Lieliski. Tagad man būs jāizstāsta Heimičam, ka par sabiedrotajiem gribu astoņdesmit gadus vecu veceni, Trako un Voltu. Viņš būs sajūsmā.
Atmetu mēģinājumus iegūt draugus un aizeju uz loka šaušanas nodaļu, lai padarītu kaut ko prātīgu. Tur ir brīnišķīgi un es drīkstu izmēģināt visus dažādos lokus un bultas. Treneris Takss pamana, ka stāvus mērķi man nesagādā nekādas grūtības, un sāk mest gaisā mazus, stulbus mākslīgos putnus, kuriem man ir jātrāpa. Sākumā tas liekas muļķīgi, bet tad kļūst diezgan jautri.
Tas daudz vairāk līdzinās kustīgu radību medībām. Kad trāpu visam, ko viņš pamet, treneris sāk sviest gaisā vairākus putnus uzreiz. Aizmirstu visu — pārējos uzvarētājus, to, cik esmu nelaimīga, — un ļaujos vienīgi šaušanai. Kad vienā paņēmienā man izdodas nošaut piecus putnus, aptveru, ka apkārt ir pārāk klusi — es dzirdu, kā ikviens putns atsitas pret grīdu. Pagriežos un ieraugu, ka vairums uzvarētāju ir pārstājuši trenēties un vēro mani. Viņu sejās ir visas izjūtas, sākot ar skaudību un naidu un beidzot ar apbrīnu.
Pēc treniņa mēs ar Pītu laiskojamies un gaidām Heimiču un Efiju vakariņās. Kad mūs pasauc ēst, Heimičs uzreiz brūk man virsū. — Tātad — vismaz puse uzvarētāju ir likuši saviem padomdevējiem pieprasīt tevi par viņu sabiedroto. Es zinu, ka ne jau tava saulainā rakstura dēļ.
— Viņi redzēja, kā Katnisa šauj, — Pīta smaidīdams stāsta. — Patiesībā es arī pirmo reizi redzēju viņu šaujam tā pa īstam. Es jau pats gandrīz taisos viņu pieprasīt oficiāli.
— Vai tu to tiešām proti tik labi? — Heimičs man noprasa. — Tik labi, ka tevi grib Bruts?
Paraustu plecus. — Bet es negribu Brutu. Gribu Megsu un Trešo apgabalu.
— Nu kā tad. — Heimičs nopūšas un pasūta pudeli vīna. — Es visiem pateikšu, ka tu vēl neesi izlēmusi.
Pēc tam kad esmu izrādījusi savu šaušanas māku, mani joprojām dažreiz pavelk uz zoba, bet vairs neizsmej. Vispār jūtos tā, it kā kaut kādā veidā būtu uzņemta uzvarētāju sabiedrībā. Nākamās divas dienas pa brīdim pavadu gandrīz ar visiem, kas dosies arēnā. Pat ar abiem morflinga narkomāniem, kuri ar Pītas palīdzību ieglezno mani dzeltenu ziedu pļavā. Un pat ar Finiku, kas mani stundu apmāca cīņā ar trijžuburi apmaiņā pret stundu loka šaušanā. Un, jo labāk viņus iepazīstu, jo ļaunāk kļūst. Jo visā visumā es viņus neienīstu. Un daži no viņiem man patīk. Un daudzi ir tik novārguši, ka instinkts liek viņus sargāt. Bet viņiem visiem būs jāmirst, ja gribu izglābt Pītu.
Pēdējās treniņu dienas noslēgumā ir mūsu individuālās skates. Katram dotas piecpadsmit minūtes, lai pārsteigtu Spēļu rīkotājus ar savām spējām, bet es nezinu, ko tad mēs viņiem vispār varētu parādīt. Par šo tematu visi pie pusdienām plēš jokus. Par to, ko mēs varētu darīt. Dziedāt, dejot, izģērbties, stāstīt anekdotes. Megsa, kuru tagad saprotu mazliet labāk, izdomā, ka viņa laikam vienkārši nosnaudīšoties. Nezinu, ko darīšu es. Droši vien mazliet pašaudīšos. Heimičs mums lika, ja iespējams, viņus pārsteigt, bet man nav ne jausmas, kā to izdarīt.
Tā kā esmu meitene no Divpadsmitā apgabala, man ir jāuzstājas pašai pēdējai. Pusdienu telpā kļūst arvien klusāks, jo pārstāvji cits pēc cita iziet atrādīties. Kad mūsu bija daudz, bija vieglāk noturēt visu uzspēlēto bezrūpīgo neuzveicamības apziņu. Kad pārējie pa vienam iziet ārā, spēju domāt tikai par to, ka viņiem ir atlikušas tikai dažas dienas.
Beidzot mēs ar Pītu paliekam vieni. Viņš pasniedzas pāri galdam un saņem manas rokas. — Vai tu jau esi izlēmusi, ko darīsi?
Papurinu galvu. — Šogad, kad tur ir spēka lauks un vispār, es nevaru viņus izmantot kā mērķi šaušanai. Varbūt uztaisīšu kādus āķus. Un tu?
— Ne jausmas. Visu laiku vēlos, kaut varētu uzcept kūku vai kaut ko tamlīdzīgu.
— Parādi kamuflāžu, — ierosinu.
— Ja tie morflinga narkomāni man būs atstājuši kādus materiālus, — viņš sausi nosaka. — Viņi jau no sākta gala turējās tajā nodaļā kā pielīmēti.
Kādu laiku klusējam, un tad es izsperu to, par ko domājam abi. — Kā mēs tos cilvēkus nogalināsim, Pīta?
— Nezinu. — Viņš atbalsta pieri uz mūsu sadotajām rokām.
— Es viņus negribu par sabiedrotajiem. Kāpēc Heimičs gribēja, lai mēs viņus iepazīstam? — dusmojos. — Tas būs daudz grūtāk nekā iepriekšējā reizē. Varbūt izņemot Rū. Bet es droši vien tāpat nebūtu spējusi viņu nogalināt. Viņa pārlieku līdzinājās Primai.