— Nu? — Marts skubināja, kad Kristiāns turpināja košļāt un pat nedomāja viņam atbildēt. — Tu nemūžam nevarēsi izvēlēties, kādas bildes iesniegt, ja to būs tik drausmīgi daudz. Tu jau ražo kā fabrikā!
— Tieši tā, — norūca Kristiāns. — Un tieši tāpat kā fabrikā man te nav nekā laba.
— Tāpēc liecies mierā, — noteica Marts. — Liecies mierā un rimsties!
— Un…?
— Ko — un? — nesaprata Marts.
Kas mainīsies, ja es likšos mierā? Ne no kā jau bildes neradīsies!
Liecies mierā un padomā! — ieteica Marts. — Varbūt iešaujies ] M ātā kaut kas labs.
- Varbūt iešausies, bet varbūt arī neiešausies… — noņurdēja K i islians. — Visdrīzāk neiešausies.
— Nevajag tik nelāgi domāt, — teica Marts. — Un nevajag tik Iniki noņemties.
— Tu mani tikai māci! — Kristiāns beidzot neizturēja. — Ja jau lev tas šķiet tik vienkārši, tad pasaki, ko un kā lai es bildēju par pilsēi.is tēmu. Viss, ko esmu izmēģinājis, nekam neder!
— Tad izmēģini kaut ko citu, — ieteica Marts.
Kristiāns tā arī darīja.
Ik dienas pēc stundām viņš klejoja pa Rīgas centru, laiku pa laikam apstādamies un blenzdams uz kaut ko, ko varētu nofotografēt.
I ās izskatījās tik dīvaini, ka ļaudis bieži vien atskatījās un nereti apvaicājās, vai viņš nav apmaldījies. Tad Kristiāns atņurdēja kaut ko, kas izklausījās pēc “Zināmā mērā”, un aši vien devās prom.
Ar rudens tēmu viņš tika galā samērā ātri, pilsētas parkā no mugurpuses nobildēdams satuntulējušos večiņu, kas bija atsēdusies uz soliņa atpūsties. Tā kā bildē bija redzami arī kailie koki un dažas nesavāktas lapu kaudzes, Kristiāns nosprieda, ka bilde pietiekami labi iederēsies tēmā. Pašam par lielu prieku, bilde iznāca patiešām laba, kaut arī nedaudz padrūma.
— Nu tad tā, ja viņi grib rudeni, tad rudeni viņi arī dabūs, — nosprieda Kristiāns, kritiski aplūkodams attēlu. — Nekāda dižā līksmība tur nevar būt, un vismaz par vienu tēmu man vairs nav jādomā.
Tīna stāvēja viņam blakus un saviebusies blenza monitorā.
— Kas ir? —■ jautāja Kristiāns. — Tev nepatīk?
— Kas sēž tajā kokā? — Tīna vaicāja.
— Kurā kokā? — vaicāja Kristiāns, pieliekdamies tuvāk traukam ar bildi.
Patiešām, vienā no kailajiem kokiem rēgojās melns plankums.
— Ak kungs! — iesaucās Kristiāns. — Defekts!
— Vārna, — domīgi teica Tīna. — Milzīga, resna vārna.
— Tu domā? — cerīgi ieteicās Kristiāns. — Neizskatās pēc vārnas…
— Izskatās kaut kas pa vidu starp vārnu un suni, — teica Tīna un ieķiķinājās.
— Man vienalga, kas tas ir par lopu, — teica Kristiāns. — Ja tas nav defekts, man pilnīgi vienalga, vai tā ir vārna, suns vai nīlzirgs.
— Nīlzirgi nekāpj kokos, — iebilda Tīna. — Viņi ir pārāk lieli.
— Kas par to? — iespurdzās Kristiāns. — Jaguāri arī ir lieli, bet viņi to vien dara kā kāpelē pa kokiem.
— Jā? — Tīna šaubījās. — Nu, tad jau varbūt tas ari ir nīlzirgs.
— Starp citu, suņi gan nekāpj kokos, — Kristiāns sacīja.
— Tad tā ir vai nu vārna, vai nīlzirgs, — sacīja Tīna. — Ļoti liela, resna vārna vai mazītiņš nīlzirdziņš.
Pie tā arī palika. Kristiāns bija pārliecināts, ka konkursa vērtēšanas komisijai būs pilnīgi vienalga, kurš no abiem tas ir.
Kad līdz konkursam bija atlikusi vairs tikai nedēļa, Kristiānām vēl aizvien bija tikai viena bilde. Pirmdienas pēcpusdienā viņš piesarkušām acīm atrāvās no datora, tikko izbrāķējis kārtējos pārsimt kadrus.
— Man vienkārši ir nepieciešams tas jaunais aparāts, — viņš šķendējās. — Es nevaru visu mūžu strādāt ar tik lētu kasti! — Zēns ar rie-, bumu pavērās uz savu fotoaparātu.
Tad Kristiāns, savākdams Spoka siksniņu, noņurdēja:
— Ejam laukā.
Spoks, sapratis, ka paredzama skriešanās, līksmi lēkāja ap sadrūmušo Kristiānu. Kad abi jau devās laukā pa durvīm, priekšnamā parādījās Tīna un paziņoja, ka viņa arī grib iet ārā.
—Tad ģērbies, — teica Kristiāns. — Kur ir tava cepure?
— Nav, — attrauca Tīna, mēģinādama iedabūt roku piedurknē.
— Kā — nav? Kur tad tā ir?
— Es taču teicu: nav, — atkārtoja Tīna. Piedurkne šķita ļaunprātīgi sasējusies mezglā un neparko negribēja ļauties Tīnas rokai. Meitene nepacietīgi to raustīja, bet piedurkne likās samezglojamies vēl vairāk.
Kristiāns stāvēja un saviebies blenza uz māsu.
— Dabū cepuri, lai varam iet, — viņš diezgan īgni noteica.
— Es nevaru to dabūt, jo man tās nav, — teica Tīna, beidzot likdama mieru piedurknei.,— Tu nedzirdēji, vai?
— Ļoti labi dzirdēju. Un kur tu to liki? Pazaudēji?
— Nepazaudēju vis! Atdevu Elfiņai par segu.
— Ha! Tad ej uz savu istabu un pasaki Elfiņai, lai viņa atdod tev savu segu, —• teica Kristiāns.
Tīna skatījās uz brāli tā, it kā viņš būtu galīgi dumjš.
— Es nevaru atprasīt dāvanu, — sašutusi teica Tīna. — Bez tam Elfiņas te vairs nav!
— Ak tā, — sacīja Kristiāns, juzdams, ka māsa tūlīt viņu izvedīs no pacietības. — Nu tad tev vajadzēs likt mammas cepuri.
Viņš paņēma mammas adīto mici un uzmauca Tīnai galvā. Cepure noslīdēja meitenei līdz acīm, un viņa neveikli to atbīdīja atpakaļ. Kristiāns uzrullēja cepures malas — tagad tā vairs neslīdēja lejup, bet izskatījās ļoti jocīgi. Spoks ievaukšķējās, un izskatījās, ka viņš smīkņā.
— Tā, nu varam iet, — teica Kristiāns, kad bija ticis galā arī ar Tīnas niķīgo piedurkni.
Kad viņi izgāja uz ielas, nikna vēja brāzma sagrieza virpulī sausās lapas un, pievirpuļojusi pie Tīnas un Kristiānā, izjuka tieši pār viņu kājām. Spoks nikni ierējās un ņēmās klabināt zobus uz dzeltenajām lapām, bet Kristiāns, saņēmis māsu aiz rokas, devās lejup pa ielu.
Bija skaidra rudens diena. Debesis bija koši zilas, un brāzmainais vējš plosījās ap māju stūriem, trenkādams lapas un laiku pa laikam
saceldams gaisā putekļus. Kristiāns uzrāva augstāk jakas apkakli un nedomādams devās iekšā Vecrīgā. Tīna, kas zem mammas mices neko neredzēja, tenterēja brālim pakaļ, ieķērusies viņam rokā, bet abiem pa pēdām sekoja Spoks.
Pie vienas no pilsētas lielākajām baznīcām Kristiāns pēkšņi apstājās un pavērās augšup. Baznīcas tornis slējās augstu virs viņu galvām un šķita aizsniedzam pašas debesis. Piepeši Kristiānām radās kāda ideja. Velkot Tīnu aiz rokas, viņš metās uz baznīcas ieeju.
— Nerauj mani! — protestēja Tīna, mēģinādama ar brīvo roku pastumt uz augšu cepuri, kas atkal bija noslīdējusi viņai pāri acīm.
— Pagaidi taču!
Taču Kristiāns neklausījās. Tikai piedrāzies pie baznīcas durvīm, viņš beidzot apstājās.
— Tūlīt mēs uzbrauksim baznīcas tornī, — viņš paziņoja.
Tīna iepleta acis.
— Ko? Tur augšā? — viņa iesaucās.
Kristiāns pamāja ar galvu.
— Pašā augšā. Tas ir tieši tas, kas man vajadzīgs, — pilsēta no augšas. Tā būs ideāla bilde! — Ieķēries smagajās koka durvīs, viņš jau sāka tās vērt vaļā, kad pēkšņi ierējās Spoks.
— Ak nē, — ievaidējās Kristiāns. — Pavisam aizmirsu… Ko lai iesāk ar suni?!
— Ko tu gribi ar viņu iesākt? — aizdomīgi vaicāja Tīna. Kristiāns patlaban uzvedās visai dīvaini, un viņai likās, ka brālim padomā kas nelāgs.