— Hmm, — teica Kristiāns. — Kā tev patika tā rudens tēma?
— Tā ar koku? Tā nekas, tikai nevar īsti saprast, kas sēž kokā. Bet tā ar jumtiem gan ir laba — žēl, ka es neiedomājos ko tādu.
— Hmm, — atkal noņurdēja Kristiāns un, pagājis malā, atspie^ dās pret palodzi. — Drīz jau būs, — viņš teica Martam. — Man liekas, viņi beidza skaitīt.
— Tikai zini, kas bija dīvaini? — teica Linda, kas vēl aizvien nelika Kristiānu mierā. — Tas, ka tev tur nebija neviena cilvēka! Pat tēmā par draugiem un ģimeni — neviena paša cilvēka! Ja neskaita to vecenīti parkā…
Kristiāns noelsās. Linda nu gan bija uzmācīga. Bet ja nu viņai taisnība — ja nu tas būs viens no izšķirošajiem momentiem, kas neļaus viņam tikt pie jaunā fotoaparāta?
Lindai tomēr nebija taisnība.
— Uzmanību, uzmanību! — atskanēja balss mikrofonā, un Kristiāns ar Martu pazina literatūras skolotāju. — Ar prieku paziņojam, ka gadskārtējais fotokonkurss ir noslēdzies, un drīz vien mēs paziņosim uzvarētāju.
■
Pirmīt tik trokšņainajā gaitenī bija iestājis pilnīgs klusums. Konkursā bija piedalījušies daudzi, un nu visi alka uzzināt uzvarētāja vārdu.
Tikmēr literatūras skolotājs runāja tālāk.
— Jāatzīst, ka bildes šogad bija tik labas, ka mums bija grūti izvēlēties…
Kristiāns nosprauslājās. Nu gan viņi muld… Viņš jau nu gan uzreiz redzēja, kura bildes ir vislabākās, un tas bija Alekša veikums.
— Tāpēc papildus tehniskajam un mākslinieciskajam faktoram mēs šogad atļāvāmies pievienot arī tādu punktu kā oriģinalitāte.
— Kas, kas? — nesaprata Kristiāns.
— Ššš… — nošņācās Marts.
— Tas ir, mēs novērtējām arī to, kāda ir bildes atbilstība noteiktajai tēmai, — sacīja literatūras skolotājs.
— Baidos, ka man tā ir stipri nosacīta, — čukstēja Kristiāns, bet Marts viņu atkal apsauca.
— Pirms nosaucu šāgada uzvarētāju, gribu vispirms apbalvot divus citus cilvēkus, kuru bildes mums šķita ļoti interesantas. Un tātad — Alekss Sedals!
Atskanēja aplausi un daži pārsteiguma saucieni — viens no tiem izlauzās arī Kristiānām.
— Ko?! Ko tas nozīmē? Viņi dod Aleksam tikai papildu balvu?! Vai vmi ir jukuši?! — viņš iesaucās.
— Alekss, protams, nav nekāds pārsteigums, — smaidīdams teica skolotājs. — Viņa bildes ir izcilas — kā aizvien. Savukārt otra jaunā fotogrāfe ir Linda Millere!
Atkal atskanēja aplausi, un Linda piesarkusi devās saņemt balvu.
— Un tagad — šāgada fotogrāfs numur viens… — skolotājs ieturēja pauzi, un visi aizturēja elpu, — Kristiāns Nīlsens!
Kristiāns kļuva koši sarkans un nekustējās ne no vietas, līdz Marts viņu pastūma un uzšņāca: — Nu, kusties taču!
Kristiāns cauri pūlim lēnām virzījās uz skatuves pusi.
— Kristiāns, — runāja skolotājs, — ne tikai parāda mums izcilu kvalitāti. Viņa bildes atšķiras ari ar īpašu skatījumu, kā, piemēram, tēmās par pilsētu un ģimeni. Savukārt tēmā par draugiem mēs redzam baznīcu — atļaujiet sacīt, ka tik oriģinālu un garīgu risinājumu mums vēl nebija gadījies redzēt.
Kristiāns, to dzirdot, tik ļoti apstulba, ka apstājās un palika stāvam, līdz kāds no blakus stāvošajiem zēniem viņu pabakstīja. Kāds cits iespurdzās.
Kristiāns, sarkans kā biete, piegāja pie skatuves, kaut labprātāk būtu izkritis cauri zemei.
— Un tātad — Kristiāns saņem Sony fotoaparātu DSC-RX 100 //! Novēlēsim Kristiānām, lai viņam taptu vēl daudz skaistu bilžu!
Atskanēja aplausi, un šur tur ieskanējās klusināti smiekli. Kristiānām likās, ka tūlīt viņam nosvils ausis. Paķēris fotoaparātu, viņš strauji devās atpakaļ cauri pūlim uz izejas pusi.
— Vai tas, kurš iekodies pats sev astē, ir tavs brālis? — kāds paklusām uzsauca.
— Iesi meklēt vēl kādu garīgo draugu, ko nobildēt? — atskanēja no otras puses.
Kristiāns pielika soli un drīz jau bija uz kāpnēm. Neapstādamies viņš noskrēja lejā, lēkdams pa trim pakāpieniem uzreiz, un izmetās ārā uz ielas.
Pametis skatienu atpakaļ un sapratis, ka neviens neseko, Kristiāns apstājās un drūmi blenza uz garāmbraucošajām mašīnām.
— Ei! — kāds sacīja, un Kristiāns sajuta uz pleca uzgulstam roku. /
Viņš apsviedās riņķī un ieraudzīja Martu.
— Kas tev notika? — Marts vaicāja.
— Un tu vēl jautā! — Kristiāns sašutis iesaucās. — Pats redzēji, kas tur notika.
— Es nesaprotu, — Marts papurināja galvu. — Tu taču dabūji, ko gribēji.
— Jā, bet kādā veidā! Tad jau labāk nebūtu man devuši neko.
— Par ko tu runā?
Kristiāns nošņācās un aizspēra kādu akmeni.
— Viņi visu sapratuši pilnīgi aplam. Sākot ar Spoku un beidzot ar baznīcu. Viņi domā, ka es fotografēju baznīcu, jo tā man ir draugu vietā… Kāds ārprāts!
— Nu, viņi taču nevarēja zināt, ka aiz tā akmens ir mūsu pastkastīte, — iebilda Marts. — Godīgi sakot, es arī nesapratu, ko tu ar to bildi biji domājis, iekams man nepaskaidroji.
Kristiāns pārsteigts palūkojās uz draugu.
— Un to tu man saki tikai tagad! — viņš iesaucās. — Drausmīgi… Tagad visa skola domās, ka es dienām un naktīm sēžu baznīcā un skaitu pātarus.
— Nebaidies, neviens tā nedomās, — diezgan nepārliecinoši teica Marts un skaidrības labad piebilda: — Vismaz ne tie, kas tevi pazīst.
— Kādu ir labi ja trīsdesmitā daļa no visas skolas, — turpināja Kristiāns un skaļi nopūtās. — Nu labi, — viņš beidzot novilka.
— Iešu mājās. Vēl jāizved mana ģimene pastaigā apkārt kvartālam.
— Kas? — Marts apstulba.
— Spoks, — īsi paskaidroja Kristiāns un devās pa ielu prom.
Pārnācis mājās, Kristiāns nosvieda somu priekšnamā un pabāza
galvu virtuvē.
Neviena nebija.
Tā kā arī Spoks neskrēja viņu sagaidīt, Kristiāns nosprieda, ka suns atrodas māsas istabā. Nez, kur palikusi Lietuvene…
Tiklīdz viņš tā bija nodomājis, no dzīvojamās istabas atskanēja paklusa murmināšana. Kristiāns ielūkojās istabā. Reinas tante sēdēja uz dīvāna ar muguru pret zēnu, un viņai priekšā uz galda stāvēja papīra gabals. Pārliekusies pār to, viņa uzmanīgi kaut ko pētīja.
— Lai tas stāv šeit… — sieviete murmināja. — Jā, tur tas būs dro šībā. Nāk ziema, neviens tur apkārt nevazāsies…
Kristiānām piepeši iekņudējās degunā, un viņš skaļi nošķaudījās.
Reinas tante satrūkās un pagrūda papīra gabalu zem avīzes.
— Kris, tu?! — viņa iesaucās, pielēkusi kājās.
Kristiāns, kas bija pamanījis, ka viņa kaut ko paslēpa zem avīzes, beidzot ienāca istabā.
— Sveiki! — viņš teica, mēģinādams izklausīties kā parasti.
— Kā veicās skolā? — jautāja Reinas tante, un izskatījās, ka arī viņa ļoti nopūlas, cenzdamās izklausīties normāli. — Kā konkurss?
— Paldies, labi, — noņurdēja Kristiāns un, izvilcis no kabatas jauno fotoaparātu, pašūpoja to aukliņā.
— Ooo!!! — iesaucās Reinas tante. Piesteigusies pie zēna, viņa to apskāva. — Apsveicu! Starp citu, man jau bija tāda nojauta, ka tev tur viss būs kārtībā, un es izcepu torti. Ko tu dzersi — tēju vai kakao?
— Tēju, — teica Kristiāns, un Reinas tante aizsteidzās uz virtuvi sagriezt torti un uzvārīt tēju.
Kristiāns metās pie galda un parāva nost avīzi. Zem tās bija paslēpta karte. Karte, kurā viens rajons bija apvilkts ar sarkanu flomāsteru. Kādu laiku Kristiāns tajā stulbi blenza, līdz attapies paķēra savu jauno fotoaparātu un noknipsēja pāris kadru. Izdzirdējis tuvojamies soļus, viņš aši paslēpa karti zem avīzes.