— Nē, nepavisam, — atteica Kristiāns un prātoja, nez cik ilgi l.inda domā skatīties tās bildes. Jācer, ka pārāk ilgi neuzkavēsies, tad viņam vēl būs laiks satikties ar Martu.
Bet Linda tikai savā nodabā čaloja.
— Zini, tagad reizēm ir tik laba gaisma, vai tev tā nešķiet? Man liekas, būtu tik forši nobildēt kokus, kādi tie ir tagad, — tās krāsas izskatās tik labi, vai ne?
Kristiāns dzirdēja labi ja trešdaļu no meitenes sacītā. Viņš domāja par to, ko vecāki šodien ieraudzīs, aizbraukuši uz laukiem, un ko darīs Lietuvene, kad atklās, ka viņas lāde ir pazudusi. Atlika tikai cerēt, ka tas nenotiks tik drīz.
— Ei, par ko tu sapņo? — iesaucās Linda, sagrābdama Kristiānu aiz elkoņa, kad zēns grasījās iet pāri ielai pie sarkanās gaismas.
— Ak, tāpat vien… neko īpašu, — Kristiāns atmeta ar roku. — Drīz jau būsim klāt, mana māja ir tur, aiz stūra. — Zēns pamāja uz priekšu.
— Vai kāds būs mājās? — vaicāja Linda.
— Mana mazā māsa un viņas aukle, — atteica Kristiāns. — Un Spoks.
— Spoks?! — iesaucās Linda.
— Suns, — īsi paskaidroja Kristiāns.
— Ā, tas, kurš bija tavā bildē? Tajā par ģimeni, jā?
Kristiāns piesarcis pamāja. Daži skolasbiedri vēl aizvien pa manījās izteikt ironiskas piezīmes par viņa konkursa bildēm, tādas kā “Kriša mājas — zvērudārzā” un “Kristiāns un viņa plankumainais brālis”.
— Tā bija laba bilde, — Linda sacīja.
Kristiāns gaidīja, ka Linda teiks vēl kaut ko, līdzīgi dažiem skolasbiedriem, bet viņa to acīmredzot bija domājusi nopietni.
— Esam klāt, — noteica Kristiāns, atvērdams mājas ārdurvis un palaizdams meiteni pa priekšu. — Es dzīvoju sestajā stāvā.
Kad Kristiāns sāka grabināties ap durvīm, tās atslēgdams, no dzīvokļa atskanēja suņa rejas.
— Tas ir Spoks, — sacīja Kristiāns.
— Viņš ir pārāk skaļš, — teica Linda. — Izklausās vairāk pēc poltergeista.
Tiklīdz durvis bija vaļā, Spoks vaukšķēdams pieļepatoja klāt un iekodās Lindai kurpē. Tad viņš izbolīja augšup baltu aci. Linda iesmējās.
— Ha! — teica Kristiāns. — Tieši tāpat viņš sagaida Martu!
— Es viņam patīku, — apmierināta teica Linda un mīļi pabužināja suņuka ausis.
Spoks atlaida kurpi un iesmilkstējies pavēcināja plušķaino asti.
— Kas tur ir? — no istabas atskanēja smalka balstiņa, un priekšnamā iebrāzās Tīna, līdzīgi kā pirmīt Spoks. Ieraudzījusi Lindu, viņa apstājās.
— Čau! Es esmu Linda, — teica Linda.
— Es esmu Tīna, — teica Tīna, aizdomīgi uzlūkodama meiteni.
— Tev ir smuka cepure, — pēc brīža viņa konstatēja. — Kur tu tādu dabūji?
— Tīna! — sašutis iesaucās Kristiāns.
Linda iesmējās un pasniedza savu sarkano bereti Tīnai.
— Ņem pielaiko! — viešņa sacīja.
Tīna acumirklī sagrāba cepuri un uzmauca sev galvā. Cepure noslīdēja bērnam pāri acīm, Tīna uzgrūda to augstāk un aizmetās uz istabu atrādīties auklei.
— Neņem viņu galvā! — teica Kristiāns, nedaudz sakautrējies par Tīnas izdarībām. — Tā viņa reizēm darās.
— Viņa ir tik jauka! — iesaucās Linda. — Man vienmēr ir gribējies, lai man būtu maza māsiņa vai brālītis. Kā tev ir paveicies!
Kristiāns tikai kaut ko nesaprotamu noņurdēja.
Lietuvene sēdēja uz dīvāna, un viņai klēpī bija avīze. Tīna lēkāja viņai priekšā, demonstrēdama jauno cepuri.
— Tā ir Linda, — iepazīstināja Kristiāns, kad meitene bija ienākusi istabā.
— Labdien! — teica Linda, neveikli sabužinādama īsos matus.
Lietuvene viņai uzsmaidīja un, nolikusi avīzi uz galda, piecēlās.
— Sveicināti, sveicināti! — viņa sacīja. — Mani sauc Reina, un es pieskatu šo mazulīti. — Sieviete piemiedza ar aci Tīnai, kas vēl aizvien riņķoja ap galdu, -iVai jūs, bērni, esat izsalkuši? Es varu pagatavot jums siermaizītes un tēju.
Kristiāns piekrita, ka tas būtu pašā laikā.
— Mēs būsim manā istabā, — viņš sacīja un devās uz istabu. Linda gāja viņam līdzi.
Ejot garām galdam, Kristiāns palūkojās uz avīzi, ko aukle tur bija nometusi. Viņu nebūt neizbrīnīja, ka tā bija avīze ar rakstu par vētru Egļkalnē.
Kristiānā istabā Linda uzreiz pamanīja uz galda mapi ar Kristiānā fotogrāfijām un metās tās aplūkot. Kristiāns apsēdās turpat netālu, īsti nezinādams, ko iesākt.
— O, šī ir laba, patiešām laba… — murmināja Linda, pārcilādama bildes. — Šī arī ir tā nekas. O, bet šī ir vienkārši fantastiska… Tā, tā, tā…
Kristiānām jau sāka apnikt, un viņš cerēja, ka drīz nāks Lietuvene ar siermaizītēm.
— Ā, bet te, man šķiet, sākas tavas vecās bildes… es domāju, ar veco fotoaparātu.
Kristiāns piecēlās, lai apskatītos, par kurām bildēm ir runa.
— Jā, — viņš piekrītoši pamāja. — Šīs ir vecās. Es gatavojos kon kursam, un nekādi nesanāca neviena īsti forša bilde.
Linda uzmanīgi aplūkoja ikvienu fotogrāfiju.
— Redz, kur tavi jumti! Tā gan tev bija superīga ideja. Klau, šie jumti ir vēl labāki par tiem, kurus tu iesniedzi konkursā!
— Tu domā? — Kristiāns pieliecās, lai aplūkotu bildi tuvāk.
— Bet kas tad tas? — vaicāja Linda, paņemdama citu bildi.
— Kaut kāds pleķis.
— Kur? — brīnījās Kristiāns, izņemdams Lindai no rokām bildi.
— Ak jā… — viņš novilka. — Tur bija kaut kāds defekts. Es gribēju nofotografēt, kā Tīna spēlējas, bet lellītes vietā iznāca pleķis. Nesaprotu, kāpēc tā bilde te mētājas, tā taču jāizmet. — Un viņš nolika bildi atstatus, lai vēlāk atcerētos to izmest.
— Ā, un te ir tavas konkursa bildes, — sacīja Linda. — Jumti un parks, smukas gan… Bet, Kris, — viņa piepeši mulsi ieteicās, — kāpēc tu bildēji baznīcu? Kā bilde tā, protams, ir laba, man tikai likās… — Meitene samulsa un nosarka.
Kristiāns nosarka vēl vairāk.
— Tas nav tā, — viņš nomurmināja, gribēdams visu izskaidrot.
— Redzi to akmeni? Mums ar Martu aiz tā ir tāda kā pastkastīte, saproti? Nu, mēs tur atstājam zīmītes, ja dažreiz negribam runāt pa tālruni. — Kristiāns jutās ļoti neērti, ka izpļāpājis meitenei par draugu slepeno pastkastīti, bet viņš arī zināja, ka nebūtu varējis to neteikt. Nez kāpēc viņam likās, ka Lindai tādas lietas var stāstīt, kaut gan Marts droši vien būs šausmīgi nikns.
Meitene skatījās uz Kristiānu, un zēns jutās aizvien muļķīgāk. Piepeši Linda sāka smieties.
— Ak tu viens! — viņa ķiķināja. — Tad tāpēc tu fotografēji baznīcu! Bet visi domāja…
— Pats zinu, ko visi domāja… — norūca Kristiāns.
Linda tikmēr bija paņēmusi bildi ar vecenīti parkā.
— Bet kas tur tup kokā? — viņa brīnījās, piebāzusi fotogrāfiju tuvu pie acīm. — Kaķis, vai? Bet nē, kaķis nav tik liels…
— Nīlzirgs, — pavīpsnāja Kristiāns, un Linda tā dīvaini uz viņu paskatījās. — Tā es teicu Tīnai, un man liekas, ka vienbrīd viņa pat noticēja, — zēns paskaidroja.
— Tu nu gan vari melst niekus, — nosmīkņāja Linda. — Bet paliesām, izskatās vairāk pēc nīlzirga nekā pēc kā cita. Pēc mazītiņa nīlzirga.
— Kā tad! Vai pēc milzu vārnas. Tieši tā es Tīnai sacīju, — piekrita Kristiāns.
Linda neviļus nolika fotogrāfiju uz galda blakus ārā metamajai bildei.