— Tā tas nav, Pīta… — cenšos iebilst.
— Tieši tā ir! — viņš man uzkliedz. — Arī man ir cilvēki, kas ir svarīgi, Katnis! Ģimene un draugi Divpadsmitajā apgabalā, kurus nogalinās tāpat kā tavējos, ja mums neizdosies! Vai tiešām pēc visa, ko mēs pārdzīvojām arēnā, es tev neliekos tā vērts, lai teiktu patiesību?
— Tev viss vienmēr padodas nemainīgi labi, Pīta, — ierunājas Heimičs. — Tu tik veikli proti uzstāties kameru priekšā. Es negribēju traucēt.
— Nu ko, tad jau tu esi mani pārvērtējis. Jo šodien es visu salaidu galīgā dēlī. Kā tu domā, kas notiks ar Rū un Treša ģimenēm? Domā, viņi dabūs viņiem pienākošos daļu no mūsu ienākumiem? Domā, es viņiem pagādāju gaišu nākotni? Viņiem būs paveicies, ja pārdzīvos kaut vai tikai šo dienu! — Pīta atkal aizmet kaut ko pa gaisu,
šoreiz tā ir kāda statuete. Tādu es vinu vēl nekad neesmu redzējusi.
— Viņam ir taisnība, Heimič, — atzīstu. — Mēs nerīkojāmies pareizi, viņam neko nesakot. Arī toreiz Kapitolijā.
— Pat arēnā jums abiem bija izdomāta kaut kāda sistēma, vai ne? — Pīta noprasa. Tagad viņa balss skan klusāk. — Kaut kas tāds, par ko es nezināju.
— Nē. Oficiāli ne. Es tikai varēju pateikt, ko Heimičs grib, lai es daru atkarībā no tā, ko viņš atsūtīja vai neat— sūtīja, — paskaidroju.
— Nu redzi, man tādas iespējas vispār nebija. Jo man viņš neko nesūtīja līdz brīdim, kad uzradies tu.
Nebiju daudz par to domājusi. Kā tas bija no Pītas viedokļa, kad es arēnā uzrados pie viņa un jau biju saņēmusi pretapdeguma ziedi un maizi, bet viņš, pat būdams uz nāves sliekšņa, nebija dabūjis neko. Droši vien izskatījās, ka Heimičs glābj mani uz viņa rēķina.
— Paklau, puis… — Heimičs iesāk.
— Nepūlies, Heimič. Zinu, ka tev bija jāizvēlas viens no mums. Un es pats būtu gribējis, lai tu izvēlies viņu. Bet tagad ir citādi. Ir nonāvēti cilvēki. Ja netēlosim ļoti labi, mirs vēl citi. Mēs visi esam pārliecinājušies, ka es kameru priekšā izturos ticamāk nekā Katnisa. Nevienam mani nav jāmāca, kas sakāms. Bet man jāzina, ar ko ir darīšana, — Pīta skaidro.
— Sākot ar šo brīdi, tu būsi pilnībā informēts, — Heimičs apsola.
— Skaties, lai tā būtu, — Pīta pabrīdina. Aizejot viņš pat nepaskatās uz mani.
Viņa saceltie putekļi savijas vērpetēs un meklē jaunas vietas, kur nosēsties. Man matos, acīs, uz spožās zelta piespraudes.
— Vai tu tiešām izvēlējies mani, Heimič? — jautāju.
— Aha, — viņš apstiprina.
— Kāpēc? Pīta tev patīk labāk, — es nesaprotu.
— Tiesa gan. Bet atceries, ka līdz tam laikam, kad mainīja noteikumus, es varēju cerēt pie dzīvības noturēt tikai vienu no jums. Un es domāju: tā kā Pīta ir apņēmies tevi sargāt, tad varbūt trijatā mums izdosies tevi atdabūt atpakaļ mājās.
— A… — Neko vairāk neattopos atbildēt.
— Tu pati redzēsi, ka būs jāizdara izvēle. Ja mēs izdzīvosim, — Heimičs noteic. — Tu to iemācīsies.
Nu ko, vismaz vienu es šodien tiešām esmu iemācījusies. Šeit nav tāds pats Divpadsmitais apgabals, tikai plašāks. Mūsu žogs ir neapsargāts, un to tikai dažreiz pieslēdz elektrībai. Mūsu Miera sargus gan neviens nepriecājas redzēt, bet viņi nav tik brutāli. Mūsu grūtības izraisa drīzāk nogurumu nekā dusmas. Šeit, Vienpadsmitajā, cilvēki cieš sāpīgāk un ir izmisušāki. Prezidentam Snovarn ir taisnība. Te pietiktu ar dzirksteli, lai sāktos ugunsgrēks.
Viss notiek pārāk ātri, lai es to saprastu. Brīdinājums, šāvieni, apziņa, ka varbūt esmu iekustinājusi kaut ko tādu, kam būs loti tālejošas sekas. Tas viss izklausās tik neticami. Un ja vēl es būtu nolēmusi radīt nemierus… Bet ņemot vērā apstākļus… Kā man vispār izdevās iekulties tādās nepatikšanās?
— Nāc. Mums ir jāiet vakariņās, — Heimičs aicina.
Es stāvu dušā, cik vien ilgi drīkstu, līdz beidzot ir jānāk laukā un jāļauj sevi sapost. Rādās, ka sagatavošanas komanda neko nenojauš par dienā notikušo. Visi trīs ir sajūsmā par gaidāmajām vakariņām. Apgabalos viņi skaitās pietiekami nozīmīgi, lai tajās piedalītos, bet Kapitolijā šiem reti gadās dabūt ielūgumu uz prestižiem sarīkojumiem. Viņi mēģina paredzēt, kādus tik ēdienus mums pasniegs, bet es visu laiku acu priekšā redzu, kā nošāva veco vīru. Nemanu pat, ko ar mani dara, līdz ir jau jāiet un es ieskatos spogulī. Man mugurā ir gaiši sārta kleita bez lencītēm, kas sniedzas līdz pat kurpēm. Mati ir sasprausti atpakaļ un krīt pār muguru sīkās sprogās.
No mugurpuses pienāk Sinna un man ap pleciem sakārto vizuļojoši sudrabotu lakatu. Spogulī viņa skatiens sastopas ar manējo. — Vai tev patīk?
— Tērps ir skaists. Kā jau vienmēr.
— Paskatīsimies, kā tam piestāv smaids, — viņš liegi saka. Tas ir atgādinājums, ka tūlīt apkārt atkal būs kameras. Man izdodas pacelt lūpu kaktiņus. — Nu redzi nu.
Kad mēs visi savācamies, lai dotos uz pusdienām, redzu, ka Efija ir satraukusies ne pa jokam. Heimičs viņai noteikti nav stāstījis par to, kas notika laukumā. Mani nepārsteigtu, ja to zinātu Sinna un Porcija, bet, šķiet, pastāv vārdos neizteikta vienošanās neko no sliktajām ziņām neatstāstīt Efijai. Nepaiet ilgs laiks, kad noskaidrojas, kas par lietu.
Efija pārskata vakara plānu, bet tad pamet to malā. — Pēc tam mēs, par laimi, varēsim kāpt vilcienā un pazust, — viņa paziņo.
— Vai kaut kas ir noticis, Efij? — Sinna pajautā.
— Man nepatīk tas, kā pret mums izturas. Ka mūs iegrūž furgonā un padzen no paaugstinājuma. Un tad vēl — es pirms kādas stundas nolēmu apskatīt Tiesas ēku. Jūs jau zināt, ka esmu liela arhitektūras speciāliste, — viņa stāsta.
— Jā, esmu par to dzirdējusi, — Porcija atsaucas, pirms klusums pagūst ieilgt.
— Tā nu es mazliet pastaigājos, jo apgabalu drupas šogad būs šausmīgi modē, bet uzradās divi Miera sargi un pavēlēja doties atpakaļ uz savu istabu. Un viens man pat iebakstīja ar ieroci! — Efija sašutumā iesaucas.