Kaut ko tādu Tīna nebija gaidījusi. Vispirms viņa mēģināja attaisnoties, teikdama, ka nav vainīga, tad sāka raudāt.
— Es taču tikai spēlējos, — viņa šņukstēja, bet tēvs palika pie sava.
Kristiāns nebija pārliecināts, ka tēvs rīkojies pareizi. Viņš nekādi nespēja iedomāties, kā briesmīgo haosu būtu varējusi radīt mazā Tīna. Kristiāns nosprieda, ka vēlāk, kad Tīna būs nedaudz nomierinājusies, viņam būs jāmēģina šo to noskaidrot.
Vakarā sākās vētra.
Vēja brāzmas triecās sienās ar tādu sparu, ka Kristiāns, ar segā ietītām kājām sēdēdams gultā, laiku pa laikam sajuta uzvēdām aukstu gaisa pūsmu.
“Vējš lien cauri sienām,” domāja Kristiāns, atraudams skatienu no ģeogrāfijas atlanta un palūkodamies uz logu. Aizkari viegli kustējās, it kā aiz tiem būtu paslēpies kāds, kas nevar izlemt, vai doties istabā vai palikt savā slēptuvē. Biezie aizkari nebija aizvilkti, un logā vīdēja balts pilnmēness. Mākoņi skrēja tam pāri negantā ātrumā, un uz pretējās sienas ēnas spēlēja spokainu pantomīmu.
Kristiāns nodrebinājās un atkal pievērsās atlantam. Rīt bija paredzēts pārbaudes darbs par Eiropas galvaspilsētām, un viņam vēl bija palikusi vesela trešdaļa Eiropas…
— Zagreba, Ļubļana, Zagreba, Ļubļana… — klusām murmināja Kristiāns, bet tad saprata, ka vairs neatceras, kurai valstij kura galvaspilsēta pieder. — Ek! — zēns pikti iesaucās un, nosviedis atlantu gultā, izrausās no segas.
Istabā bija auksts, un Kristiāns trīcēdams devās pārbaudīt, vai māsas istabā ir tikpat auksts.
Tīnas istabā nepavisam nebija auksts. Acīmredzot vējš pūta no tās pašas puses, no kuras tas aizvien mēdza pūst, Kristiānā istabas logā. Likās, ka lina jau guļ, bet Kristiāns klusītēm ieslēdza mazo galda lampu un palūkojās uz māsas gultu.
Tīna nebija aizmigusi. Vaļējām acīm viņa gulēja gultā un vēl aizvien izskatījās sapūtusies.
Kristiāns apsēdās uz gultas malas un sabužināja Tīnas gaišo galviņu, bet māsa sarauca pieri un uzgrieza brālim muguru.
Nu, nu… — samierinoši noteica Kristiāns. — Nebozies nu tik ļoti…
Tina nopurpināja kaut ko nesaprotamu, kas skaidri ļāva noprast Ilkni vienu — viņa božas un bozīsies.
— Pastāsti man, kas pirmīt īsti notika, — teica Kristiāns. — Es nedusmošos.
— Mmmm… — noņurdēja Tīna.
— Tas taču nebija Spoks, vai ne? — vaicāja Kristiāns.
— Protams, ne! — sašutusi atsaucās Tīna un pagriezās pret brāli.
Kāds Spoks?! Viņš taču nelido!
— Kā tad, — piekrita Kristiāns. — Un, tā kā arī tu nelido, tas ,k nnredzot bija Edvards.
— Vai tad Edvards lido? — Tīna iespurdzās.
— Nē taču. Viņš vienkārši ir pietiekami garš, lai nogāztu bildes no sienām un kas nu tur vēl bija nogāzts.
— Varbūt… — negribīgi novilka Tīna.
— Ko — varbūt? — uzķēra Kristiāns. — Tātad tas tomēr bija Edvards?
— Varbūt viņš ir pietiekami garš, lai ņogāztu bildes, — lēnām teica Tīna. — Tomēr viņš tās nenogāza.
— Te nu bija! — iesaucās Kristiāns. Viņu sāka kaitināt māsas aplinku runas, bez tam viņu gaidīja vēl trešdaļa Eiropas… — Paklau, beidz niekoties! — viņš nikni noteica. — Pasaki skaidri un gaiši — kurš to izdarīja?
Tīna atkal sarauca pieri un paglūnēja uz dusmīgo brāli.
— To nemaz tā skaidri un gaiši nevar pateikt, es taču nestāvēju klāt un neskatījos, ko kurš izdarīja!
Tas Kristiānu saniknoja vēl vairāk.
— Nu labi! — viņš iesaucās un pielēca kājās. — Spītējies un nesaki neko, ja tev tā labāk patīk. Man tāpat viss ir skaidrs! — Un Kristiāns izbrāzās no istabas, pa ceļam izslēgdams galda lampu.
Vecāki acīmredzot bija agri aizgājuši gulēt, jo priekšnams bija pilnīgi tumšs un pat no viņu guļamistabas durvju apakšas nespīdēja
ne mazākā gaismiņa. Kristiāns taustījās pēc slēdža, kad viņam aiz muguras priekšnama tālākajā galā kaut kas sakustējās. Kristiāns gluži instinktīvi sastinga un tikai pēc brīža aptvēra, ka tas droši vien ir Spoks.
— Ei, Spok! — klusītēm pasauca Kristiāns, negribēdams pamodināt vecākus.
Spoks atsaucās gan, taču ne no priekšnama tālākā gala. Kluss smilkstiens atskanēja no Tīnas istabas, bet priekšnama tālākajā galā bija iestājies pilnīgs klusums.
— Mammu? — Kristiāns pasauca jau skaļāk, bet, kad neviens neatbildēja, viņam uzmetās zosāda. Zēns turpināja diezgan haotiski apčamdīt sienu, meklēdams slēdzi, tajā pašā laikā cenzdamies netrokšņot. Beidzot viņam izdevās atrast slēdzi, un gaisma iedegās, bet reizē ar slēdža klikšķi no priekšnama tālākā gala atskanēja tāds kā ņurdiens.
Kristiāns izbīlī iekliedzās, un pēc mirkļa no guļamistabas izbrāzās mamma ar tēti.
— Kas noticis? Tev viss kārtībā? — satraukti vaicāja mamma.
Kristiāns pamāja ar galvu, nenovērsdams skatienu no priekšnama tālākā gala, no kura, kā viņam šķita, bija atskanējušas dīvainās skaņas.
— Tur kaut kas bija, — viņš beidzot ieteicās.
— Kur? Tajā kaktā? — pārprasīja tēvs. — Tu domā — pele?
— Nē, nē, diez vai pele. Kaut kas lielāks. Un Spoks tas nav, viņš ir Tīnas istabā.
Tētis uzmanīgi izpētīja priekšnama tālāko galu, pat atbīdīdams kurpju plauktiņu.
— Nekā nav, — viņš beidzot paziņoja. — Un tomēr būs jāizliek peļu slazds.
— Ak kungs, vai tiešām atkal būs ievazājušās peles, — ievaidējās mamma.
— Ziema nāk, — paskaidroja tētis. — Ārā kļūst auksts, un peles nak iekšā.
— Vajadzētu izdarīt tā, lai viņas nenāktu. Vai tu aiztaisīji tos i .lin umus, pa kuriem salīda iepriekšējās?
— Jā, bet acīmredzot šīs peles zina citus ceļus, — iesmējās tētis.
Arlabunakti, Kris!
— Arlabunakti, — atņurdēja Kristiāns un iegāja savā istabā.
“Pie visa vainīgas galvaspilsētas,” zēns nosprieda, savākdams atlantu no gultas un iebāzdams to somā. “No visām tām zagrebām un ļubļanām ne tas vien var sākt rādīties…”
Ātri norāvis džemperi un džinsus, viņš ielīda gultā zem segas un kādu bridi klausījās vēja gaudās. Taču doma par galvaspilsētām zēnu iemidzināja, un viņš sapņoja, ka vētra tumsas aizsegā ir ielīdusi mājā un paslēpusies priekšnama tālākajā galā, un, kad viņš ieslēdz priekšnamā gaismu, vētra ar niknu ņurdienu izlec no slēptuves un sāk plosīties, raudama gleznas no sienām un dauzīdama puķpodus.
3. nodaļa Četras bildes
Turpmākās divas nedēļas vienīgais, par ko Kristiāns domāja, un lielākā daļa no tā, ko viņš darīja, bija saistīts ar fotokonkursu. Nekādas ķibeles ar Edvardu vairs neatgadījās, jo jau nākamajā dienā, uzzinājusi par notikušo, bija ieradusies Reinas tante. Kristiāns beidza pratināt Tīnu un pilnībā pievērsās fotografēšanai.
Katru vakaru zēns noņēmās ar dienā safotografētajām bildēm, tās datorā nemitīgi pētīdams un uzlabodams, bet vienalga nebija apmierināts.
— Tev ir vajadzīgas tikai četras bildes, — teica Marts, kādu pēcpusdienu ienācis pie Kristiānā. — Četras! Un cik tev to jau ir — četri tūkstoši?
Abi puikas sēdēja virtuvē, un Kristiāns apņēmīgi košļāja karbonādi, platām acīm blenžot uz Martu.