Tajos Ziemassvētkos Tīna tik ļoti apskaitās uz Kristiānu un tēvu, ka nedēļu ar viņiem nesarunājās. Lieta tāda, ka Kristiāns bija apņēmies reizi par visām reizēm izārstēt māsu no muļķīgās ticības Ziemassvētku vecītim. Kad viņš ar plašu žestu bija norāvis Ziemassvētku vecītim cepuri un lieko bārdu un atklājis visu skatieniem ārkārtīgi pārsteigtu un samulsušu tēti, iestājās klusums.
Tad Tīna sāka brēkt pilnā kaklā, un, par spīti mātes un tēva izmisīgajiem centieniem meitu nomierināt, vēl ilgi nerimās. Meitene niknojās uz Kristiānu un tēti, ka tie viņu izmuļķojuši, un pieprasīja atzīties, ko abi izdarījuši ar īsto Ziemassvētku vecīti. Beigu beigās viņiem vajadzēja doties uz lielveikalu, kur, par laimi, viens Ziemassvētku vecītis grozījās. Tas pārliecināja Tīnu, ka ar viņu nekas neatgriezeniski ļauns nav noticis un ka viņš neguļ sasiets kādā patrepē ar vīkšķi mutē. Taču ar to nepietika, lai Kristiānām un tētim taptu piedots. Galu galā, tēvs apskaitās uz Kristiānu par viņa radīto ļembastu, bet Kristiāns dusmojās par māsas neizmērojamo muļķību. Vienīgi māte vēl spēja saskatīt notikušajā kaut ko smieklīgu.
Tā paša gada februārī Tīnas muļķība sasniedza kulmināciju.
Jau labu laiku Kristiāns bija ievērojis māsas pastāvīgo grozīšanos pie durvīm, kad kāds slēdza tās ciet vai vaļā. Tomēr viņš nekādi nespēja pieļaut, ka māsai varētu piemist paša kādreizējā apsēstība ar atslēgām. Kad Tīna viņam beidzot pajautāja: “Kā viņi zina, kura ir īstā atslēga?” — Kristiāns brīdi uz viņu blenza un tad, atmetis ar roku, devās prom. Viņam bija zudušas visas cerības māsai kaut ko ieskaidrot.
Tagad Kristiānām bija divpadsmit gadu, bet Tīnai — pieci. Kamēr Kristiāns bija skolā, bet māte ar tēvu darbā, Tīnu pieskatīja aukle.
Reina Folkmane — tā viņu sauca — bija sešdesmit piecus gadus veca, bet no Kristiānā un Tīnas skatpunkta viņai bija vismaz gadu simts. Viņa bija ražena auguma sieva ar tik platiem pleciem kā Kristiānā sporta nodarbību skolotājam un šķita arī tikpat spēcīga. No viņas kvadrātveida sejas pasaulē vērās tēraudpelēkas acis, un viņas mute bija tikpat plata un pamatīga kā visas citas ķermeņa daļas. Ar Kristiānā sporta nodarbību skolotāju viņai bija vēl viena līdzība — pelēcīgas Ūsiņas uz virslūpas, kuras viņa nemitīgi plūkāja.
Reina Folkmane kūpināja pīpi. Kristiānā sporta nodarbību skolotājs nepīpēja neko.
Reinas Folkmanes garie, pelēkie mati, kas likās stīvi kā stieples, allaž bija savīti mezglā zemu pakausī. Reizēm Kristiānām bija aizdomas, ka tā ir parūka — mati likās pārāk nedabiski. Reina Folkmane vispār bija nedabiska…
— Tādu cilvēku kā viņa pasaulē vairs vispār nav, — paziņoja Kristiāns, kad aukles nebija klāt. — Tādi cilvēki kā viņa ir tikpat izmiruši kā dinozauri.
Reiz viņš vaicāja mātei, kur viņi to atraduši.
— Ak, viņa ir attāla tēta radiniece, — nevērīgi attrauca māte.
— Radiniece?!
— Jā, tā šķiet gan…
Kristiāns nespēja noticēt, ka milzīgā, kantainā sieviete varētu būt viņam kaut attāla radiniece. Taču ne jau izskats bija galvenais, kas lika Kristiānām šaubīties par iespējamo radniecību.
Reina Folkmane bija dīvaina.
Pirms ienākšanas dzīvoklī viņa mēdza stāvēt ārā pie durvīm un pīpēt. Ja aprastu ar domu, ka tik veca sieviete vispār var kūpināt pīpi, tas vēl liktos gluži normāli. Taču, kad pīpe bija izpīpēta, viņa negāja vis iekšā, bet palika stāvam uz ielas, stingi blenžot tālumā. Kristiāns pāris reižu bija redzējis viņu šādā stāvoklī, un ikreiz viņam bija kļuvis mazliet neomulīgi. Tādos brīžos viņam iešāvās prātā doma, ka Reina Folkmane patiesībā ir ļauna burve, kas atsūtīta noburt viņu ģimeni, bet viņam bija pārlieku liela pieredze atslēgu meklēšanā, lai viņš tādu ideju sāktu nopietni apsvērt.
Taču Tīnai aukle patika.
— Es zinu, kas vajadzīgs mazām meitenēm, — drūmi sacīja Reina Folkmane un stiepa mājās krāsainas bilžu grāmatas par Aladinu, Pīteru Penu un Pepiju Garzeķi. Tīna bija sajūsmā, bet Kristiānu tas dzina izmisumā.
Kopš brīža, kad viņš saprata, ka Tīna ir dzimusi atslēgu meklētāja, viņu bija pārņēmusi milzīga atbildības izjūta. Zēnam likās, ka, noklausījusies pasaku par Aladinu, Tīna acumirklī uzsēdīsies uz paklāja un mēģinās palidināties pa pilsētu, par starta laukumu izvēloties viņu sestā stāva dzīvokļa logu. Savukārt pēc grāmatas par Karlsonu viņa noteikti izmēģinās to pašu maršrutu ar ventilatoru uz muguras.
Protams, nekas tamlīdzīgs nenotika. Tīna mierīgi noklausījās pasakas, kuras aukle viņai lasīja, un kā viesistabas paklājs, tā arī ventilators palika savā vietā.
Taču ar to, ka nenotika nekas ļauns, vēl bija par maz, lai Kristiāns beigtu uztraukties. Viņš aizdomīgi vēroja katru aukles soli, un viņa tikpat aizdomīgi vēroja Kristiānā dīvaino izturēšanos. Māte un tēvs no tā visa nekā nemanīja, un varbūt labi vien bija.
Tad, kad Kristiāns neizspiegoja aukli, viņš apmeklēja skolu.
Tā atradās tikai pāris kvartālu attālumā no mājām pašā pilsētas centrā. Ik rītu piecpadsmit minūtes pirms stundu sākuma Kristiāns pie skolas satikās ar savu klasesbiedru un labāko draugu Martu. Abi bija nešķirami jau kopš pirmās skolas dienas pirms pieciem gadiem, kad viņu klases audzinātāja iepazinās ar bērniem.
— Mart? — audzinātāja toreiz izsauca zēnu.
Marts bija piecēlies. Viņa smilškrāsas mati toreiz bija pagari un viļņaini, un nebija nēkāds brīnums, ka audzinātāja noturēja viņu par meiteni.
— Tātad tu esi Marta. Vai tavs uzvārds ir Simsone vai Simpsone? — audzinātāja vaicāja.
Tad Kristiāns pielēca kājās un iesaucās:
— Viņš ir Marts! Marts! Kā mēnesis pirms aprīļa un pēc februāra! Jūs neredzat, vai?!
Tā audzinātāja vienlaikus iepazinās ar Martu, kas bija kā mēnesis pirms aprīļa un pēc februāra, un Kristiānu, kas paziņoja:
— Un es esmu Kriss. Es arī esmu puika. — Kristiāns nepieļāva pārpratumus.
Kopš tā brīža sākās abu zēnu draudzība. Daudzi nespēja saprast, kā divi tik atšķirīgi puikas var būt tādi draugi. Patiesību sakot, to nezināja arī Kristiāns un Marts, tikai viņi par to galvu nelauzīja.
Kristiāns bija vidēja auguma, gaiši brūniem, vienmēr kārtīgi apgrieztiem matiem. Viņš vienmēr kustējās tā, it kā katru soli būtu jau iepriekš pārdomājis, un visdrīzāk tā arī bija. Viņam bija zilas acis, un ziņkārība tajās mijās ar nosvērtu pārliecību. Tomēr viņš bieži vien izskatījās apjucis. Viņš bija kārns, bet spēcīgs, un daži no neiecietīgākajiem skolasbiedriem par to jau bija pārliecinājušies.
Reiz jūrmalā Kristiāns ar tēti bija uzcēluši varenu smilšu pili.
Tā bija lielākā smilšu pils visā pludmalē un noteikti arī visskaistākā. Tai apkārt bija pamatīgs aizsargvalnis ar sargtornīšiem, un visriņķī kanāls, kas savienojās ar jūru. Pils bija tik skaista, ka garāmgājēji apstājās un priecājās kopā ar Kristiānu. Nākamajā rītā Kristiāns nevarēja vien sagaidīt, kad viņi atkal dosies uz pludmali, lai apraudzītu savu skaisto pili. Taču, kad viņi beidzot nonāca jūrmalā, no pils bija palikusi tikai izbradāta smilšu kaudze. Toreiz Kristiāns iekoda lūpā un nekā neteica, taču viņš jau bija pietiekami vecs, lai izdarītu secinājumus.
— Ar smukumu vien ir par maz, — viņš drūmi teica Martam. —Ir jābūt arī stipram, citādi vienmēr atradīsies kāds, kuram labāk par pili patīk izbradāta smilšu kaudze. Nepietiek ar to, ka esi glīts, — viņš atkārtoja, kritiski lūkodamies uz draugu, un Marts raudzījās viņam pretī nedaudz pārmetoši.