ar kombinezonu rokās. Mani pārņēma sen neizjusts satraukums. — Par ko ir runa? Saki skaidri un gaiši! Tu baidies, ka kaut kas … absurds! Dodu tev vārdu, ka ne. Pat prātā neienāca. Nē, tiešām, ne.
— Lidosim abi.
— Pateicos tev, bet es gribu lidot viens. Tas tomēr kaut kas jauns, kaut kas pilnīgi jauns, — es ātri runāju, vilkdams mugurā kombinezonu.
Snauts teica vēl kaut ko, bet es, meklējot vajadzīgās lietas, klausījos tikai pa ausu galam.
Viņš devās kopā ar mani uz lidlauku, palīdzēja man izbraukt mašīnu uz starta celiņa vidus. Kad vilku skafandru, viņš pēkšņi jautāja:
— Vai dotais vārds tev vēl kaut ko nozīmē?
— Augstā debess, Snaut, tu atkal par to pašu? Nozīmē. Es tev jau teicu. Kur papildu rezervuāri?
Viņš neko vairs neatbildēja. Aizvēris caurspīdīgo kupolu, signalizēju viņam ar roku. Viņš iedarbināja celtni, es lēni izbraucu Stacijas virspusē. Motors atmodās, stiepti iedūcās, trijspārnu propelleris sāka virpuļot, un aparāts pārsteidzoši viegli pacēlās gaisā,
atstādams apakšā Stacijas sudraboto disku, kas kļuva aizvien mazāks.
Pirmo reizi atrados viens pats virs okeāna; pavisam cits iespaids nekā tad, kad skatās pa logu. Varbūt vainīgs bija arī lidojuma nelielais augstums — slīdēju tikai pāris desmitu metru virs viļņiem. Tagad ne tikai zināju, bet jutu, ka eļļaini spīdīgās viļņu muguras un dzelmes plaisas ar savu ritmisko elpojumu drīzāk atgādina nevis paisuma vai mākoņa, bet kaut kāda zvēra kustības. Gaļīga, kaila rumpja nepārtraukta, kaut arī ļoti gausa pulsācija — tā tas izskatījās; uz nesteidzīgi skrejošo viļņu galotnēm gailēja sārtas putas; kad izdarīju pagriezienu, lai precīzi uzņemtu kursu uz ārkārtīgi gausi dreifējošās mimoīda salas pusi, saule man iespīdēja tieši acīs, asinssārti iezibsnījās izliektajos stiklos, bet pats okeāns kļuva tinteszils ar tumšas uguns punktiņiem.
Ne visai veiksmīgi nolidots loks aiznesa mani tālu vēja pusē, bet mimoīds palika aizmugurē, izdaloties uz okeāna fona kā liels, gaišs, nenoteiktas formas plankums. Tas pazaudēja miglas piešķirto iesārto toni, bija iedzeltens kā izkaltis kauls un uz mirkli izgaisa no mana redzesloka, tad es ieraudzīju Staciju, kas šķita karājamies virs paša okeāna kā milzīgs veclaiku cepelīns. Atkārtoju manevru, sakoncentrēdams visu uzmanību: mimoīda masīvs ar stāvo, grotesko reljefu auga manā priekšā. Man izlikās, ka varu skart augstākos no tā bumbierveida izciļņiem, un nobremzēju helikopteru ^tik spēji, ka, zaudējot ātrumu, tas sašūpojās; pārmērīga piesardzība, jo dīvaino torņu noapaļotās virsotnes paslīdēja dziļi apakšā. Izlīdzināju mašīnas lidojumu un lēnām, metru pa metram, sāku samazināt augstumu, līdz kamēr irstošās galotnes slējās pāri kabīnei.
Mimoīds nebija liels. No viena gala līdz otram tam bija varbūt trīs ceturtdaļas jūdzes, bet platumā tik tikko daži simti metru; vairākās vietās manāmi sadilis, tas taisījās drīz sašķelties. Mimoīds bija tikai kādas nesalīdzināmi lielākas formācijas fragments, pēc solā- ristiskās skalas — sīka atvase, atlūznis, un dievs vien zina, cik nedēļas vai mēnešus vecs tas bija.
Starp dzīslotajām augstieņu krantīm virs paša okeāna atklāju kaut ko līdzīgu krastam — dažu desmitu kvadrātmetru lielu, diezgan slīpu, bet gandrīz plakanu virsmu, un nosēdināju tur mašīnu. Tas izrādījās grūtāk, nekā biju domājis. Mata tiesa šķīra propelleri no strauji man pretī kāpjošās sienas, bet man tomēr laimējās. Tūlīt izslēdzu motoru un atvāzu kabīnes kupolu. Stāvēdams uz spārna, vēl pārbaudīju, vai helikopters nevar noslīdēt okeānā; viļņi laizīja mimoīda zoboto malu tikai kādus desmit soļus no nosēšanās vietas, bet lidaparāts stāvēja stabili uz plati izplestajām sliecēm.
Nolēcu … «zemē». Tas, ko pirms tam bijū iedomājies kā sienu, kurai gandrīz vai pieskāros, bija milzīga, kā siets caurumota kaula plātne plēves.plānumā ar režģveida paresni- nājumiem. Dažus metrus plata plaisa ieslīpi šķērsoja visu šo vairākstāvu plakni, radot — tāpat kā lielie, šur tur izmētātie caurumi — perspektīvas iespaidu. Uzrāpies uz tuvākā nolaidenā sienas posma, pārliecinājos, ka skafandra zābaki ļoti labi noder kāpaļāšanai, bet pats skafandrs it nemaz neapgrūtina kustības; atrados apmēram četrstāvu mājas augstumā virs okeāna, pagriezies uz skeletveida ainavas pusi, tikai tagad varēju, kā nākas, to aptvert ar skatienu.
Līdzība ar veclaicīgu, pussagruvušu pilsētu vai kādu zemestrīcē vai citā kataklizmā iznīcinātu sensenu eksotisku marokāņu ciemu bija pārsteidzoša. Visskaidrāk redzēju stāvas, daļēji aizbarikādētas ielu aizas, to spējos, kraujos kritumus krastā, ko apskaloja smēr- veida putas, augstāk bija saglabājušies bastioni, to apaļie pamati, bet izliektajās un iedobtajās sienās — melni caurumi, kas izskatījās pēc izdauzītiem logiem vai fortu ambrazūrām.
Smagi sasvērusies uz sāniem kā pusnogri- mis kuģis, šī pilsēta-sala peldēja bezjēdzīgā, neapzinātā kustībā, ļoti lēnām griežoties ap savu asi, par ko liecināja šķietamā saules kustība pa debesu velvi, liekot ēnām slinki rāpties starp drupu nostūriem; brīžiem starp tām izlauzās saules stars, sasniedzot vietu, kur stāvēju. Pakāpos vēl augstāk, jau krietni riskējot, līdz izciļņi, kas bija pārkārušies pār manu galvu, sāka birdināt sīku gružu straumītes un lieli putekļu mākoņi aizsedza līkumotās aizas un ieliņas; mimoīds, protams, nav klints; un līdzība ar kalcītu pazūd, kad tuvāk aplūko šķembu — tā sastāv no ļoti sīkām šūnām, tāpēc ir neparasti gaisīga un daudz vieglāka par putuplastu.
Atrados jau tik augstu, ka sajutu mimoīda kustību: tas ne tikai peldēja uz priekšu, okeāna melno, stīgro viļņu mudināts, — no kurienes, uz kurieni? — bet arī svērās uz sāniem, uz vienu, tad otru pusi, ļoti lēni, katru no šiem vēzienveida zvalstieniem pavadīja brūnganu un dzeltenu lipīgu putu stiepta čaukstoņa, kas radās, tām atkal un atkal aizplūstot pa iznirstošo krastmalu. Mimoīda svārstveida kustība bija sākusies ļoti sen, laikam mimoīda dzimšanas brīdī, un saglabājās tā milzīgās masas dēļ. Apskatījis no augstās vietas, kur atrados, visu apkārtni, piesardzīgi nokāpu lejā; un tikai tad — cik dīvaini! — sapratu, ka mimoīds mani nemaz neinteresē, ka esmu atlidojis šurp, nevis lai tiktos ar mimoīdu, bet gan ar okeānu.
Apsēdos uz salas raupjās, saplaisājušās virsmas, kādu pārdesmit soļu attālumā no helikoptera. Melns vilnis smagi uzrāpās uz krasta, saplakdams un vienlaicīgi zaudēdams krāsu; kad vilnis atkāpās, tam sekoja drebošu gļotu plēnes. Pavirzījos vēl zemāk un pastiepu roku pretī nākamajam vilnim. Tas precīzi atkārtoja fenomenu, ko cilvēki pirmo reizi novēroja gandrīz pirms vesela gadsimta: salīgojās, nedaudz atkāpās, nepieskaroties aptvēra manu delnu tā, ka starp tās virspusi un okeāna plazmas «cimdu» (kas uzreiz izmainīja konsistenci, no šķidras kļūstot par gaļīgu) palika plāna gaisa kārtiņa. Lēnām cēlu roku augšup, un vilnis, pareizāk sakot, tā tievs atzarojums, sekoja rokai līdzi, joprojām apjozdams manu delnu ar netīri zaļganu, aizvien caurspīdīgāku masu. Piecēlos kājās, jo citādi nevarēju pacelt roku vēl augstāk; recekļ- veida substances plēve saspringa kā uzvilkta stīga, taču pušu netrūka; pilnīgi saplakušais vilnis, kā savāds mājdzīvnieks piekļāvies krastam pie manām kājām, pacietīgi gaidīja šī eksperimenta beigas. Likās, ka no okeāna būtu izaudzis valkans zieds, kura vainags bez pieskaršanās apkļāva manus pirkstus, kļūdams par to precīzu, negatīvu kopiju.