Tā nu ar visām ceremonijām un sarīkojumiem, un žurnālistiem, kas dokumentēja katru manu kustību, kā es vadīju pasākumus un pateicos, un skūpstīju Pītu par prieku skatītājiem, man vispār nebija privātās dzīves. Pēc dažām nedēļām viss beidzot norima. Operatori un žurnālisti savāca savas mantas un aizbrauca mājās. Manas un Pītas attiecības kļuva tik vēsas, kādas tās ir vēl joprojām. Mana ģimene iekārtojās mājā Uzvarētāju ciematā. Divpadsmitā apgabala ikdienas dzīve atsāka savu gaitu — strādnieki gāja uz raktuvēm un bērni — uz skolu. Nogaidīju, līdz man likās, ka viss tiešām ir beidzies, un tad kādu svētdienu, nevienam neko neteikusi, es piecēlos vairākas stundas pirms rītausmas un devos prom mežā.
Laiks vēl turējās gana silts, un man nevajadzēja jaku. Paņēmu līdzi pilnu somu ar gardumiem — aukstu vistas gaļu un sieru, un beķerejas maizi, un apelsīnus. Vecajās mājās uzvilku savus medību zābakus. Žogs kā parasti nebija pieslēgts elektrībai, tāpēc bija pavisam vienkārši ielavīties mežā un atrast loku un bultas. Aizgāju uz manu un Geila satikšanās vietu — vietu, kur mēs ēdām brokastis tās izlozes dienas rītā, kad man nācās doties uz Spēlēm.
Gaidīju vismaz divas stundas. Es jau sāku domāt, ka viņš pagājušajās nedēļās ir zaudējis cerības, ka atnākšu. Vai arī ka es viņam esmu kļuvusi vienaldzīga. Varbūt viņš mani pat ienīst. Un, iedomājoties, ka esmu zaudējusi Geilu uz visiem laikiem, zaudējusi savu labāko draugu — vienīgo cilvēku, kam esmu uzticējusi visus savus noslēpumus, man tā sāpēja, ka vairs nespēju sāpes izturēt. Tas bija pēdējais piliens papildu visam notikušajam. Jutu, kā acīs sariešas asaras un rīkle aizžņaudzas tā, kā tas vienmēr notiek, kad esmu bēdīga.
Tad es pacēlu galvu un ieraudzīju, ka Geils stāv trīs metrus tālāk un klusēdams raugās manī. Nedomājot pielēcu kājās un apskāvu viņu, un izdvesu dīvainu skaņu, kas reizē bija smiekli, elsas un raudas. Viņš turēja mani tik cieši, ka neredzēju viņa seju, bet pagāja ilgs laiks, līdz viņš mani atlaida, un arī tad tas bija tikai tāpēc, ka viņam nekas cits neatlika, jo man sākās šausmīgi skaļas žagas un bija jāpadzeras.
Todien mēs darījām visu to pašu, ko parasti. Mēs paēdām brokastis. Mēs medījām, zvejojām un vācām saknes. Aprunājām pilsētniekus. Bet mēs nepieminējām mūs pašus, Geila jauno dzīvi raktuvēs un manu arēnā pavadīto laiku. Tikai visu ko citu. Kad nonācām pie tā cauruma žogā, kas ir vistuvāk Centram, man šķiet — es tiešām jau biju noticējusi, ka viss varētu būt tāpat kā agrāk. Ka mēs turpināsim veco dzīvi.
Atdevu visu medījumu Geilam, lai viņš to iztirgo, jo mājās tagad bija ļoti daudz ēdiena. Es viņam pateicu, ka neiešu uz Centru, kaut arī ļoti ilgojos tur nokļūt, jo mana māte un māsa pat nezināja, ka biju izgājusi medīt, un noteikti nesaprata, kur esmu palikusi. Un tad pēkšņi, tai brīdī, kad es ierosināju, ka varētu uzņemties ikdienas cilpu apgaitu, viņš saņēma plaukstās manu seju un noskūpstīja mani.
Es biju pilnīgi nesagatavota. Varētu domāt, ka pēc daudzajām stundām, ko esmu pavadījusi kopā ar
Geilu — redzējusi viņu runājam un smejamies, un saraucam uzacis —, es par viņa lūpām zinu visu, kas jāzina. Bet nebiju iztēlojusies, cik siltas tās jautlsies pret manējām. Vai to, cik viegli viņa rokas,— kas vija tik smalkus slazdus, varētu saņemt arī mani. Šķiet, es izdvesu kaut kādu rīkles skaņu. Neskaidri atceros, kā piekļāvu viņa krūtīm cieši dūrēs sakļautos pirkstus. Viņš palaida mani vaļā un sacīja: — Man bija tas jāizdara. Vismaz vienu reizi. — To pateicis, viņš bija prom.
Kaut arī saule jau rietēja un mana ģimene noteikti raizējās, apsēdos zem koka pie žoga. Mēģināju izdomāt, ko es jūtu pēc skūpsta, vai man tas patika vai ne, bet atcerējos tikai to, kā Geila lūpas piespiedās manējām un kā viņa āda vēl viegli smaržoja pēc apelsīniem. Nebija nekādas jēgas salīdzināt šo skūpstu ar tiem daudzajiem, ko biju mijusi ar Pītu. Vēl nebiju izšķīrusies, vai tie vispār skaitījās skūpsti. Pēc ilga laika es beidzot pārrados mājās.
Tonedēļ pieskatīju slazdus un atdevu gaļu Heizel— lai. Bet Geilu es nesatiku līdz svētdienai. Biju sacerējusi veselu runu par to, kā negribu sev puisi un kā plānoju nekad dzīvē neprecēties, bet beigās man to nemaz nevajadzēja. Geils izlikās, it kā nekāda skūpsta vispār nebūtu bijis. Varbūt viņš gaidīja, ka es kaut ko teikšu. Vai arī ka noskūpstīšu viņu. Taču es arī tikai izlikos, ka nekāda skūpsta vispār nav bijis. Bet tas bija. Geils bija sagrāvis kādu neredzamu barjeru mūsu starpā un līdz ar to arī jebkādas cerības, ka varētu turpināties mūsu senā, vienkāršā draudzība. Lai kā izliktos, es vairs nespēju skatīties uz viņa lūpām tāpat kā agrāk.
Tas viss pazib domās bridi, kad prezidenta Snova acis ieurbjas manējās, draudot nogalināt Geilu. Cik muļķīgi no manas puses bija iedomāties, ka Kapitolijs mani tāpat vien ignorēs, kad būšu atgriezusies mājās! Labi, es neko nezināju par iespējamo dumpi. Bet zināju, ka viņi uz mani dusmojas. Un ko es darīju tā vietā, lai ievērotu ārkārtīgu piesardzību, kāda pieklātos šajā situācijā? No prezidenta viedokļa, es neievēroju Pītu un visa apgabala priekšā nekautri atklāju, ka man labāk patīk Geils. Un tādējādi nepārprotami izrādu, ka tik tiešām ņirgājos par Kapitoliju. Tagad manas vieglprātības dēļ ir apdraudēts arī Geils un viņa ģimene, un mana ģimene, un Pīta.