No priekšas vei gan ša, gan tā, .
No pakaļas — nudien, pēc velna!
No vienkāršas tautas pasakas.
«Paklau, Vlas! Tepat mums līdzās kāds pieminēja velnu,» delnā atbalstījis, pacēla galvu kāds no ļaudīm, kas nakti pārgulēja uz ielas.
«Kas man tur daļas?» žāvādamies nopurpināja viņam līdzās gulētājs čigāns: «manis pēc lai kaut visus savus radus piejauc.»
«Bet viņš taču tā bļāva, it kā to jau sāktu žņaugt!»
«Ne tādas lietas vien cilvēks izdara pa miegam!*
«Var jau būt, bet derētu vismaz paskatīties; uzšķil uguni!» Otrs čigāns, pie sevis pukodamies, slējās stāvus, kā zibeņodams divi reizes apgaismoja sevi uzšķiltām dzirkstelēm, iepūta praulā liesmu un aizdedzināja gaismekli — parasto mazkrievu gaismas devēju, pagatavotu no kacena, kura dobumā iepildīti aitu tauki. Ceļu apgaismodami, nu viņi sāka virzīties uz priekšu. «Stāvi! Te kaut kas gul. Rādi uguni!»
Viņiem pienāca vēl daži cilvēki.
«Kas tur gul, Vlas?»
«Gandrīz tā kā kad divi cilvēki: viens virsū, otrs apakšā; kurš no viņiem velns, to nevar saprast.»
«Bet kas tad ir tas, kurš virsū?»
«Sieva!»
«Nu, tā tad arī ir tas velns!» Vispārīgi smiekli pamodināja vai pus ielas.
«Sieva uzgulusi cilvēkam: redzams, šī saprot, kā vajag jāt!» ierunājās kāds no apkārt sanākušajiem.
«Skatieties, brālīši!» sauca otrs, paceldams poda lausku, kas vēl bija saglabājusies Cerevikam uz galvas: «redziet, kādu cepuri sev uzmaucis galvā šis lāga puika!» Tracis un smiešana pieaugdami uzmodināja beidzot arī mūsu miroņus — Solopiju un viņa laulāto draudzeni — un tie, vēl joprojām būdami pārdzīvoto baiļu varā, nekustēdamies stīvi raudzījās apkārtstāvētājos čigānos; un gaismā, kas nedroša un šaudīga apspīdēja viņus, neatmaņas nakts krēslas apņemti, šie viņiem izskatījās kā baigu spoku bars smacīgos apakšzemes garaiņu mutuļos.
Skic. tu, tiš, tu satana pesteļa!
No mazkrievu komēdijas.
Pār mostošajiem Soročinciem dvēsmoja rīta spirgtums. Dūmu strūklas no visiem skursteņiem steidzās pretī saulei, kas jau parādījās pamalē. Tirgus sāka čalot. Ieblējās aitas, iezviedzās zirgi; jau zosu un pārdevēju balsis atkal skanēja pāri visam laukumam — un baigās valodas par sarkano kamzoli, kas noslēpumu pilnajās tumsas stundās iegrūda tautu tādā bailībā, līdz ar rīta iestāšanos pazuda. Starp vēršiem, miltu un kviešu maisiem svaiņa salmu nojumē žāvādamies un staipīdamies valstījās Cereviks, un, liekas, viņam nebija ne mazākās vēlēšanās šķirties no saviem sapņiem, kad pēkšņi tas izdzirda balsi, kas bija tikpat labi pazīstama kā slinkuma patvērums — viņa istabas svētītā krāsns — vai arī kā attālās radinieces krodziņš, kurš no viņa sliekšņa bija ne tālāk par desmit soļiem. «Celies! Celies!» maigā laulene tarkšķēja viņam pie auss un no visa spēka purināja tā piedurkni. Par atbildi Cereviks piepūta vaigus un sāka mētāties rokām, it kā atdarinādams bungu sišanu.
«Ārprātīgais!» iekliedzās sieva, vairīdamās no vīra rokas vēziena, kas gandrīz trāpīja viņai taisni sejā. Cereviks saslējās, paberzēja acis un apskatījās visapkārt: «Lai mani nelabais parauj, ja tavs purns, balodīt, man neizlikās akurāt pēc bungām, uz kurām man pavēlēja kā moskaļam izsist jundu tie paši cūku ģīmji, par kuriem, kā svainis stāstīja …» «Pietiks, pietiks to muļķību gvelzt! Ej, ved drīzāk ķēvi uz tirgu. Te jau cilvēkiem jāsāk smieties: atbraukuši tirgū, bet kaut kaņepju sauju būtu pārdevuši …»
«Kā tad, vecā!» Solopijs viņu pārtrauca. «Saprotama lieta, ka par mums smiesies.»
«Kusties nu kusties! Par tevi jau tagad smejas!»
«Vai tad redzi, ar', ka vēl neesmu nomazgājies?» Cereviks tik viegli nepadevās; viņš žāvājās un kasīja muguru, lai tikai vēl dabūtu kādu brītiņu ilgāk pavalstīties migā.
«Nu, tad arī izraudzījies īsto brīdi mazgāšanai! Kur tas laiks, kopš to esi atmetis? Še, te ir dvielis, paberzē savu masku …» Viņa pakampa kādu vīstokli un — tanī pašā bridi pārbijusies aizsvieda atkal prom: tā bija sarkana kamzoļa piedurkne!
«Ej, dari savu darbu!» saņēmusi kopā visu drosmi, viņa atgādināja vīram, redzēdama, ka šim aiz bailēm kājas vairs neklausa un zobi klab.
«Nu jau gan būs pārdošana!» viņš purpināja pats pie sevis, kad jau bija atraisījis ķēvi un veda to uz tirgus laukuma. «Vai gan bez nozīmes tas bija, kad, gatavodamies uz šo nolādēto tirgu, sajutu sirdī tādu smagumu, it kā nosprāgušu govi tai kāds būtu uzvēlis virsū, un arī vērši divas reizes paši pagriezās atpakaļ uz mājām. Gandrīz jau pirmdiena arī vēl bija, kad izbraucām, nu tikai tas ienāk prātā. Aiz tā jau viss tas posts!. . . Un arī velns, nolādētais, pavisam nepiepildāms: varēja valkāt savu kamzoli tāpat bez vienas piedurknes; bet nē, viņam vajag apbēdināt lāga ļaudis. Būtu, piemēra dēļ, es velns — dievs lai no tam pasarga — vai es mētātos pa nakti apkārt, vecas dranckas meklēdams?»
Šo mūsu Cerevika filozofēšanu pārtrauca rupja, griezīga balss. Viņam priekšā aizstājās garais čigāns: «Kas tev pārdodams, lāga vīrs?» Solopijs brīdi klusēja, noskatīja čigānu no galvas līdz kājām un tad, pavadu no rokām neizlaizdams, mierīgi atbildēja: