— Tīna, — Kristiāns ierunājās.
Māsa beidzot paraudzījās uz viņa pusi.
— Tīna, kur ir Edvards?
— Edvards? — Tīna diezgan izklaidīgi novilka. — Laikam virtuvē. Vispār es nezinu…
Kristiānām iešāvās prātā, ka tas ir nedaudz dīvaini — auklējamais bērns pat nezina, kur atrodas viņa pieskatītājs.
Zēns devās uz virtuvi, uzmanīgi kāpdams pāri uz grīdas izmētātajiem priekšmetiem, sākot ar apgāztiem krēsliem un beidzot ar puķpodiem. Piesardzīgi pavēris virtuves durvis, Kristiāns palūkojās tajā.
Pie galda sēdēja sakņupis stāvs, un Kristiāns tikai pēc mirkļa pazina Edvardu.
Zēns iegāja virtuvē. Sakņupušais stāvs satrūkās un klusītēm iekliedzās. Ieraudzījis, ka nācējs ir Kristiāns, Edvards izgrūda skaļu atvieglojuma nopūtu un nervozi pielēca kājās.
— Paldies Dievam, beidzot kāds ir mājās! — viņš iesaucās, lūkodamies uz Kristiānu tā, it kā būtu ieradies viņa glābējs.
— Kas te notiek? — saraucis pieri, vaicāja Kristiāns.
Edvards saviebās kā sāpēs un atmeta ar roku.
— Ak, labāk nejautā… Labāk nejautā… — Viņš atkal sakņupa pār galdu, satvēris galvu plaukstās.
— Es tomēr gribu zināt, — Kristiāns nepiekāpās. — Kas tas par šausmīgu jucekli? Ko jūs te esat darījuši?
— Neko! Itin neko! — izsaucās Edvards un pielēca kājās. — Tas ir, es neko… neesmu darījis neko. Man vajadzēja ņemt nopietni tavus brīdinājumus, bet es, muļķis, domāju — ko gan tāds mazs bērns var izdarīt… — Viņš sāka lieliem soļiem soļot šurpu turpu pa virtuvi, neticīgi šūpodams galvu.
Kristiāns sāka justies neomulīgi. Viņam likās, ka ar Edvardu viss nav kārtībā.
— Par kādiem brīdinājumiem tu runā? — Kristiāns vaicāja. No Edvarda teiktā viņš nebija sapratis nenieka. — Kādi brīdinājumi? Kāds bērns?
— Tava māsa, — pačukstēja Edvards un bailīgi pašķielēja uz durvīm. — Jūs taču man teicāt, lai esmu piesardzīgs, bet es nepaklausīju, izlaidu viņu no acīm… Un tad sākās tas ārprāts…
— Paga, paga, — teica Kristiāns. — Es neko nesaprotu. To taču neizdarīja Tīna?! — viņš iesmējās. — Izstāsti labāk visu no sākuma.
Edvards pietraucās pie galda un atkrita krēslā, tā ka tas nolodzījās vien.
— Viss sākās tā. Kad jūs visi aizgājāt, Tīna devās uz savu istabu, jo gribot pazīmēt. Es paņēmu savu grāmatu un apsēdos dzīvojamā istabā. Kādu laiku viss bija mierīgi, bet tad Tīnas istabā kaut kas nobūkšķēja.
Iaizgāju skatīties, kas tur ir, bet likās, ka viss kārtībā. Tīna teica, ka tui plaukta nokritusi grāmata.
Kristiāns platām acīm vērās Edvardā. Zēnam aizvien vairāk •.Ķīla, ka pie notikušā vainojams Edvards. Tikmēr Edvards turpināja ■,l astīt.
— Tad Tīna teica, ka viņai apnicis zīmēt un viņa grib skatīties televīziju. Es ieslēdzu televizoru, un viņa apsēdās skatīties multenes, bet es aizgāju uz virtuvi, jo man vajadzēja gatavoties eksāmenam.
— Nu? — Kristiāns nepacietīgi jautāja. Viņam likās, ka Edvards stāstāmo velk garumā.
— Nu un tad sākās, — teica Edvards un apklusa.
— Kas sākās? — Kristiāns kļuva aizvien nepacietīgāks.
— Viss, — svarīgi atteica Edvards. — Viss sāka jukt un brukt, bet, kad es izskrēju skatīties, kas tur notiek, Tīna mierīgi sēdēja un skatījās pārraidi.
— Nu? — atkal teica Kristiāns. — Tad jau viņa ne pie kā nav vainīga.
— Kurš tad? — iesaucās Edvards.
“Labs jautājums,” nodomāja Kristiāns, bet neko neteica.
— Ko Tīna pati par to saka? — viņš jautāja.
— To pašu, ko tu. Ka ne pie kā nav vainīga.
— Kurš tad? — tagad jautāja Kristiāns.
— Ahā! — uzvaroši iesaucās Edvards. — To es labprāt noskaidrotu. Bet, tā kā šeit neviena cita bez Tīnas, manis un suņa nebija, tad to nemaz nav tik grūti izdarīt.
“Skaidrs ka nav,” pikti sprieda Kristiāns. “Droši vien pats arī esi bijis tas bandīts.”
— Un es tas neesmu, — teica Edvards, kā nolasījis Kristiānā domas. — Un suns arīdzan tas nav. Viņš vēl ir pārāk mazs.
“Diez vai ari tad, ja būtu izaudzis, Spoks spētu sarullēt tepiķi un nomest to šķērsām pāri priekšnamam,” izsmējīgi nodomāja Kristiāns.
Atlikušo pēcpusdienas daļu līdz vecāku pārnākšanai Edvards ar Kristiānu kārtoja māju. Tīna maisījās viņiem pa kājām un neskopojās ar pilnīgi nevajadzīgiem padomiem, līdz Kristiāns neizturēja un aiztrieca māsu uz viņas istabu.
— Sēdi tur un nerādies, kamēr nebūsim beiguši! — viņš pavēlēja.
— Un kā es zināšu, kad jūs esat beiguši? — Tīna jautāja.
— Es tevi pasaukšu, — Kristiāns attrauca.
— Nu labi, — Tīna nepārliecinoši piekrita, saraukusi pieri. — Un pacentieties pabeigt līdz pussešiem, tad sāksies filma.
— Ja dažs labs nebūtu saārdījis māju, dažam labam nevajadzētu tagad tupēt savā istabā, — teica Edvards, daudznozīmīgi vērdamies uz Tīnu.
— Tieši tā, — piekrita Tīna un, pasaukusi Spoku, aizmetās uz savu istabu.
“Lai kurš arī būtu vainīgs,” sprieda Kristiāns, celdams no grīdas gleznas un kārdams tās atpakaļ pie sienas, “tā nav ne Tīna, ne Spoks. Viņi, pat pakāpdamies uz krēsla, nevarētu aizsniegt nevienu no nogāztajām bildēm.”
Zēns ik pa brīdim nervozi lūkojās pulkstenī, ilgodamies, kaut ātrāk pārnāktu mamma ar tēti. Jo, kaut arī šobrīd Edvards izskatījās pilnīgi normāls un pukstēdams slaucīja no puķpodiem izbirušo zemi, nebija izslēgts, ka kuru katru brīdi viņu var atkal pārņemt trakums.
Kad pussešos ieradās mamma, Kristiāns ar Edvardu beidza sakopt māju/tāpēc mammai tika aiztaupīts nepatīkamais pārsteigums, kādu, pārnākot mājās, bija piedzīvojis Kristiāns. Drīz pārradās arī tēvs, un Edvards pārsteidza abus ar paziņojumu, ka turpmāk vairs nevarēs nodarboties ar aukles pienākumiem.
— Tas ir pāri maniem spēkiem, — viņš traģiski paziņoja, samulsinādams vecākus. — Man jau pietiek ar savām problēmām, es nevaru vēl ik dienas pārdzīvot tādu stresu.
Mamma ar tēti apmulsuši saskatījās, bet Edvards pat nedomāja m ko paskaidrot sīkāk. Savukārt Kristiāns nevēlējās Edvarda klātImlnē izklāstīt savu viedokli par to, kas patiesībā noticis. Tā nu Edv.uds steigšus atvadījās un metās projām, atstādams mammu un tēti pagalam apjukušus.
Kad Edvards bija prom, Kristiāns beidzot izstāstīja, kas noticis \ iņu prombūtnes laikā, un izteica arī savu versiju. Skaidrs, ka vecāki bija pārbijušies, ka uzticējuši meitu tādam neaprēķināmam cilvēkam, bet tad istabā ienāca Tīna un galīgi sajauca visiem prātu.
— Nabaga Edvards! — viņa teica, iekārtodamās pie televizora, lai noskatītos savu filmu. — Viņš bija tā pārbijies. Es mēģināju viņu nomierināt, bet viņš ir tik nervozs — tā nu viņš paslēpās virtuvē un aizspieda ausis, lai nedzirdētu visus tos būkšķus.
Kristiāns un vecāki neko nesaprata.
Tēvs piegāja pie televizora un izslēdza skaņu.
— Ei, slēdz atpakaļ skaņu! — Tīna iesaucās.
Bet tēvs stingri teica:
— Vispirms mums šis tas jānoskaidro. Izstāsti, lūdzu, kas te šodien notika.
— Liels juceklis, — Tīna līksmi noteica un turpināja blenzt televizorā.
— To es sapratu, — drūmi noteica tēvs. — Un kurš pie tā jucekļa bija vainīgs? Vai Edvards?
— Ko? — iesmējās Tīna. — Es taču teicu, ka viņš paslēpās virtuvē un visu dienu no tās neiznāca.
— Nu tad tā. Filmu tu šovakar neskatīsies. Ej uz savu istabu un dari tur, ko gribi! Varbūt nākamajā reizē tu uzvedīsies labāk? — Izskatījās, ka tēvs ir nikns ne pa jokam.