Istabā ienāca Reinas tante, nesdama sagriezto torti.
— Ej pasauc Tīnu! — viņa sacīja. — Es tūlīt atnesīšu tēju.
Kristiāns pamāja un devās uz Tīnas istabu. Kā jau viņš bija domājis, māsa kopā ar Spoku bija tur.
— Sēdi! — Tīna stingri teica sunim.
Spoks stāvēja meitenei pretī un piešķiebtu galvu viņā blenza. Izskatījās, it kā viņš būtu saraucis pieri.
Kristiāns iesmējās. Tīna piecēlās no grīdas un devās pie brāļa, bet viņai pa priekšu ļepatoja Spoks, priecīgs, ka beidzot ir iemesls nepaklausīt mazās saimnieces muļķīgajām pavēlēm.
— Jāiet ēst torti, — paziņoja Kristiāns.
— Beidzot! — iesaucās Tina. — Man jau likās, ka mēs tā arī paliksim neēduši. Kā veicās? — viņa izmeta.
Kristiāns parādīja fotoaparātu.
— Ooo! — iesaucās arī Tīna. — Nobildē mūs ar Spoku! Spok, sodi! — viņa uzbrēca sunim. Tas ieņurdējās un metās bēgt, bet Tīna skrēja viņam pakaļ.
— Kaut kāds vājprāts… — nomurmināja Kristiāns, iziedams no māsas istabas un aizvērdams aiz sevis durvis.
Viņi paēda torti un padzēra tēju, bet Kristiāns dega nepacietībā palūkoties, kas iznācis no pirmajiem mēģinājumiem ar jauno fotoaparātu. Aprijis tortes gabalu, viņš aizmetās uz savu istabu.
Ticis vienatnē, Kristiāns paķēra fotoaparātu un, nospiedis attiecīgo pogu, aplūkoja ekrānā to, ko pirmīt bija fotografējis. Tā nepārprotami bija karte, pareizāk sakot, kartes fragments. Turklāt tā izskatījās pēc diezgan neliela mēroga. Kristiāns skaidri redzēja kaut ko, kas izskatījās pēc ceļiem, no kuriem atzarojās sīkāki celiņi. Pāris vietās bija purvs, bet pārsvarā, šķiet, visu klāja mežs. Un vēl tur bija redzams sarkanais aplis, kuru acīmredzot bija ievilkusi Lietuvene, bet apļa pašā centrā rēgojās sarkans ķeksis.
Kristiāns lūkojās mazajā ekrānā, līdz aptvēra, uz ko skatās.
Pirms pāris gadiem viņš bija aizrāvies, vasarās zīmējot ģimenes lauku mājas apkaimes kartes. To apvidu viņš labi pārzināja. Un nu viņš redzēja to pašu, tikai vēl daudz precīzāk.
— Dīvaini… — novilka Kristiāns, lāgā neticēdams savām acīm.
Pabāzis galvu dzīvojamā istabā un konstatējis, ka aukle virtuvē
mazgā traukus, Kristiāns steigšus metās pie tālruņa. Uzspiedis Marta numuru, viņš nervozi bungoja pa galdu, cerēdams, ka Marts atbildēs.
Marts atbildēja.
Kristiāns paziņoja, ka viņiem steidzami jāsatiekas.
— Vai kaut kas noticis? — satraukti vaicāja Marts.
— Varbūt. Tikai neprasi man, kas, jo man nav ne mazākās sajēgas.
Pēc pusstundas Marts bija klāt.
— Nu, kas ir? — Marts jautāja, ērti iekārtojies mīkstajā atzveltnes krēslā Kristiānā istabā.
Draugs par atbildi pabāza viņam zem deguna mazo fotoaparātu, kur ekrānā bija redzama karte.
— Nu un tad? Ko tu man rādi?
— Karti, — teica Kristiāns.
— Karti? Kādu karti?
— Mūsu lauku māju karti.
— Āāā, — novilka Marts, bet nelikās, ka viņam kas būtu tapis skaidrāks.
Tad Kristiāns izstāstīja, kā atradis karti un kā to nofotografējis.
— Saproti, Lietuvene no mums kaut ko slēpj. Tur ir kaut kas ļoti svarīgs, ko viņa grib no visiem paslēpt. Viņa teica: nāk ziema, tur tas būs drošībā.
— Kas? — jautāja Marts.
— Es nezinu, kas! — iesaucās Kristiāns. — Tur jau tā lieta, ka mums tas jānoskaidro.
— Es vienalga neko nesaprotu, — teica Marts.
Kristiāns nopūtās un izlaida pirkstus caur matiem.
— Klausies, — viņš sacīja un izstāstīja draugam, kā bija ieraudzījis Lietuveni pētām karti. — Tur kaut kas nav kārtībā, — viņš noteica, — un es gribu zināt, kas tas ir.
— Ir tikai divi veidi, kā to noskaidrot, — joprojām ērti zvilnēdams krēslā, sacīja Marts.
— Veseli divi?! — izbrīnīts iesaucās Kristiāns. — Kādi tad?
— Pirmais — pajautāt Lietuvenei pašai…
— Ha! — Kristiāns nosprauslājās. — Tā jau nu šī kaut ko teiks.
— Un otrs, — turpināja Marts, it kā nemaz nebūtu ticis pārtraukts, — aizbraukt un pašiem paskatīties.
— Mēs varam savējos pabrīdināt jau iepriekš, — otrdienas vakarā, sēdēdams Kristiānā istabā, sprieda Marts. Bija zināms, ka trešdien
viņiem nenotiks divas pēdējās stundas. — Es teikšu, ka man ir konsultācija par eseju, kas mums jānodod nākamnedēļ, bet tu…
— Man varētu būt treniņš, — grauzdams zīmuli, domīgi teica Kristiāns.
— Kāds treniņš? — brīnījās Marts. — Vai esi sācis kaut kur trenēties?
— Es skrienu, — īsi noteica Kristiāns.
— Ak tā, — novilka Marts un savieba grimasi Spokam, kas tupēja pie krēsla. Tas ierējās.
— Domāju, ka labāk būtu braukt ar vilcienu, — sacīja Kristiāns.
- Man šķiet, ka no stacijas līdz mājām ir tuvāk nekā no autobusa
pieturas.
— Kā teiksi… Cik tuvu tas ir?
— Kādi trīs kilometri.
— Trīs kilometri! Tik daudz? — iekliedzās Marts.
— Nav tik traki, — atteica Kristiāns. — Tikai baidos, ka mums vajadzēs iet pa tumsu. Vismaz atpakaļ. Tātad būs vajadzīgs lukturis.
— Man ir veseli divi, — bezrūpīgi attrauca Marts. — Tēvs pagājušajā vasarā nopirka pārīti tieši tādu nakts lukturu. Tie spīd pamatīgi, tici man.
— Nu labi. Bet tagad es gribu iet gulēt.
— Skaidrs. Tas nozīmē, ka visi draugi tiek laipni lūgti doties uz savām mājām, — secināja Marts.
— Nu, apmēram tā, — smējās Kristiāns un pavadīja draugu līdz durvīm.
Otrā dienā, tiklīdz stundas beidzās, Kristiāns ar Martu devās uz dzelzceļa staciju.
Izskatījās, ka viņi ir tikpat kā vienīgie braucēji. Perons bija tukšs, ja neskaita sīku vīreli, kas šķietami bezmērķīgi klejoja no viena perona gala uz otru.
— Ko tas tur blandās? — brīnījās Marts, vērojot vīreli. — Kā apmaldījies…
Vīriņš patiešām likās apjucis. Laiku pa laikam viņš bažīgi ielūkojās pulkstenī un tad saspringti pavērās tālumā, kā gribēdams saskatīt vilcienu. Bet vilciens kā nenāca, tā nenāca. Beidzot vīriņš neizturēja un palēkdamies pieskrēja pie abiem zēniem.
— Piedošanu! — viņš sacīja un nervozi nošņaukājās. — Vai no šejienes var tikt uz Egļkalni?
Kristiāns ar Martu saskatījās.
— Jā, mēs arī turp braucam, — atteica Kristiāns. — Vilcienam būtu jābūt pēc piecām minūtēm.
— Ak tā, — noņurdēja vīriņš. — Ak tad vilcienam būtu jābūt…
Savādais vīriņš likās pārsteigts, ka tas, ar ko viņš grasās braukt
uz Egļkalni, ir vilciens.
— Ak tad vilciens, — viņš atkārtoja. — Pēc piecām minūtēm… Nu labi, lai tā būtu… — Viņš palēkdamies aizmetās prom uz perona tālāko galu.
— Kāds jocīgs cilvēks! — noteica Marts. — Vai ievēroji, kas viņam bija mugurā?
Kristiāns nepaspēja atbildēt, jo tajā brīdī atskanēja vilciena signāls un braucamais bija klāt. Kā izrādījās, zēniem radās vēl viena iespēja nopētīt savādo vīru, jo viņš tusnīdams iekārtojās zēniem pretējā sēdeklī.
— Ceru, ka neiebilstat? — vīrelis pavaicāja, izvilkdams no kabatas kaut ko, kas izskatījās pēc saņurcītas beretes, un tad neiecietīgi iegrūzdams to atpakaļ. — Baidos palaist garām savu pieturu. Un jūs, cik saprotu, braucat turpat, kur es.