— Es nemaz nesaspringstu, — teica Tīna. — Un ko tu tur darīji?
— Nav tava daļa! — atcirta Kristiāns.
Tīna caur pieri glūnēja uz brāli.
— Nu labi… — viņa novilka. — Tad es visu pateikšu mammai ar
lēli.
— Ak tu! — nikni šņāca Kristiāns. — Nu tad klausies! Mēs ar Martu vakar bijām Egļkalnē, jo tava mīļā aukle tur bija šo to nobāzusi! — Viņš pieskrēja pie atvilktnes un, izrāvis no tās lādīti, pasvieda lo Tīnai. — Tā lūk!
Tīna samulsusi pētīja lādīti.
— Kas tas ir? — viņa vaicāja.
— Nu, un pēc kā izskatās?
— Pēc kastītes.
— Tad jau laikam tā arī ir, — pavīpsnāja Kristiāns. — Bet tas vēl nav viss. Ja jau tu tik ļoti gribi visu zināt, tad klausies ar’. Tikai vēlāk nesūdzies, ka tev naktī rādās murgi.
Tīna ieplestām acīm raudzījās uz brāli.
— Tajā kastītē bija iesprostots zvērs, — Kristiāns saviebtu ģīmi stāstīja. — Baiss, pelēks zvērs. Un, kad mēs atvērām kastīti, viņš izspruka un aizbēga!
Tīna klusi iekliedzās un bailīgi palūkojās visapkārt.
— Nē, nē, ne jau šeit, — nicīgi noteica Kristiāns. — Viņš izspruka turpat, mūsu šķūnī. Nu jau viņš sen ir aizbēdzis mežā. — Zēns pietupās un, sagrābis māsu aiz rokas, brīdinoši ieskatījās viņai acīs. — Bet, ja tu izpļāpāsies kaut vārdiņu kādam no pieaugušajiem un ja tas nāks ausis Lietuvenei, tad zini — viņa noteikti atriebsies. Tā ka turi mēli aiz zobiem, vai saprati?
Tīna, kas joprojām ieplestām acīm kā sastingusi blenza brālī, pamāja ar galvu.
— Nu lūk, — noteica Kristiāns, atlikdams kastīti atpakaļ at vilktnē. — Tādas tās lietiņas… Un vēl kas, — viņš sacīja, atkal slingri uzlūkodams māsu. — Mums viņa jāuzmana, Lietuvene, es domāju. Un, tā kā tu viņu redzi visbiežāk, tev būs viņa jānovēro. Tikai nevajag uz aukli blenzt tā, kā tu tagad blenz uz mani.
Tīna atkal pamāja ar galvu, tomēr nenolaida skatienu no brāļa.
— Galvenais, ievēro, ko viņa dara, ko runā pa tālruni un tamlīdzīgi. Skaidrs?
Tīna pamāja.
— Jo agri vai vēlu Lietuvene uzzinās, ka viņas zvērs ir projām. Un es jūtu, ka viņa neliksies mierā, iekams nebūs to atkal atradusi, — noteica Kristiāns. — Un, ja viņa uzzinās, ka tie bijām mēs, kas to izlaida… — zēns drūmi novilka.
Tīna sakustējās, beidzot atjēgusies no sastinguma.
— Kas tas bija par zvēru? — viņa bailīgi pavaicāja.
— Nav ne jausmas, — atteica Kristiāns. —Es tādu nebiju redzējis. Kaut kāds kažokzvērs varbūt… Nezinu…
Kristiāns nolēma neko nestāstīt par sastapšanos ar mednieku, jo likās, ka Tīna jau tāpat zina pārāk daudz.
— Labs ir, un tagad pazūdi no šejienes! — viņš nokomandēja, un šoreiz Tīna labprāt paklausīja. Kristiāns noskatījās, kā māsa iziet no istabas, un dzirdēja, kā viņa sauc Spoku.
Kristiāns atkal izvilka no atvilktnes Lietuvenes lādīti un apsēdās uz gultas malas.
“Kas gan tas ir par zvēru, kas jātur iesprostots tādā metāla lādē, paslēpts šķūnī meža vidū? Un kurš dzīvnieks spēj izdzīvot tādā lādē — tur taču nebija nekā, ko ēst?” Kristiāns pat šaubījās, vai tur bija, ko elpot. Zēns vēlreiz uzmanīgi nopētīja lādi. Tā bija diezgan biezām metāla sienām, un tajās patiešām nebija neviena paša caurumiņa. Slēdzene, ko Kristiāns bija uzlauzis ar krāsns kruķi, tagad brīvi šūpojās.
Jo ilgāk zēns lūkojās uz lādīti, jo neomulīgāk viņam kļuva. Lai cik ļoti viņš vēlējās atrast šai lietai loģisku izskaidrojumu, viņam sāka likties, ka tas nav iespējams. Un, jo vairāk viņš domāja, jo vairāk viņam likās, ka notiek kaut kas nelāgs. Lietuvenes karte, lādīte ar dīvaino zvēru viņu lauku mājas šķūnī, ņurņuku mednieks — tas viss nekādi neiederējās tajā pasaulē, kurā viņš bija dzīvojis kopš septiņu
gadu vecuma. Daudz vairāk tas piestāvētu kādai atslēgu meklētāju pasaulei, un to nu gan Kristiāns nespēja pieļaut.
Visbeidzot viņš apņēmīgi piecēlās un iesvieda lādīti atpakaļ atvilktnē.
— Nu nē, — viņš noteica. — Tam visam noteikti ir pavisam parasts izskaidrojums, un es to atradīšu.
Nākamajā dienā skolā Kristiāns ar Martu nepaguva īsti parunāt, jo starpbrīžos ne brīdi nepalika vieni. Ejot no ģeogrāfijas stundas uz angļu valodu, Kristiānām beidzot likās, ka ir radusies iespēja izstāstīt draugam par vakardienas sarunu ar Tīnu, kad piepeši kāds viņam aiz muguras ierunājās.
— Nu, kā tavs jaunais fotoaparāts? — vaicāja smalka balstiņa.
Kristiāns salēcās.
— Paklau, Linda, — viņš uzrunāja sīko skuķīti ar īsajiem smilškrāsas matiem. — Vai tev vienmēr tā jāpielavās? Bet aparāts ir tīri nekas.
Viņš pielika soli, gribēdams panākt Martu, bet Linda no viņa neatpalika.
— Kur tu biji aizvakar? Starp citu, bija tīri interesanta nodarbība.
Kristiāns tikai tagad atcerējās, ka dienā, kad viņi ar Martu bija Egļkalnē, palaidis garām fotopulciņu.
— Man bija darīšanas, — viņš noņurdēja, vēlēdamies, kaut Linda beidzot pazustu.
— Es labprāt apskatītu tavas bildes, — Linda teica. — Protams, ja tev nav citu darīšanu, — meitene pasmīnējusi piebilda.
Kristiāns apstājās.
— Kādas manas bildes? — viņš apstulbis jautāja.
— Kā — kādas? Skaidrs, ka tās, ko esi uzņēmis ar jauno aparātu, — iepletusi lielās, zilās acis, paskaidroja Linda. Redzi, man
tētis apsolīja dzimšanas dienā uzdāvināt kaut ko tamlīdzīgu, un es gribu zināt, kāds ir tavējais.
Kristiāns nevaļīgi pamāja.
— Labi, labi, es paķeršu līdzi nākamreiz uz pulciņu, — viņš nevērīgi attrauca un metās teciņus. Marts jau bija pazudis ap stūri.
— Nē, nē! — sauca Linda. — Tas nekur neder. Man dzimšanas diena ir jau nākamajā trešdienā, un tētis var nopirkt to aparātu kuru katru brīdi! Es aiziešu pie tevis šodien pēc skolas, labi? Pagaidīšu tevi ārā pie durvīm pēc sestās stundas. Tev taču šodien arī ir sešas stundas, vai ne?
Un, negaidījusi, kamēr Kristiāns izdomās kādu atrunu, Linda aizmetās prom uz savu klasi. Kristiāns palika stāvam kā apstulbis un nevarīgi nolūkojās viņai pakaļ.
— Ir nu gan… — viņš neticīgi noņurdēja.
Pēc sestās stundas Marts devās mājās, bet Kristiāns palika pie skolas gaidīt Lindu. Kad viņš bija pasūdzējies Martam, draugs bija silti ieteicis paklausīt meitenei.
— Tik un tā viņa mierā neliksies, — viņš bija sacījis. — Labāk izdari to šodien, lai ir miers. Citādi viņa vēl izdomās atsperties pie tevis brīvdienās. — Kristiāns saprata, ka draugam taisnība.
Bija skaidra rudens diena, un Kristiānām likās, ka vētra, kuru abi ar Martu piedzīvojuši, bija bijusi nevis pirms divām dienām, bet pirms gada. Daudziem skolēniem, līdzīgi Kristiānām, sestā stunda bija bijusi pēdējā, un viņi steidzās mājup. Kristiāns cerēja, ka, Lindai parādoties, viņa klasesbiedri būs jau aizgājuši — zēnam bija drusku neērti doties mājup kopā ar meiteni.
Likās, ka viņam ir paveicies, jo skolas pagalms jau bija tukšs, kad pa durvīm iznāca Linda. Meitenei mugurā bija sarkanzaļi rūtota rudens jaka un pār īsajiem matiem uzmaukta sarkana berete.
— Paldies, ka pagaidīji, — teica Linda, pasizdama augstāk plecā mugursomu. — Es jau domāju, ka būsi aizšmaucis.
— Es, ēēē… — neveikli novilka Kristiāns, jo tieši to viņš bija gribējis darīt.
— Vai tu tālu dzīvo? — vaicāja Linda, kad viņi devās pāri skolas pagalmam uz ielas pusi.