Ko gvelz, kā nesapratis lāgu?
Vēl pasaule ir tādu daudz,
Kas sīvo lok tikpat kā brāgu!
Kolļarevskis. Aineicla.
«Tad tu, pušelniek, domā, ka mūsu kvieši lāgā neies?» teica cilvēks, pēc izskata līdzīgs pilsētniekam iebraucējam, • kaut kāda miestiņa pilsonis: viņa apnēsātās, rūtainās b'kses bija notrieptas ar darvu. Otrs bija zilā, vietumis jau pielāpītā kamzolī, ar milzīgu punu pierē.
«Te nav ko domāt; esmu gatavs uzmest sev cilpu kaklā un tirināties kā desa skurstenī priekš Ziemassvētkiem, ja mēs pārdodam kaut vienu pašu mēru.»
«Ko tu gvelz, pušelniek? Pieveduma jau tik vien ir, cik mūsējais,» iebilda vīrs raibajās platbiksēs. — «Jā, runājiet vien, ko gribiet, bet man pašam arī vezumā desmit maisu,» pe sevis domāja mūsu skaistules tēvs, kas no tirgoņu sarunas nebija palaidis neviena vārda.
«Tas jau ir tas. ja kur iejaucas velna pesteļas, tad tik vien labuma vari gaidīt, cik no badmiru moskļiem,» nozīmīgi sacīja cilvēks ar punu pierē.
- Kādas velna pesteļas?» ieinteresējās vīrs raibajās platbiksēs.
«Vai tad neesi dzirdējis, ko ļaudis runā?» turpināja otrs, ar punu, drūmi pašķielēdams jautātājā.
«Nu?»
«Nu, tas jau ir, kad — nu! Piesēdētājs, kaut viņš, pēc panu plūmeņa dzeršanas nevarētu vairs pats sev ūsas noslaucīt, ierādījis tirgum nolādētu vietu, kurā, kaut tu vai gabalos saplīsti, neviena grauda no rokas neizlaidīsi. Vai redzi to šķūņa graustu, kas, arē, tur, pakalnē?» (Ziņkārības vilināts, mūsu skaistules tēvs šinī brīdī pārvērtās vai pašā uzmanībā un pievirzījās tuvāk.) «Tanī šķūnī jau arī mājo tās velna pesteļas, un neviens tirgus šinī vietā nav beidzies bez nelaimes. Vakar vēlu vakarā tur gājis garām pagasta skrī- velis un — kā tad! — pa lūku ārā izgrūdies cūkas šņukurs un tā nourkšējies, ka šim drebuļi caur kauliem izskrējuši. Pielūko vien, ka atkal neierodas sarkanais kamzolis/»
«Kas tad tas par sarkano kamzoli?»
Tagad mūsu uzmanīgajam klausītājam sāka mati slieties stāvu; baiļu sagrābts, viņš atskatījās un ieraudzīja, ka apkampušies, pilnīgi aizmirsuši visas pasaules kamzoļus, viens otram kaut kādas mīlestības pasakas pūzdami, tur stāvēja viņa meita un mutīgais puisis. Tas izkliedēja viņa bailes un lāva atgūt iepriekšējo bezbēdību.
«Ai, ai, ai, pušelniek! redzu, esi varen lokans apkampties! Bet es tikai ceturtā dienā pēc kāzām iemācījos apķert savu nelaiķi Hvesku, un par to pašu paldies sābrim: būdams par brūtgānā brāli, mani iemācīja.»
Puisis uzreiz noģida, ka viņa izredzētās tēvs nav nepie- ietams un domās jau sāka gudrot, kā viņu ievilkt šai lietā sev par labu.
«Tu, lāga vīrs, mani, protams, nepazīsti, bet es tevi uzreiz pazinu.v
«Varbūt arī pazini.»
«Ja gribi, pateikšu i vārdu, i palamu, i visu ko: tevi sauc Solopijs Cereviks.»
«Protams, Solopijs Čereviks.»
«Bet ieskaties krietnāk: vai nevari mani sazīmēt?»
«Nē, nepazīstu. Lai tu neņemtu ļaunā: man mūžā gadījies tik daudz dažādu purnu redzēt, ka velns viņus visus var atcerēties!»
«2ēl gan, ka Pliknabaiņa dēla neatceries!» «Vai tad tu būtu Ochrimova dēls?» «Kas cits? Vai gan pats rudais sātans, ja ne viņš.» Tagad abi tvēra pie cepurēm un pēc tam samutējās; bet mūsu Pliknabaiņa dēls, lai nezaudētu laika, apņēmās jau tūliņ uz vietas savu jauno paziņu atsēdināt kā pienākas. «Nu, Solopij, kā redzi, es un tava meita esam viens otru iemīlējuši, ka vai visu mūžu konā dzīvot.» «Klau, Paraska,» pagriezies pret meitu, smiedamies teica Cereviks: «varbūt arī patiesi kopā un to visu citu… kā saka, lai ganās vienā maurā! Ko? sit saujā? Bet tad nu, jsunņemtais znot, maksā magaričas!» — un visi trīs iegriezās tuvējā tirgus restorānā — žīdenes teltī, kas bija piekrauta visādu veidu un augumu vērpelēm, krūkām un nūdelēm. «Ai, lielībnieks! bet tas man patīk!» jau drusku iesilis, teica Cereviks, kad viņa nākošais znots, piepildījis kausu pus- kvarta lielumā, ne acis nepamirkšķinādams, to iztukšoja līdz dibenam un tad trieca klonā tā, ka tas sašķīda sīkās drumstalās. — «Ko tu sacīsi, Paraska? Kādu vīru tev atradu! Skat, skat, kā prot putoto ievilkt! . ..» un, smiedamies un līgodamies, viņš ar meitu sāka virzīties atpakaļ pie sava vezuma. Bet mūsu puisis aizgāja, kur tirgotāju būdās redzēja skaistas preces, kas atvestas pat no Hadjačas un Mireorodas — abām ievērojamām Poltavas guberņas pilsētām. Viņš gribēja izmeklēt kādu īsti labu koka pīpi ar vara apkalumiem, sarkanu, puķotu lakatu un cepuri — kāzu dāvanas sievas tēvam un citiem, kam pienākas.
Kaut vīram diez kā nepatiktu. Bet, dzirdot sievas runu piktu, Vislabāk paklausīt…
Kotlarevskis
«Klau. sievel! bet es atradu meitai precinieku!»
«Kā tad, nu ir īstais laiks preciniekus meklēt! Stulbeni, stulbeni! Redzams, ka tev nagla pakausī un tur viņa paliks uz visu mūžu. Kur to esi redzējis, kur dzirdējis, ka prātīgs cilvēks šādā brīdī skraidīs preciniekus meklēdams? Būtu jel
apjēdzis padomāt, kā dabūs kviešus 110 rokas prom. Un tad jau arī labo būsi atradis! Droši vien beidzamais no visiem plukatām.»
«Netrāpīji vis, netrāpīji! Labāk paskatījusies, kas par puisi! Svārki vien vairāk vērti nekā tava zaļā jaka un sarkanie zābaki kopā. Un sīvo kā prot ievilkt… Lai mani velns parauj līdz ar tevi, ja es savā mūžā būtu redzējis vēl otru lādu puisi, kas vienā ņēmienā iztukšo puskvartas un pat nesaviebjas.»
«Nu, jā: dzērājs un plencis, tāds jau tev pašā laikā. Es varu saderēt, ka tas būs tas pats vazaņķis, kas mums piesējās uz tilta. Žēl, ka līdz šim brīdim viņš nav trāpījies man pa rokai: es viņam gan parādītu.»