Sinna tikai pasmaida. — Vai tev bija slapjais rīts?
— Mani varētu izgriezt, — atmetu.
Sinna apliek roku man ap pleciem un aizved pusdienās. — Neuztraucies. Savas jūtas vienmēr izpaužu darbā. Tā es nesāpinu nevienu, izņemot sevi pašu.
— To vairs nevar izturēt, — es viņu brīdinu.
—Zinu. Es ar viņiem parunāšu, — Sinna apsola.
Pusdienās sajūtos mazliet labāk. Mums pasniedz fazānu ar daudzkrāsainām želejām un sīciņiem, sviestā peldošiem dārzenīšiem un kartupeļu biezeni ar pētersīļiem. Desertā mēs drīkstam mērcēt augļu gabaliņus kausētā šokolādē, un Sinnam nākas pasūtīt otru porciju, jo es sāku ēst šokolādi ar karoti.
— Pastāsti, kas mums būs mugurā atklāšanas ceremonijā, — es mudinu, izkasīdama otro šokolādes trauku. — Lukturi vai uguns? — Ratu braucienā mums ar Pītu ir jābūt saģērbtiem kādā saistībā ar oglēm.
— Kaut kas tamlīdzīgs, — viņš nosaka.
Kad pienāk laiks posties ceremonijai, atnāk mana sagatavošanas komanda, bet Sinna aizsūta trijotni prom, sakt, ka viņi jau no rīta esot tik brīnišķīgi pastrādājuši, tā ka nekas vairs nav atlicis. Viņi aiziet atgūties un — paldies visiem labajiem gariem — atstāj mani Sinnas pārziņā. Vispirms viņš saņem uz augšu manus matus, izveidojot tajos tādas pīnes, kā ierādīja mana māte, un sāk mani grimēt. Pagājušajā gadā viņš lietoja pavisam maz grima, lai skatītāji mani arēnā pazītu. Bet šoreiz gaiši laukumi uz sejas mijas ar dramatiski tumšām ēnām un bezmaz pārmāc manus īstos vaibstus. Augstas, izliektas uzacis, asi vaigu kauli, zalgojošas acis, tumšas purpura lūpas. Tērps, pavirši aplūkojot, ir maldinoši vienkāršs — tikai melns kombinezons, kas sedz manu augumu no kakla līdz pirkstu galiem. Sinna man galvā uzliek tādu pašu puskroni, ko saņēmu kā uzvarētāja, tikai šis ir no tumša, melna metāla, nevis no zelta. Stilists noregulē gaismu telpā tā, lai iestātos krēsla, un nospiež pogu auduma iekšpusē pie manas plaukstas locītavas. Gluži apburta lūkojos lejup, kā mans tērps atdzīvojas, sākumā mirgojot bāli zeltainā gaismā, bet pamazām iezalgodamies kvēlojošu ogļu oranži sarkanajā liesmā. Es izskatos tā, it kā mani klātu zvērojošas ogles — nē, patiesībā es esmu zvērojoša ogle — kā no mūsu pavarda. Krāsas paceļas un atkrīt atpakaļ, sajaucas un saplūst tieši tā, kā tas notiek, degot oglēm.
— Kā tev tas izdevās? — es apbrīnā jautāju.
— Mēs ar Porciju stundām ilgi vērojām liesmas, — Sinna paskaidro. — Tagad paskaties uz sevi.
Viņš pagriež mani pret spoguli, lai es pilnībā novērtētu efektu. Neredzu meiteni, pat ne sievieti — redzu radību, kāda varētu mitināties tajā vulkānā, kas Heimiča
Spaidos nogalināja cik daudzus pārstāvjus. Melnais kronis, kas kvēlo koši sarkans, met dīvainas ēnas manā iespaidīgi nogrimētajā sejā. Katnisa, meitene ugunī, vairs nevalkā šaudīgas liesmiņas, greznus tērpus ar dārgakmeņiem un kleitiņas, kas līdzinās maigai sveces gaismai. Viņa ir tik nāvējoša kā pati uguns.
— Man šķiet… tieši to man vajadzēja, lai stātos pretī pārējiem, — izsaku atzinību.
— Jā, man arī liekas — tie laiki, kad tu krāsoji lūpas rozā un valkāji lentes, ir pagājuši, — Sinna piekrīt. Viņš atkal pieskaras pogai pie manas plaukstas locītavas un izslēdz gaismu. — Netērēsim enerģiju. Šoreiz tu no ratiem nemāj un nesmaidi. Es gribu, lai tu skaties taisni uz priekšu — tā, it kā skatītāji nebūtu tavas uzmanības vērti.
— Beidzot tas, kas man padosies labi, — nopriecājos.
Sinnam ir vēl šādas tādas darīšanas, un es izlemju noiet lejā uz pirmo stāvu — uz Pārvērtību centra milzīgo zāli, kur pirms atklāšanas ceremonijas sapulcējas pārstāvji un atrodas viņu rati. Ceru tur ieraudzīt Pītu un Heimiču, bet viņi vēl nav atnākuši. Pretstatā pagājušajam gadam, kad visi pārstāvji kā pielīmēti stāvēja savos ratos, šogad aina ir ļoti saviesīga. Uzvarētāji — gan šāgada pārstāvji, gan viņu padomdevēji — stāv nelielās grupiņās un sarunājas. Protams, viņi cits citu pazīst, bet es nepazīstu nevienu un neesmu gluži tāds cilvēks, kas pats no sevis staigās apkārt un iepazīsies. Tāpēc glāstu kaklu vienam no saviem zirgiem un mēģinu palikt neievērota.
Nekas nesanāk.
Sadzirdu skrapšķi ātrāk nekā pamanu, ka man blakus ir vīrietis, un, kad es pagriežu galvu, manī no dažu centimetru attāluma raugās Finika Odēra slavenās jūras— zaļās acis. Viņš iemet mutē cukura graudu un atspiežas pret manu zirgu.
— Sveika, Katnis, — viņš sveicina tā, it kā mēs būtu pazīstami jau gadiem, kaut gan patiesībā nekad neesam tikušies.
— Sveiks, Finik, — atsaucos tikpat nepiespiesti, kaut arī jūtos neērti, ka viņš ir tik tuvu, īpaši tāpēc, ka viņa ietērps ir ļoti trūcīgs.
— Vai gribi cukurgraudu? — viņš jautā un pastiepj plaukstu, kurā ir vesela kaudze. — Tie it kā esot domāti zirgiem, bet vai nav vienalga? Viņi vēl gadiem ilgi varēs gremot cukuru, bet tu un es… Nūja, kad ieraugām kaut ko saldu, tad tas arī mudīgi jāgrābj ciet.
Savā ziņā Finiks Odērs ir Panemas dzīvā leģenda. Tā kā sešdesmit piektajās Bada Spēlēs viņš uzvarēja, kad viņam bija tikai četrpadsmit gadu, viņš joprojām ir viens no jaunākajiem uzvarētājiem. Un viņš ir no Ceturtā apgabala, tātad bija viens no karjeristiem un tādējādi viņa izredzes uzvarēt jau tāpat bija lielas. Bet vēl bija arī viņa neparastais skaistums, ar kuru neviens treneris nevarēja lepoties, ka būtu viņam to piešķīris. Finiks ir garš, atlētisks, ar zeltainu ādu un bronzas krāsas matiem un neiespējamām acīm. Citiem tāgada pārstāvjiem bija smagi jācīnās, lai viņiem kāds uzdāvinātu kaut sauju graudu vai dažus sērkociņus, turpretī Finikam netrūka it nekā— ne pārtikas, ne zāļu, ne ieroču. Pagāja apmēram nedēļa, līdz viņa sāncenši saprata, ka viņš ir tas, kurš ir jānogalina, bet bija jau par vēlu. Viņš prata labi cīnīties ar šķēpiem un nažiem, ko atrada Pārpilnības ragā. Bet tad, kad viņš saņēma sudrabainam izpletnim piestiprinātu trijžuburi — tā laikam gan ir dārgākā dāvana, kādu es esmu redzējusi pasniedzam arēnā, — viss bija izlemts. Ceturtais ir zivsaimniecības apgabals. Finiks jau no bērna kājas dzīvojās pa laivām. Trijžuburis viņam bija dabisks, nāvīgs rokas pagarinājums. Viņš noauda tīklu no kaut kāda atrasta vīteņauga, pretinieki tajā sapiņķējās, un Finiks varēja tos nodurt ar trijžuburi; tā viņš jau pēc dažām dienām ieguva uzvarētāja kroni.