— Mēs nevaram viņu ievest baznīcā, — teica Kristiāns. — Kaut kas jāizdomā.
Brīdi viņš saspringti domāja, savukārt Spoks tikmēr uzvedās vēl dīvaināk nekā pirmīt Kristiāns. Viņš kāpās atpakaļ un, sabozis kažoku, nikni rūca. Tīna izbrīnīta viņu vēroja.
— Ā, nu labi! — beidzot izsaucās Kristiāns un atmeta ar roku.
— Pabāzīšu suni zem jakas, varbūt neviens nepamanīs. Mums nav
laika tagad iet atpakaļ uz mājām, — viņš skaidroja māsai. — Citādi paliks tumšs.
— Spok, šurp! — Kristiāns iesaucās, bet Spoks pat nedomāja klausīt.
Vēl aizvien ņurdēdams, viņš bozās un laiku pa laikam aprauti ierējās.
— Kas tad nu? Kāds kaķis, vai… — brīnījās Kristiāns. — Spok, pietiks māžoties, tūlīt nāc šurp!
Kad Spoks vēl aizvien viņu neklausīja, Kristiāns devās pie suņa un, bez ceremonijām sagrābis viņu aiz čupra, aizbāza sev aiz jakas.
— Un nemaz nemēģini riet! — viņš bargi brīdināja suni. Spoks sakustējās, bet vairs neņurdēja. — Ejam iekšā! — zēns noteica.
Līdzko smagās durvis bija aizvērušās, viņus apņēma krēsla. Kristiāns paraudzījās apkārt, bet likās, ka bez viņiem baznīcā neviena nav.
— Khmm, — nokrekšķinājās Kristiāns. — Vai te kāds ir?
Klusums.
Visi ielas trokšņi bija pilnībā pagaisuši — cauri baznīcas mūriem nespēja izlauzties neviena pati skaņa.
— Aūū! — iesaucās Kristiāns.
Spoks zem Kristiānā jakas sakustējās, un Kristiāns piespieda viņu ciešāk sev klāt.
Beidzot noklaudzēja kādas durvis tepat tuvumā, un viņu priekšā parādījās večiņa, ievīstījusies milzum lielā, brūnā džemperī. Viņa ziņkāri uzlūkoja abus bērnus, un Kristiāns izmisīgi vēlējās, kaut Spoks ciestu klusu.
— Ēēē… — novilka Kristiāns. — Labdien!
— Labdien! — nopīkstēja arī Tīna.
Spoks atkal sakustējās, bet večiņa tobrīd, par laimi, lūkojās uz Tīnu.
— Vai varu ko līdzēt? — jautāja večiņa.
— Jā, mēs gribētu uzbraukt tornī, — teica Kristiāns.
Večiņa pavērās uz zēnu.
— Tornī, tu saki?
— Ēēē… jā, — apstiprināja Kristiāns.
— Ak tad tornī gan, ko? — večiņa vēlreiz atkārtoja.
Kristiāns pamāja.
— Šobrīd tur augšā neviena nav, — večiņa paziņoja un apklusa.
Kristiāns nesaprata, ko viņa ar to gribēja teikt. Vai tad tur kādam
noteikti būtu jābūt?
— Tur neviena nav, jo ir sabojājies lifts, — večiņa teica un paglūnēja uz zēnu. — Tik augstu neviens negrib kāpt.
Kristiāns atviegloti uzelpoja. Ak tad tik vien bija tās nelaimes!
— Tas nekas, gan mēs uzkāpsim! — viņš iesaucās.
— Kāpnes ir tumšas, — večiņa vēl brīdināja, bet Kristiāns, atkal sagrābis māsu aiz rokas, jau metās uz kāpņu pusi. — Ieslēdziet gaismu! — večiņa sauca viņiem nopakaļ. — Slēdzis ir turpat pie durvīm!
Kāpņu laukumā patiešām bija tumšs.
Kristiāns aptaustīja sienu, kas bija auksta un mitra, un, atradis slēdzi, nospieda to. Bāli dzeltena gaisma apspīdēja nedaudz apdrupušos akmens pakāpienus un ar metāla režģi nodalīto lifta telpu. Kāpnes aizvijās stāvus augšup un iegrima melnīgsnējā krēslā, jo vājā gaisma necik tālu nesniedzās.
— Iesim nu, — teica Kristiāns un devās pa kāpnēm augšup.
Tīna steigšus gāja viņam pakaļ. Kāpnes veda diezgan stāvi augšup, un bērni kāpdami pamatīgi aizelsās. Pēc brīža viņi apstājās ievilkt elpu.
— Ui, cik te briesmīgi! — Tīna nodrebinājās.
Bāli dzeltenā lampa, kas karājās pie sienas, meta vēl vājāku gaismu nekā iepriekšējais gaismeklis, un gaismas aplis likās kā pielipis pie sienas. Turpat blakus viss jau atkal grima tumsā. Sienas veidoja lielas akmens plāksnes, un katrs sīkākais izcilnītis meta garu un draudīgu ēnu.
Kristiāns vērās augšup, lūkodamies pēc nākamās lampas, bet izskatījās, ka tur augšā viss ir tikai vēl tumšāks.
Viņam aiz jakas sakustējās un ieņurdējās Spoks. Kristiāns izcēla suni no azotes un nolaida zemē.
— Tālāk, es domāju, tu vari iet pats, — viņš teica sunim.
Spoks noskurinājās un neuzticīgi pablenza augšup tumšajās
kāpnēs un klusi rūca.
— Ceru, ka šī nav pēdējā lampa, — ieteicās Kristiāns, palūkodamies uz gaismas plankumu pie sienas. — Ja tā, tad mums vajadzēs iet, turoties gar sienu.
— Man bail, — teica Tīna.
Spoks joprojām rūca.
— Nu labi, — Kristiāns atmeta ar roku. — Ejam tālāk, kamēr ari šī lampa nav izdegusi.
Bērni atsāka kāpt, un jau pēc brīža viņus apņēma tumsa.
— Tīna, dod roku! — tumsā atskanēja Kristiānā balss, un tūlīt viņa plaukstā ieķērās māsas mazā rociņa.
— Kur Spoks? — bailīgi vaicāja Tīna.
— Tepat vien ir, — attrauca Kristiāns. — Es viņu turu aiz pavadas. Dzirdi, kā viņš ņurd?
Spoka nagi klikstēja pret akmens pakāpieniem, un viņš patiešām visu laiku ņurdēja.
— Ceru, ka te nav žurku, — ieteicās Kristiāns. — Nesaprotu, kāpēc viņi nesalabo liftu?
Te piepeši Spoks neganti ierējās un izrāvies aizmetās prom tumsā. Varēja dzirdēt, kā viņš, nikni riedams, lēkšo augšup pa kāpnēm.
— Kris, — iekunkstējās Tīna.
— Nekas, nekas, tas ir tikai Spoks. Viņš droši vien metās pakaļ kādai pelei.
— Man bail, — Tīna klusiņām atkārtoja.
— Viss kārtībā, — Kristiāns viņu mierināja. — Liekas, mēs drīz būsim augšā.
Tajā brīdī no augšas atskanēja dīvainas skaņas. Vēl aizvien bija dzirdams, kā dusmīgi rej Spoks, bet tad riešanai pievienojās tādi kā
būkšķi, it kā kaut kas sistos pret cietajām akmens plāksnēm. Tad atskanēja negants rēciens, Spoks spalgi iekaucās, un kaut kas smagi brāzās pa kāpnēm lejup.
Kristiāns apkampa Tīnu, kas šausmās bija aizturējusi elpu, un piespiedās cieši pie sienas. Pēc mirkļa kaut kas pabrāzās viņiem garām, tik tikko skardams Kristiānu, bet šim kaut kam pakaļ riedams aizbrāzās Spoks.
Kristiāns sagrāba māsu aiz rokas un metās augšup. Viņi skrēja, cik nu vien ātri tas tumsā bija iespējams, laiku pa laikam paklupdami pār kādu pakāpienu. Visbeidzot likās, ka pakāpieni kļūst samanāmi, tad varēja saskatīt arī lifta režģa aprises, un beidzot atspīdēja dienas gaisma.
Viņi bija augšā.
— Fū! — noelsās Kristiāns, atlaizdams māsas roku.
Tīna, skaļi elsodama, sakņupa zemē un mēģināja atgūt elpu.
Viņi stāvēja baznīcas torņa laukumā, augstu virs pilsētas. Savukārt vēl augstāk — Kristiānām un Tīnai virs galvas — karājās milzīgais baznīcas zvans.
Kristiāns piegāja pie viena no vaļējiem logiem un palūkojās ārā. Lejā visapkārt pletās pilsēta, vecpilsētas sarkanie dakstiņu jumti ieskāva baznīcu kā neliels sarkans riņķis.
Kristiāns metās bildēt, pilnīgi aizmirsis pirmītējo izbīli. Taču Tīna gan nebija neko aizmirsusi.
— Kris! — viņa paraustīja brāli aiz jakas.
— Pag, — nevaļīgi atsaucās Kristiāns, mēģinādams ietvert objektīvā vairāk, nekā tas bija iespējams.
— Kris, kas tas pirmīt bija? — nemitējās Tīna. — Un kur ir Spoks?
Kristiāns noklikšķināja fotoaparātu un palūkojās uz māsu.
— Spoks noskrēja lejā. Tu taču dzirdēji.
— Jā, bet kas tur pirmīt bija? Tur nebija tikai Spoks. Viņš skrēja kaut kam pakaļ.
k.