— Kas bija? Vai tā atkal sāka lēkāt? — prašņāja Marts. Draugs pamāja.
— Aha! Atkal noraustījās. — Kristiāns uzmanīgi aptaustīja lādīti. — Vai zini, te ir tāda kā slēdzene, man liekas, mēs varētu mēģināt dabūt to vaļā.
Marts šaubīgi lūkojās uz draugu.
— Nu nezinu… — viņš novilka. — Domā, būtu labi taisīt to vaļā?
— Un kā tad mēs uzzināsim, kas tur ir? Še, paturi to, iešu pameklēt lauzni. — Kristiāns, nepieļāvis nekādus iebildumus, iegrūda pārsteigtajam Martam rokās lādīti un pats ņēmās no jauna spīdināt gaismu uz krāmu kaudzēm. — Re! — viņš pēc brīža uzvaroši izsaucās. — Vecs krāsns kruķis… būs labs diezgan. — Viņš elsdams vilka kruķi ārā no kaudzes, kas ar lielu blīkšķi un graboņu sagāzās. — Tā, lagad padod man to kasti, — Kristiāns teica Martam, un tas, acīm redzami atvieglots, nolika lādīti atkal zemē. Kristiāns iebāza kruķi slēdzenē un centās uzlauzt atslēgu. Lādīte kļuva nemierīga un atkal sāka raustīties. Kad tā palēcās tik sparīgi, ka uzkrita Kristiānām uz kājas, zēns iebrēcās un lika Martam pieturēt kastīti, kamēr uzlauzīs atslēgu.
— Vienkārši turi to piespiestu zemei, — viņš sacīja. — Tikai turi stingri! Es nevaru neko darīt, ja tā man nolēkā kājas, tā ir diezgan smaga.
Smagi pūzdams, viņš brīdi noņēmās, līdz beidzot atskanēja klikšķis.
— O, man liekas, ka vaļā ir gan, — apmierināti noelsās Kristiāns.
— Tagad uzmanies, taisīsim to vaļā!
Taču Marts nepaspēja paklausīt drauga padomam uzmanīties, jo lādītes vāks atsprāga vaļā, kaut kas izlēca no lādītes un uzlēca Kristiānām tieši uz kājas.
— Au! — Kristiāns izbīlī iebrēcās un pavērsa lejup lukturi. Nolēcis no viņa kājas, zemē tupēja kaut kas pelēks un spalvains un oranžām, ieslīpām acīm naidīgi raudzījās uz Kristiānu. Sastapis zēna skatienu, radījums neganti iešņācās un metās uz durvīm.
— Ķeram ciet! — atjēdzies no pārsteiguma, iekliedzās Kristiāns un klupdams krizdams metās uz durvīm pakaļ dīvainajam zvēram.
Taču Marts stāvēja kā sastindzis un ieplestām acīm cieši raudzījās uz vietu, kur tikko bija sēdējis savādais, pelēkais radījums.
Atskanēja būkšķis, aizkrītot durvīm, un Marts palika stāvam tumsā, taču pēc brītiņa durvis atkal atvērās, un pa tām iespīdēja dzeltenas gaismas kūlis.
— Prom ir. — Kristiāns bija vīlies. Viņš iespīdināja gaismas kūli Martam tieši sejā. — Paklau, nestāvi tur kā sālsstabs, savāc labāk to sasodīto lādi un nāc šurp!
Marts negribīgi paklausīja, sagrābādams zemē tukšo lādīti un iebāzdams jakas kabatā. Vislabprātāk viņš būtu to atstājis turpat guļam.
— Nu tā, — teica Kristiāns, kad abi jau bija ārā no šķūņa. — Man liekas, mēs te vairs neko nevaram darīt.
Marts, kas jau sen bija gaidījis šos vārdus, dedzīgi pamāja.
— Tas lops ir prom, — Kristiāns saviebies teica. — Izbrāzās ārā kā zibens, un tādā tumsā mums to nemūžam nesameklēt. Kā tev šķiet, kas tas bija?
— Nav ne jausmas, — attrauca Marts. — Kaut kāds mošķis… Nevar taču būt, ka tas pieder Lietuvenei?
— Un ka viņa būtu braukusi uz šejieni un slēpusi to mūsu vecajā šķūnī, — piebilda Kristiāns. — Tev taisnība, tas šķiet pavisam bezjēdzīgi. Bet, tā kā tas pilnīgi noteikti nepieder ne man, ne maniem vecākiem… ne arī Tīnai… — zēns, brīdi paldusējis, piebilda, — tad vienīgā, kas atliek, ir Lietuvene. Galu galā, gan jau tā iezīmētā karte kaut ko nozīmēja.
— Droši vien, — novilka Marts. — Klausies, Kris, tagad gan ejam prom. Ir jau galīgi tumšs… kamēr aiziesim līdz vilcienam…
— Labs ir, ejam, — piekrita Kristiāns.
Bija dīvaini doties cauri mežam tādā tumsā, kad vienīgais, ko viņi redzēja, bija dzeltens gaismas aplis pie kājām. Stāvās egles abpus ceļam slējās kā mūris līdz pat debesīm.
— Vai tu vispār vari iedomāties, kas tas varēja būt? — pēc brīža ievaicājās Marts, kam vēl aizvien acu priekšā rēgojās ļaunīgais oranžo acu skatiens.
— Nav ne mazākās nojausmas, — attrauca Kristiāns. — Un kā viņš varēja tajā kastē izdzīvot, to es galīgi nesaprotu. Neviens taču viņu nebaroja!
— Nezinu… — novilka Marts.
— Domā, Lietuvene būtu ik pārdienas braukusi šurp un šo barojusi? — iesmējās Kristiāns. — Diezin vai… Stulbākais ir tas, ka tagad mēs vairs neuzzināsim, kas tas bija. Es taču nevaru Lietuvenei atzīties, ka esam viņu izlaiduši.
— Bet kāpēc viņa to turēja jūsu šķūnī?! — Marts nespēja rimties.
Kristiāns būtu bijis gatavs atdot kaut savu jauno fotoaparātu, lai
to uzzinātu.
Tālāk zēni gāja klusēdami, uzmanīgi raudzīdamies lejup, jo neparastajā apgaismojumā ceļš izskatījās gaužām grumbuļains, tā ka vajadzēja iet piesardzīgi, lai nepakluptu.
— Mierīgs vakars, — noteica MartsJ
Patiešām, nebija manāma ne pūsmiņa, un, šķiet, arī putni jau bija devušies pie miera. Spriežot pēc zvaigžņu pilnajām debesīm, arī mākoņi bija izklīduši… Piepeši Kristiāns sastinga.
— Ei, kas tā par skaņu?
— Man liekas, tas ir vilciens, — ieklausījies secināja Marts.
Zēni stāvēja un klausījās. Cauri tumsai izlauzās šalkoņa, kādu patiesi varētu radīt iztālēm braucošs vilciens.
— Jā, jādomā, tā arī ir, — Kristiāns piekrita un pavērās augšup.
— Ha, paskat! Zvaigznes pazudušas!
Marts arī palūkojās augšup — patiešām. Acīmredzot bija strauji apmācies, jo zvaigznes vairs nebija manāmas. Nebija pat izšķirams, kur beidzas egļu galotnes un sākas debesis, viss bija vienlīdz tumšs.
— Kris, ejam ātrāk! — mudināja Marts. — Man liekas, ka mēs dikti velkamies.
Zēni pielika soli. Tad šalkoņa, kas jau bija pierimusi, atkal pieņēmās spēkā, un šoreiz likās, ka tā virzās aizvien tuvāk. Zēni kā sarunājuši apstājās un mēģināja saprast, no kurienes skaņa nāk.
— Zini, man liekas, ka tas tomēr nav vilciens, — noteica Kristiāns, brīdi klausījies. Pa to laiku savādā šalkšana bija kļuvusi vēl skaļāka.
— Jā, vilcienam vajadzētu būt pavisam citā pusē, — piekrita Marts. — Ja vien mēs neesam nomaldījušies…
Kristiāns neizpratnē palūkojās uz draugu.
— Kā gan mēs būtu varējuši nomaldīties, mēs taču visu laiku gājām pa ceļu!
— Nu bet varbūt mēs kaut kur nepareizi nogriezāmies…
— Mēs nevarējām nekur nogriezties. Šis ceļš ved tikai uz mūsu mājām, un citi ceļi no tā neatzarojas. Varb…
Viņš aprāvās pusvārdā, jo aiz muguras piepeši atskanēja drausmīgs krakšķis. Zēni metās skriet, un jau pēc mirkļa kaut kas brākšķēdams nogāzās zemē tieši aiz viņiem.
— Jēziņ, Kris, kas tas bija? — noelsās Marts un uzspīdināja lukturīti.
Pāri ceļam kā savāds, zaļš tilts gulēja milzu egle. Tās kuplie zari tagad mirka dubļos, bet galotne iesniedzās brikšņos otrpus ceļam.
— Kris? — bailīgi ieteicās Marts. — Man liekas, ir sākusies vētra.
Kristiāns vēl aizvien neticīgi lūkojās uz nogāzto egli. Tikmēr šalkoņa bija pārņēmusi visu apkārtni, un nu patiesi bija skaidrs, ka to rada koki, kas šūpojas vējā. Dīvaini, bet zēni uz ceļa nejuta ne vēja pūsmiņas.