«Pats redzi, kas pārdodams!»
«Vai siksnas vai?» atjautāja čigāns, lūkodamies jau satvertajā pavadā.
«Jā, siksnas, ja tu ķēvi no siksnas nevari atšķirt.»
«Bet tu, pušelniek, velns lai parauj, viņai salmus vien esi
devis ēst!»
«Salmus?» Šinī brīdī Cereviks pievilka pavadu, jo gribēja padancināt savu ķēvi un pieķert melos nekaunīgo izsmējēju; bet roka neparasti viegli atmetās atpakaļ un vēl trāpīja pašam pa zodu. Paskatījies, ieraudzīja pirkstos vienīgi nogrieztu pavadas galu un pie tā — ai, šausmas! mati saslējās stāvus — pie tā bija piesieta sarkanā kamzoļa piedurkne!. . . Spļaudīdamies, krustus mezdams un rokām pa gaisu kuļā- dams, viņš metās prom no negaidītās dāvanas un daudz ātrāk par iznesīgo jauno puisi pazuda burzmā.
Par paša rudziem vēl dabū pa kaklu.
Sakāmvārds.
«Ķeriet, ķeriet viņu!» drūzmainajā ielas galā iebrēcās daži puiši, un Cereviks tūliņ arī juta, ka to satver stingras rokas.
«Sieniet viņu! Tas ir tas pats, kas lāga vīram ķēvi nozaga.»
«Dievs ar jums! Par ko tad mani gribat sasiet?»
«Sis vēl prasa? Bet par ko tad tu saimniekam Cerevikam ķēvi nozagi?»
«Zēni, vai esat prātā jukuši! Kur tas redzēts, ka cilvēks pats sev kaut ko nozagtu?»
«Nestāsti tu mums! Tas ir vecs joks! Ko ta skrēji pa ielu kā kad nelabais uz papēžiem mitu?»
«Gribot negribot pats bēgsi, kad velna kamzolis. . .»
«Ahā, balodīt! To tu vari citiem pūst, ne mums. Bet dabūsi vēl no piesēdētāja arī par ļaužu biedēšanu ar pesteļām.
«Ķeriet, ķeriet viņu!» kliedza no ielas otra gala: «lūk, viņš, lūk, kur bēglis!» Un Cerevika acis ieraudzīja svaini — tas atgadās visnožēlojamākā stāvokli: viņam rokas bija sasietas uz muguras un to uz priekšu bīdīja vairāki puiši. «Notiekas gan brīnumi,» sacīja viens no puišiem. «Vai jūs dzirdējāt, ko stāsta šis nelietis, kuram pietiek tikai ģīmī paskatīties, lai ieraudzītu zagli? Kad viņam prasīja — ko tu skrēji kā pustraks? — viņš atbildēja: es bāzu roku kabatā pēc tabakdozes, bet izvilku velna kamzoļa gabalu un no tā izšāvās sarkana liesma. Tad arī devu kājām ziņu.»
«Ehe, he, he! redzams, putniņi no vienas lizdas, sasieniet abus kopā!»
«Ko es jims, labie ļaudis, esmu nodarījis?»
Par ko tā brīnāties?» tiem jautā pušelnieks.
Par ko gan mani izsmiet jums tāds prieks?» «Par ko. par ko?» un rūgtas asaras Viņš lēja, abām rokām sānus turēdams.
Artemovskis Guiaks. Pans un suns.
«Varbūt, svaini, patiesi esi kaut ko nospēris?» iejautājās Cereviks, gulēdams sasiets kopā ar radinieku zem salmu nojumes.
«Un tu arī to pašu, svaini! Lai man rokas un kājas nokalst, ja es jebkad būtu kaut ko zadzis, izņemot vienīgi mātes biezpiena bumbuļus ar krējumu un tos pašus zagu tikai toreiz, kad nebiju vēl vecāks par desmit gadiem.»
«Par ko tad, svaini, pār mums nācis tāds posts? Tev vēl nekas: tevi mazākais apvaino, ka esi zadzis otram, bet mani, nelaimīgo, tura aizdomās, it kā es būtu nočiepis pats savu ķēvi. Redzams, mums, svaini, liktenis nolēmis bez laimes mūžu nodzīvot!»
«Bēdas mums, bēdas nabaga bāreņiem!» Un abi svaiņi vairs nespēja apvaldīt asaras. «Kas tad ar tevi noticis, Solopij?» jautāja tanī brīdī ienākdams Gricko. «Kas tevi sasēja?»
«Ai, Pliknabainis, Pliknabainis!» priecīgi iekliedzās Solopijs. «Svaini, tas, rau, ir tas pats, par kuru es tev stāstīju. Tas tik ir znots! Lai dievs mani uz līdzenas vietas nogalē, ja šis puika manā klātbūtnē nav izdzēris tādu kausu kā tava galva un ja kaut acis būtu pamirkšķinājis!»
«Bet kā tad tu, svaini tā; tik braša puiša neprāti cienīt?»
«Kā nu pats redzi,» Cereviks, pret Gricko pagriezies, turpināja: «dievs mani par to sodījis, ka pret tevi apgrēkojos. Piedod man, labais cilvēk! dieva vārds, tevis dēļ būtu visu darījis … Bet ko iespēsi? Vecenē sātans iemājojis!»
«Es . neesmu atriebīgs, Solopij. Ja gribi, atraisīšu tavas saites!» Viņš pamirkšķināja puišiem, un tie paši, kuri 4īdz šim sasietos apsargāja, nu metās klāt, lai viņu atraisītu. «Par to tad gan arī tu rīkojies kā pieklājas: taisi kāzas! Un tad dzīrosim tā, lai veselu gadu pēc tam kājas vēl atcerētos hopaka dejošanu.»
«Prieks, kur tu rodies!» izsaucās Solopijs, sasizdams plaukstas. «Man tagad ir tik patīkami ap sirdi, it kā kad žuļiki , manu veceni būtu aizveduši! Ko tur gudrot, vai tā der, vai neder — šodien pat rīkojam kāzas un cauri!»
«Nu, Solopij, to tu atceries: pēc stundas ieradīšos pie tevis. Bet tagad ej uz mājām: tur tevi gaida tavas ķēves un kviešu pircēji.»
«Kā! vai tad ķēve atradās?»
«Atradās!»
Aiz prieka Cereviks stāvēja kā apstulbis un nolūkojās pakaļ aizejošam Gricko.
«A, Gricko, vai neizdarījām savu darbu kā pienākas?» jautāja garais čigāns, paguvis vēl notvert steidzīgā puiša svārka stūri. «Tātad vērši nu ir mani?»
«Tavi, tavi!»
Nebaidies, māmiņa, nebaidies. Dārgos zābakus apaunies, Visus skauģus
zem kājām mīdi — Lai tavi pakavi
nošķindētul Lai tavi naidnieki nepīkstētu!
Kāzu dziesma.
Atbalstījusi zodu delnā, Paraska, sēdēdama viena pati istabā, kaut ko pārdomāja. Brūnajā galvā drūzmējās daudz un dažādi sapņi. Pa laikam viņas sārtajās lūpās ietrīsuļojās viegli smiekli un kāda jautra sajūta cēla augšup tumšās uzacis, bet tad atkal domu mākoņi viņas nolieca pāri brūnajām, mirdzošajām acīm. «Un ko tad, ja tas, ko viņš stāstīja, nenotiek?» šaubu mākta viņa čukstēja. «Ko tad? Jā… Nē, nē. Tas nekad nenotiks! Pamāte spēj izdarīt visu, ko vien iedomājas — vai tad arī es nevaru izdarīt to, ko pati gribu? Arī man pietiks stūrgalvības. Un cik viņš skaists! cik brīnišķīgi mirdz viņa melnās acis! Cik patīkami tas ir, kad viņš saka: Paraska, mana dūjiņa! Un baltais svārks viņam tik labi piestāv! ja vēl spilgtāku jostu!… bet lai! kad aiziesim dzīvot