— Skaidrs, — Džo atbildēja, — nekad visā mūžā neesmu juties labāk.
— Jūs tātad esat formā? Labi! Labi! Es, saprotat, tikai iedomājos — jūs jau zināt, ha, lia! Cilvēks gatavojas kāzām; un viss pārējais — domāju, varbūt saspīlējums, hm, satraukums? Saprotat, nervi netur. Pats atceros, kā ir pirms kāzām. Bet jūs esat formā, vai ne? Protams. Nav vajadzības jums to vēl jautāt. Ha, ha! Labu veiksmi, manu zēn! Zinu, ka uzvarēsiet. Nekad neesmu par to šaubījies, skaidrs, skaidrs.
Uz redzēšanos, mis Pričarde, — viņš sacīja Zenevjevai, galanti palīdzēdams tai iekāpt liftā. — Ceru, ka jūs bieži mūs apmeklēsiet. Es ļoti priecāšos, patiesi, ļoti priecāšos, ticiet man!
— Visi tevi sauc par Džo, — viņa, lejup braucot, pārmetoši sacīja. — Kādēļ viņi tevi nesauc par misteru Flemingu? Tā būtu pieklājīgāk.
Bet viņš stingi raudzījās uz lifta zēnu un, likās, nemaz nedzirdēja viņas vārdus.
— Kas tev notika, Džo? — viņa vaicāja ar tādu apzinātu maigumu balsī, kuram viņš nespēja pretoties.
— Ak, nekas, — viņš atteica, — es tikai domāju un — kaut ko vēlējos.
— Vēlējies? Ko? — Viņas dūdošanā skanēja neatvairāms vilinājums, un skatiens laupītu spēku stiprākam vīram nekā Džo, tomēr viņš nepacēla acu.
Taču tad apņēmīgi palūkojās viņai tieši acīs.
— Es vēlējos, lai tu vienu vienīgu reizi redzētu mani cīnāmies.
Viņa nepatikā atrāvās, un Džo seja sadrūma. Zenevjevai prātā skaudri iedzēla doma, ka sāncense atkal spiežas starp viņu un mīļoto un velk Džo uz savu pusi.
— Es, es labprāt, — viņa ar piepūli steigšus attrauca, cenzdamās parādīt to iejūtību, ar kuru var uzvarēt visstiprākos vīriešus un kura noliec vīru galvas pie sieviešu krūtīm.
— Tu patiesi gribi?
Viņš atkal pacēla skatienu un ielūkojās viņai acīs. Viņa saprata Džo uzbudinājumu. Tas bija izaicinājums, lai pārbaudītu viņas mīlu.
— Tas būtu ievērojamākais mirklis manā mūžā, — viņš vienkārši noteica.
Varbūt tas bija mīlestības spēks, vēlēšanās parādīt viņam to līdzjūtību, kuras viņš alka, varbūt kārdinājums sastapties aci pret aci ar Spēli un to iepazīt, bet varbūt arī vilinājums piedzīvot kaut ko interesantu, vilinājums, kas izlauzās cauri viņas vienmuļās dzīves ietvariem; lai nu bija kā būdams, viņā uzpaloja īsts pārdrošības vilnis, un viņa tikpat vienkārši atbildēja:
— Esmu ar mieru!
— Es neticēju, ka tu būsi ar mieru, citādi nemaz nebūtu tev to lūdzis, — viņš atzinās, kad viņi izgāja uz ielas.
— Vai tad nevar? — viņa jautāja, bīdamās, ka drosmīgā apņēmība varētu izgaist.
— O, es varētu to izkārtot, domāju tikai, ka tu pati negribēsi.
Domāju, ka tu pati negribēsi, — viņš atkārtoja, vēl nespēdams atgūties, kad palīdzēja viņai iekāpt tramvajā un meklēja kabatā naudu biļetēm.
II NODAĻA
Ženevjeva un Džo bija aristokrāti savā strādnieku vidē. Viņi bija pratuši palikt sirdī skaidri un neskarti apkārtējā nabadzībā un samaitātībā. Pašcieņa un vēlēšanās pēc skaistākas, tīrākas dzīves bija atturējusi viņus no saplūšanas ar apkārtni. Draugus iemantot viņiem nebija viegli; ne vienam, ne otram arī nebija īsti tuva drauga, tāda, ar kuru varētu dalīties visā. Viņi abi bija sabiedriskas dabas, tomēr palika vientuļi, jo nebūtu spējuši dzīvot atbilstoši savai dabai, saglabājot ilgas pēc tīras, kārtīgas dzīves.
Retā strādnieku meitene dzīvoja tik noslēgti no pasaules kā Zenevjeva. Skarbā, pat rupjā vidē viņa izauga pasargāta no visa neķītrā un brutālā. Viņa redzēja tikai to, ko pati vēlējās redzēt, un vēlējās redzēt vienīgi labo, bez pūlēm, gluži instinktīvi izvairīdamās no dzīves rupjības un piedauzības. Jau kopš bērnības viņa bija pieradusi pie vientulības. Ģimenē viņa bija vienīgais bērns un kopa slimo māti, tādēļ nepiedalījās apkārtējo bērnu rotaļās un draiskulībās uz ielas. Tēvs bija kantorists, maigas dabas mazasinīgs cilvēks šaurām, iekritušām krūtīm, liels mājās sēdētājs, kuram iedzimts biklums neļāva nodibināt kontaktu ar cilvēkiem, toties mājās viņš prata radīt jauku, maiguma piestrāvotu atmosfēru.
Jau divpadsmit gadu vecumā kļuvusi par apaļu bāreni, Zenevjeva tūliņ pēc tēva bērēm pārcēlās pie Silverstei- niem, kas dzīvoja otrā stāvā virs savas konditorejas; tur šo lādzīgo ļautiņu aprūpē viņa nopelnīja sev iztiku un drēbes, palīdzot veikalā. Silversteiniem kristīgo meitene bija ļoti noderīga, jo sabata dienās ticība viņiem aizliedza pašiem tirgoties.
Klusajā, necilajā veikaliņā viņa sešos gados pieauga par jaunavu. Paziņu Zenevjevai bija maz. Viņa pat neatrada sev draudzeni, jo nesastapa nevienas piemērotas meitenes. Viņa nesagājās arī ar apkārtnes puišiem, kā to darīja citas meitenes, sasniegušas piecpadsmit gadu vecumu. Kaimiņu meičas viņu dēvēja par «uzpūtīgo lelli» un, kaut arī neieredzēja skaistuma un atturības dēļ, tomēr izturējās pret viņu ar respektu. Puiši viņu sauca par «Firziķīti», gan tikai paslepus, cits ar citu sarunājoties, jo baidījās izraisīt meiteņu dusmas par to, ka bijībā gandrīz vai pielūdza Zenevjevu kā noslēpumaini daiļu un nesasniedzamu būtni.
Viņa patiesi bija skaista. Cēlusies no senas amerikāņu dzimtas, viņa bija viens no tiem retajiem, brīnumainajiem ziediem, kas reižu reizēm izplaukst strādnieku vidē, par spīti senčiem un apkārtnei, bez jebkāda redzama pamata un izskaidrojuma. Skaista bija viņas sejas krāsa, kur asiņu sārtums tik daiļi rotājās ādas baltumā, ka deva viņai pilnīgas tiesības uz iesauku «Firziķītis». Skaisti bija pareizie sejas vaibsti un tikpat skaista katra līnija viņas graciozajā, meitenīgajā augumā. Viņa bija rāma kustībās, klusu balsi un ar iedzimtu gaumi labi ģērbties — jebkuras drānas, ko viņa uzvilka mugurā, tikai vēl uzsvēra viņas daiļumu un rimto pašcieņu. Turklāt Zenevjeva bija ļoti sievišķīga, liega, maiga un pieķērīga, viņā jau bija nojaušama nākamās sievas un mātes kaislā mīla. Taču šīs īpašības gadiem ilgi viņā snauda, gaidīdamas parādāmies īsto draugu.