Kristiāns ziņkārīgi blenza uz jauno ceļabiedru. Viņš izskatījās patiesi dīvains. Augumā diezgan sīks un kārns, vīriņš kā saldams nepārtraukti tīstījās savā sarkani rūtotajā lietusmētelī. Viņš likās saposies, jo no lietusmēteļa ārā rēgojās balta krekla apkaklīte un melns samta tauriņš. Vīriņa lakādas kurpes spīdēja vien, tāpat kā viņa
deguns. Bet kalsnajā sejā visievērojamākās bija acis — melnas un mirdzošas tās vērās pasaulē un, kā šķita, neko nepalaida garām nepamanītu.
Vīriņš atkal nošņaukājās.
— Kas par laiku, kas par laiku… — viņš sūkstījās. — Tādā laikā vajadzētu sēdēt pie krāsns un dzert karstu upeņu sulu, nevis skraidīt apkārt un ķerstīt visus tos ņurņukus… Kā jums šķiet? — viņš piepeši pievērsās zēniem.
Kristiāns ar Martu, kas visu šo laiku bija diezgan nekautrīgi blenzuši, tagad ņēmās sparīgi māt ar galvu.
— Dažiem labiem liekas, ka tā ir tikai tāda paspēlēšanās, — savādais ceļabiedrs runāja tālāk, — ka var tā pastiepties, sagrābt šo aiz astes, un lieta darīta! Bet nekā! Šitik viegli nav vis! — Tad vīriņš piepeši apvaicājās: — Un kāpēc tad jūs dodaties uz Egļkalni? Arī darīšanās?
— Ēēē… Tā varētu teikt… — Kristiāns minstinājās.
— Vai uz ilgu laiku laiku? — vīrelis nerimās.
— Ak nē, — attrauca Kristiāns. — Tjkai šo vakaru.
— Ak, laimīgie! — skaudīgi iesaucās vīriņš. — Kaut es tā varētu! Bet man, varu derēt, vajadzēs nīkt nedēļām… Šis gadalaiks jau nu arī tam par labu nenāk…
— Kā tā? — pieklājības pēc apvaicājās Marts, kaut nesaprata, par ko īsti ir runa.
— Rudens, vai saproti? Viss iet vaļā, ka izput laukā!
Pēc šā paskaidrojuma viņš pievērsās briļļu spodrināšanai un kādu brīdi lika zēnus mierā.
— Kas par skādi, kas par skādi, — pukojās vīriņš, koši baltā zīda mutautā sparīgi berzēdams briļļu stiklus. — Un pasprucis atkal, nudien… Patiešām, un kāpēc tas atkal jādara man?! — Viņš apsūdzoši pavērās uz Kristiānu, it kā zēns būtu pie visa vainīgs. Pēc šā skatiena Kristiāns patiesi tāds jutās.
— Izrāva mani no viesībām… Nekādas cieņas, patiesi…
Kristiāns ar Martu brīnījās vien. Zēni labprāt būtu apsprieduši savas šīvakara gaitas, taču dīvainā ceļabiedra klātbūtne viņus mulsināja.
— Pagāns tāds! — izsaucās vīriņš, un Kristiāns satrūkās, domādams, ka izsauciens domāts viņam. Taču acīmredzot vīriņš bija domājis ņurņuku… Pārsviedis kāju pār kāju, viņš pieplaka pie loga un saviebies vērās garām slīdošajos kokos.
Ārā bija sācis smidzināt, un mežs izskatījās slapjš un drūms. Bez tam likās, ka strauji satumst, un Kristiāns ar Martu bažīgi domāja par garo gājienu cauri mežam.
Brauciens ilga nedaudz vairāk par stundu, un atlikušajā posmā vīriņš vairs nerunāja, tikai saspringti blenza ārā pa logu. Kad pienāca laiks izkāpt, viņš strauji pielēca kājās un metās zēniem līdzi uz izeju.
— Nu, labs ir, — viņš noteica, kad viņi bija izkāpuši. — Es zūdu kokos! — Viņš iemetās mežā un patiesi pēc brīža vairs nebija manāms.
Zēni vaļēju muti noraudzījās viņam pakaļ.
— Dīvains tips, — noteica Kristiāns. — Ceru, ka viņš nav maniaks.
— Pēc maniaka neizskatījās, — neticīgi novilka Marts.
— It kā tu zinātu, kā izskatās maniaki! — atcirta Kristiāns. — Lai nu kā, īsti normāls viņš nelikās. Tā dīvainā runāšana un apģērbs…
— Šā vai tā, viņš nu ir prom, un labāk sāksim iet, citādi drīz būs pavisam tumšs, — skubināja Marts.
Patiešām, tā kā debesis bija vienmērīgi nomākušās, krēsla iestājās agrāk nekā citās dienās. Zēni steigšus devās pa meža ceļu.
— Ko mēs īsti meklējam? — ievaicājās Marts, kad viņi bija kādu laiku gājuši.
Kristiāns paraustīja plecus.
— Nav ne jausmas! Vienkārši paskatīsimies — varbūt manīsim ko neparastu…
— Par ko Lietuvene runāja? — mēģināja atcerēties Marts. — Par kaut ko, kas būs drošībā?
Kristiāns sarauca pieri.
— Jā, laikam gan… Šķiet, neko vairāk viņa neteica. Paskatīsimies majā un varbūt šķūnī — ja tas būs kaut kas uzkrītošs, mēs uzreiz pamanīsim.
— Un ja ne?
— Ja ne, tad tas patiešām būs drošībā… — Kristiāns drūmi novilka. — Mēs taču nevaram tur meklēt visu nakti.
Labu brīdi zēni gāja klusēdami. Ceļš pamazām kļuva šaurāks, bet mežs abpus ceļam biezāks. Smalkais lietus bija pārstājis, bet gaiss joprojām bija drēgns un mitrs.
— Paklau, — piepeši ieteicās Marts, — vai tad Lietuvene ir pie jums šeit bijusi?
Kristiāns samulsis pat apstājās.
— Nē, nav. Tas tiešām ir savādi.
— Kāds vispār Lietuvenei sakars ar jūsu lauku māju? — Marts nevarēja saprast.
Arī Kristiāns to nesaprata.
Kļuva aizvien tumšāks, un drīz atkal sāka smalki smidzināt. Bija grūti saredzēt ceļu zem kājām, un zēni klumburoja, laiku pa laikam paklupdami pret kādu akmeni.
— Vai tālu vēl? — vaicāja Marts.
— Nē, drīz būsim klāt, — atteica Kristiāns.
Un viņam bija taisnība. Drīz vien priekšā starp kokiem pavīdēja tāds kā gaišāks plankums, un zēni iznāca pļavā pie mājas. Tagad, nemīlīgajā rudens vakarā, ēka izskatījās svešāda un neviesmīlīga. Kristiānām negribot prātā iešāvās doma, ka tagad māju apdzīvo kāda cita saime, kura šovakar nebūt negaida viesos divus mazus zēnus.
Taču viņš no šīs domas ātri atbrīvojās, jo logi bija tumši un visapkārt valdīja klusums. Tikai lietus klusi šalkoja krūmos un samirkušajā zālē.
— Aiziesim vispirms līdz mājai, — klusi, it kā baidīdamies, ka kāds viņu izdzirdēs, sacīja Kristiāns, — un tad pārmeklēsim šķūni.
Marts tikai pamāja, un zēni devās pāri zālainajam laukumam uz mājas pusi. Kristiānām atkal uzmācās sajūta, it kā šeit viņi nebūtu vieni.
Brīdi viņš sastinga, labi apzinādamies, ka, stāvot pagalma vidū, viņi ir labi pamanāmi, un cieši paraudzījās apkārt.
— Kas ir? — jautāja Marts, kas arī bija apstājies.
— Ak, nekas! — Kristiāns atmeta ar roku. — Tikai vienubrīd likās, it kā…
— It kā… kas?
— Nekas.
Zēni devās tālāk.
— Kur tas nolāpītais slēdzis? — atslēdzis durvis un iegājis mājā, pukojās Kristiāns, tumšajā priekšnamā grābstīdamies gar sienu.
— Neko nevar redzēt… Ā, tepat jau ir…
Atskanēja klikšķis, Kristiānām nospiežot slēdzi, bet gaisma tā arī neparādījās.
— Ak, tētis laikam ir atslēdzis elektrību, — atjēdzās Kristiāns. — Tepat kaut kur vajadzētu būt tam kloķim, man šķiet, es zinu, kas tur darāms.
— Pag! — Marts saķēra draugu aiz rokas. — Labāk atstāj, kā ir. Man liekas, būs labāk, ja neviens neuzzinās, ka mājā kāds ir.
Kristiāns tā savādi paraudzījās uz to pusi, kur vajadzēja stāvēt Martam.
— Šeit taču neviena cita nav, — viņš sacīja.
Marts brīdi vilcinājās, pirms atbildēja:
— Zinu, bet tomēr. Ņem labāk manu lukturi. Un centies nelaist gaismu logā.
Kristiāns paņēma lukturi un, spīdinādams gaismas apli sev priekšā, sāka pārstaigāt māju. Tukšajā mājā zēnu soļi skanēja neierasti skaļi, un Kristiānām likās, ka ikviens, kas atrastos mājai tuvumā, viņus sadzirdētu.