Abi puikas devās viņam pakaļ.
Pa ceļam uz mājām viņi pārsprieda notikušo, bet ne pie kāda saprātīga secinājuma tā arī nenonāca.
— Ko tas viss, sasodīts, nozīmēja? — nopurpināja Marts, kad viņi jau stāvēja pie akmens pastkastītes.
— Tas bija vairāk nekā dīvaini… — Kristiāns pašūpoja galvu. — Un man šķiet, ka par to nevienam labāk nestāstīt. Vismaz pagaidām.
Marts piekrītoši pamāja, un zēni šķīrās.
5. nodaļa LINDA
— Es to nevaru saprast, — teica tumšmatains puika, sarauktu pieri blenzdams burtnīcā. — Kad es rēķinu, man sanāk pavisam citādi.
— Parādi! — sacīja Kristiāns, pasniegdamies pēc zēna burtnīcas.
— Nu vai zini, Mik, vai tad tāds izskatās paralelogramsV. — Un Kristiāns sašutis ņēmās labot biedra mājasdarbu.
Miks drūmi vēroja, kā viss viņa risinātais tiek sašvīkāts, līdz Kristiāns teica:
— Nu tā, gatavs ir! Pārbaudi, kāda ir pareizā atbilde — man sanāca divdesmit četri centimetri.
— Tā arī jābūt, — Miks norūca un sāka kodīt lūpu. — Es nemūžam to pārbaudes darbu neuzrakstīšu.
— Kādas muļķības, protams, uzrakstīsi, — iebilda Kristiāns. — Tev tikai uzdevumi jāizlasa uzmanīgāk, tu nedrīksti paralelograma vietā zīmēt parastu taisnstūri!
Abi zēni iedziļinājās uzdevumā — Kristiāns skaidroja, kā viņš ticis pie atrisinājuma, Miks saspringti klausījās, ik pa brīdim pakasīdams pakausi. Kādu laiku viņš māja ar galvu, sekodams Kristiānā teiktajam, tad viņa skatiens aizpeldēja kaut kur iesāņus un viņš sāka pētīt sienas skapja rokturi.
Miks mācījās paralēlklasē, un visā visumā viņš nebija no tiem, kurus mēdz dēvēt par bezcerīgiem gadījumiem. Tomēr, kad bija runa par matemātiku, viņš tuvojās bīstamajai robežai. Kristiāns kopā ar
Miku mēdza trenēties skriešanā, un Kristiāns bija atklājis, ka Mikam sagādā grūtības matemātika. Kādu rudeni Miks veselu nedēļu nebija rādījies stadionā, un, kad Kristiāns vēlāk vaicāja, kur viņš bija pazudis, Miks piesarcis atklāja, ka gatavojies pārrakstīt pārbaudes darbu. Kopš tā laika viņi mājasdarbus bieži risināja kopā.
— Nu labi, domāju, ka tas man būs skaidrs, — noteica Miks, ar pūlēm atrāvis skatienu no sienas skapja roktura. Tas pilnīgi noteikti bija interesantāks par paralelogramu.
Bija nākamās dienas vakars pēc Kristiānā un Marta piedzīvojumiem laukos. Vēlo pārrašanos mājās Kristiāns diezgan veiksmīgi izskaidroja ar ciemošanos pie Marta, cerot, ka vecākiem neienāks prātā viņa vārdus pārbaudīt. Šķūnī atrastā kastīte tagad glabājās Kristiānā rakstāmgalda atvilktnē, jo viņš zināja, ka vecāki nemēdz tur ieskatīties. Un pat tad, ja kāds kastīti atrastu, jebkuram, izņemot Lietuveni, tā būtu un paliktu parasta lādīte.
Priekšnamā atskanēja soļi, un Kristiānā istabā galvu pabāza tēvs.
— Vai esat briesmīgi aizņemti? Ā, pildāt mājasdarbus… Kris, rīt pēcpusdienā mēs ar mammu aizbrauksim līdz Egļkalnei…
Kristiānā sirds sāka neganti dauzīties, un viņš juta, ka piesarkst.
— Kāpēc? — zēns izsaucās, pirms tēvs paspēja pabeigt teikumu.
— Izlasi šo! — teica tēvs, pasniegdams dēlam avīzi.
Kristiāns nervozi paķēra to un acumirklī ieraudzīja, ko bija domājis tēvs. Pašā pirmajā lappusē bija liels attēls ar kaut ko, kas izskatījās pēc stigas. Tikai atšķirībā no stigas zemi klāja izgāztu koku rinda.
“Vētra, kuru neparedzēja”, vēstīja virsraksts, un Kristiāns alkaini metās lasīt.
“Negaidīta un ārkārtīgi spēcīga vētra vakarvakarā uzklupa Egļkalnei un tās iedzīvotājiem. Pēc aculiecinieku teiktā, tā sākās aptuveni deviņos vakarā un ilga nepilnu pusstundu. Vētras laikā bija vērojams pat tornado, kas izpostīja Egļkalnes dzelzceļa stacijas apvidu.
Sinoptiķi nespēj izskaidrot vētras rašanās cēloņus un apgalvo, ka, pēc rādījumu un satelīta datiem, nekam tamlīdzīgam nevajadzēja notikt. I’ar laimi, iedzīvotāju upuru nav un arī mežs izpostīts visai nelielā teritorijā — tikai dažu kilometru rādiusā ap Egļkalnes staciju.”
Kristiāns pārtrauca lasīt un paraudzījās uz tēvu.
— Tātad jūs rīt brauksiet turp? — viņš vaicāja.
— Jāpaskatās, vai ar māju viss kārtībā, — drūmi atteica tēvs. — Ja tur tuvumā gājis tornado, ej nu sazini… Nu labi, mācieties vien, es tikai gribēju tev pateikt, ka rīt būsim mājās vēlu. — Savācis avīzi, tēvs izgāja no istabas.
— Kas tur bija? — ziņkārīgi vaicāja Miks, priecīgs par iespēju vismaz uz brīdi atrauties no rēķināšanas.
Kristiāns pastāstīja viņam par vētru, protams, noklusēdams savus un Marta piedzīvojumus.
— Oho! — teica Miks, plati iepletis pelnpelēkās acis. — Tāds tornado gan ir baiss, vai ne?
Kristiāns izklaidīgi pamāja un tad aizcirta grāmatu.
— Man šķiet, šodienai pietiks. Tu rēķini tīri normāli, sevišķi tad, ja vispirms kārtīgi izlasi uzdevumu.
Miks, priecīgs, ka šovakar mocības beidzās ātrāk, savācis savas burtnīcas un grāmatu, devās mājās.
Kristiāns paglūnēja dzīvojamā istabā — māte un tēvs sēdēja un skatījās televīziju. Tīnu nekur nemanīja. Kristiāns ielavījās atpakaļ priekšnamā un aši zvanīja Martam.
Pēc pāris signāliem Marts atbildēja.
— Mart, klausies, — satraukumā aizelsies runāja Kristiāns. Par to vētru, kas vakar bija Egļkalnē, šodien ir avīzēs!
— Jā, — atteica Marts. — Zinu. Pats tikko izlasīju. Domā, tas ir kaut kādā sakarā ar…
— Ar to visu? — Kristiāns viņu pārtrauca. — Nezinu, bet vecāki rīt brauks turp pārbaudīt māju. Tas tomēr liekas nedaudz dīvaini, Zini… Vētra, kuru neviens pat neprognozēja, un tieši ap Egļkalnes staciju.
— Domā, to sastrādājis tas jocīgais mednieks? — iejautājās Marts.
— Nezinu, bet viņš bija vairāk nekā dīvains. Labi, rīt parunāsim… Ā, paklau, es stāstīju savējiem, ka vakar biju pie tevis, tā ka, ja viņi ko jautā…
— Labi, labi. Es savukārt teicu, ka biju pie tevis. Nu tad līdz rītam!
— Čau! — teica Kristiāns un nolika klausuli.
— Ha! — teica smalka balstiņa, un no drēbju skapja izlīda Tīna.
— Ko, sasodīts, tu te dari? — saniknots ne pa jokam, šņāca Kristiāns. — Noklausies?
— Aha! — apmierināti teica Tīna, piešķiebtu galviņu glūnēdama uz nikno brāli.
— Tad aizmirsti, ko tikko dzirdēji, — turpināja šņākt Kristiāns.
— Nekā nebija! — atcirta Tīna.
Kristiāns, kas jau bija pagriezies uz promiešanu, apsviedās riņķī.
— Ko tas nozīmē? — viņš uzbrēca.
— Ja tu man nepastāstīsi, kas jums tas par noslēpumu, pateikšu mammai ar tēti, ka tu viņiem samelojies, — izspēra Tīna, drošības pēc pakāpdamās atpakaļ.
Kristiāns bezcerīgā niknumā lūkojās uz māsu, vēlēdamies, kaut viņa izčibētu.
— Ak tā? — viņš izspēra, nezinādams, ko citu teikt.
— Aha! — atkal teica Tīna, pakāpdamās vēl mazliet atpakaļ.
— Nu labi, tad nāc līdzi, — nošņāca Kristiāns, sagrābdams māsu aiz rokas un aizraudams sev līdzi. Ticis savā istabā, viņš ar blīkšķi aizcirta durvis.
— Nu tā! — Kristiāns bija pārskaities. — Ko tu gribi zināt?
— Kur tu vakar biji, — teica Tīna.
— Mūsu lauku mājās! — atcirta Kristiāns. — Tā ka nav ko saspringt!