— Sasodīts! — viņš teica un atvēra nākamo bildi.
Taču arī tajā lellītes vietā bija tikai izplūdis plankums.
— Kas tad tas?! — Kristiāns pikti iesaucās.
— Ko bļauj? — aiz durvīm kāds iebrēcās tā, ka Kristiāns salēcās.
— Kas tev tur ir? — Tīna sauca.
— Nekas, viss kārtībā, — Kristiāns atrūca.
Aiz durvīm atskanēja skrejošu soļu dipoņa, un tad vaukšķēdams garām aizplikšķināja Spoks.
— Nesaprotu… — noņurdēja Kristiāns un atvēra nākamo kadru. Tajā bija redzams Spoks, iekodies pats sev astē, griežoties uz riņķi.
Vakars pagāja, zēnam turpinot pētīt bildes.
Nākamajā dienā pēc stundām Marts sēdēja Kristiānā istabā un aplūkoja iepriekšējās dienas fotogrāfijas.
— Šī ir tīri laba, — sacīja Marts, turēdams rokā bildi ar paspū rušo kaķi.
— Jā, — piekrita Kristiāns. — Es to varētu iesniegt tēmai par savu ģimeni.
Marts ieķiķinājās.
— Tad tevi tūlīt adoptētu, — viņš sacīja.
Kristiāns arī iesmējās, bet, atcerējies vakardienas neveiksmi, atkal saīga.
— Paskaties uz šo! — viņš teica, izvilcis no bilžu kaudzes fotogrāfiju ar Tīnu un plankumu.
Marts nopietni to aplūkoja.
— Kas tas ir? — viņš vaicāja.
— Nu, un pēc kā izskatās?
— Pēc pleķa.
— Tieši tā, — drūmi piekrita Kristiāns. — Tieši tas. Pleķis. Ne vairāk, ne mazāk.
Marts sarauktu pieri joprojām pētīja bildi.
— Un kam tur vajadzēja būt?
— Tīnas lellei, — atteica Kristiāns. — Atceries, es tev stāstīju?
Marts pamāja.
— Neko darīt, — Kristiāns norūca. — Vajadzēs dot kaut ko citu.
— Kāpēc? Tas pleķis nemaz nav tik ļoti pamanāms! — iesaucās Marts.
— Nu nē… Man jau ir viena tāda bilde, par kuru nav īsti skaidrs — vai kokā sēž vārna vai nīlzirgs. Otru tādu es nevaru atļauties.
— Šeit tas jautājums atkrīt, — Marts pavīpsnāja. — Tā noteikti nav ne vārna, ne nīlzirgs.
— Tu varētu iesniegt šo — ar Spoku! — pēc mirkļa Marts ieteicās. Viņš bija atvēris nākamo bildi — to, kurā redzams Spoks, iekodies savā astē. — Šī izskatās tīri labi.
— Hmm… — noņurdēja Kristiāns, kritiski blenzdams uz Spoka bildi. — Droši vien tā arī darīšu. Bet paliek vēl viena…
— Kas? — nesaprata Marts.
— Bilde. Neatceries, vai? “Mani draugi un es”. Nu, ko lai es tur fotografēju?
— Kādi draugi tev ir? — Marts jautāja.
— Tu, — attrauca Kristiāns.
— Un vēl?
— Vai tad ar tevi nepietiek?! — iesaucās Kristiāns. — Dažreiz man liekas, ka jau ar tevi ir par daudz.
— Nu, paldies! — norūca Marts.
— Bet tā nav slikta doma, — ķiķināja Kristiāns. — Tu varētu kļūt man par modeli — es tevi fotografētu, un pēc tam visas meitenes, kas par tevi jūsmo, varētu nopirkt no manis bildes.
Marts parādīja draugam, ka viņš ir pilnīgs atslēgu meklētājs.
— Neviens mani neapjūsmo, — zēns dusmīgi sacīja.
— Jā? — iesmējās Kristiāns. — Viens, divi, trīs, četri…
— Ko tu tur skaiti? — aizdomīgi vaicāja Marts.
— Tavas apjūsmotājas. Tiešām, tā lieta varētu iet.
— Nerunā muļķības! — piesarcis iesaucās Marts. — Tu esi pavisam traks!
— Labi, labi, — attrauca Kristiāns. — Ja negribi kļūt par modeli, es, protams, tevi nemocīšu. Bet, tici man, tu daudz zaudēsi.
Marts nošņācās vien.
Līdz konkursa noslēgumam bija palikušas tikai divas dienas, un Kristiāns pamazām krita izmisumā. Viņš nebija īsti apmierināts ar esošajām trim bildēm, bet ceturtās viņam nebija vispār.
Iegrimis drūmās domās, Kristiāns lēnām devās mājup no skolas. Marts bija palicis skolā, jo viņam bija kaut kas pārrunājams ar literatūras skolotāju. Kristiāns gāja, blenzdams zemē un spārdīdams sev pa priekšu tukšu sērkociņu kastīti. Ko gan bildēt draugu tēmai, ja Marts tik kategoriski atteicās ielaisties jebkurās sarunās par fotografēšanos? Tā prātodams, Kristiāns bija nonācis līdz baznīcai, kuras pakājē stāvēja laukakmens — draugu pastkastīte. Kristiāns ierasti palūkojās aiz akmens, vai viņam nav atstāta zīmīte.
Nekā nebija.
Zēns izklaidīgi uzlūkoja akmeni. Un tad viņam prātā iešāvās kāda doma…
Patiešām… Kurš gan bija teicis, ka draugu tēmai obligāti jāfotografē paši draugi? Kāpēc gan viņš nevarētu bildēt kaut ko, kas saistīts ar draugiem? Piemēram, pastkastīti! Tā taču bija vistiešākajā veidā saistīta ar viņa labāko draugu.
— Ha! — iesaucās Kristiāns, nopriecājies par savu spožo ideju.
Arī diena likās īsti piemērota fotografēšanai. Debesis bija koši
zilas, un sparīgi spīdēja saule. Kristiāns paņēma fotoaparātu un ielūkojās objektīvā.
— Hmm, — viņš noņurdēja.
Akmens viens pats neizskatījās īsti labi. Kristiāns pagājās nedaudz tālāk un ietvēra objektīvā arī baznīcu. Protams, tā, lai arī akmens paliktu kadrā. Akmens taču bija pats galvenais!
Pavisam apmierināts, Kristiāns uzņēma vēl pāris kadru un devās mājās.
4. nodaļa LIETUVENES SLĒPNIS
Bija konkursa diena.
Skolas otrā stāva garajā gaitenī gar sienu stiepās stendi ar fotogrāfijām, un viss gaitenis bija pilns ar skolēniem. Viņi drūzmējās pie stendiem, aplūkoja fotogrāfijas un skaļi čaloja.
Kristiāns drūmi vilkās no stenda pie stenda, kaut ko murminādams. Bildes bija labas, protams, ne jau visas. Lielu daļu varēja bez sirdsapziņas pārmetumiem sadedzināt, un tomēr bija krietni daudz tādu bilžu, kuras apskatot zēna cerības iegūt jauno Sony fotoaparātu strauji saruka. Nemaz jau nerunājot pap Alekša bildēm…
— Kas tev noticis? — negaidīti atskanēja jautājums Kristiānām aiz muguras.
Kristiāns satrūkās. Ieraudzījis Martu, viņš no jauna saviebās.
— Paskaties uz šīm, — viņš norūca un pamāja uz stenda pusi.
Marts palūkojās turp.
Zem autora vārda (tas, protams, bija Alekss Sedals) bija četras fotogrāfijas. Pirmajā mirklī likās, ka tās neko daudz neatšķiras no pārējām labajām bildēm, taču, jo ilgāk Marts uz tām lūkojās, jo vairāk viņam šķita, ka tieši šīm bildēm piemīt kas sevišķs.
— Tagad tu saproti, — drūmi noteica Kristiāns. — Tādai jābūt fotogrāfijai. Un man līdz tam vēl tālu, — viņš vēl drūmāk piebilda.
— Kā tā? — jautāja Marts.
— Tu pats redzi. Manas bildes ir labas, — teica Kristiāns. — Bet
šīs bildes ir īpašas. Un tad, kad es sapratīšu, kas tas īpašais ir, arī es beidzot varēšu taisīt kaut ko tādu.
Marts nopūtās. Viņš juta, ka draugam taisnība.
— Nu bet pagaidām, — teica Kristiāns, — iesim paskatīties, cik tālu tikusi žūrija.
Viņi devās uz žūrijas galda pusi, kas stāvēja gaiteņa viņā galā uz neliela paaugstinājuma. Žūrijā bija seši cilvēki — trīs skolotāji un trīs profesionāli fotogrāfi. Izskatījās, ka viņi savu vērtējumu jau ir izdarījuši un tagad apkopo rezultātus.
— Redzēju tavas bildes, — teica kāda meitene, un Kristiāns pagriezās.
Tur stāvēja Linda — pasīkā meitene ar īsi apgrieztajiem matiem.
Kristiāns neko neteica. Viņš nolēma pagaidīt, kas sekos tālāk.
— Nav sliktas, — sacīja Linda.