Atvērās durvis, un istabā ienāca Reinas tante, nesdama paplāti ar siermaizītēm un divām kūpošām tējas tasītēm.
— Lieciet nu tās bildes pie malas un nāciet iekost! — viņa aicināja, pastūmusi tālāk fotogrāfijas, lai varētu nolikt paplāti. — Jūs lāču esat nokrāvuši visu galdu, tā jūs tās apliesiet. — Viņa paņēma abas atstatus noliktās bildes un aplūkoja tās. — Kas tad te? — viņa brīnījās, cieši uzlūkodama vienu no bildēm.
— Ā, tā bilde ir metama ārā, — attrauca Kristiāns, jau ķerdamies klāt siermaizītēm. — Cik tev karotītes cukura? — viņš vaicāja Lindai.
— Vienu vai divas?
— Pusotru. Paldies! — pateicās Linda, arī pasniegdamās pēc siermaizītes.
Reinas tante izgāja no istabas, atstādama bērnus divatā.
— Tā ir Tīnas aukle? — vaicāja Linda. — Kur jūs tādu dabūjāt?
— Neprasi man! — pavīpsnāja Kristiāns. — Runā, ka viņa esot mums radiniece, bet man nu gan tā nešķiet.
Linda domīgi pamāja.
Kristiāns košļāja siermaizīti un prātoja, kad Linda ies projām. Ne jau tāpēc, ka meitene viņam briesmīgi nepatiktu — patiesībā viņa likās daudz normālāka, nekā viņš bija iedomājies, — bet gan tāpēc, ka vēlējās ātrāk parunāt ar Martu.
Pie ārdurvīm atskanēja zvans, un pēc brīža Kristiānā istabas durvis atsprāga vaļā. Pa tām iekšā iegāzās Marts un Spoks.
— Nu, sveikiņi! — līksmi iesaucās Marts. — Es jau domāju, ka jūs būsiet beiguši ņemties ap tām bildēm, bet jūs vēl neesat pat sākuši!
Spoks piekrītoši ievaukšķējās, un kādu brīdi izskatījās, ka viņš nevar izlemt, kurā čībā kost — Marta vai Lindas. Visbeidzot suns, pilnīgi apjucis, uzlēca uz Kristiānā gultas un iekodās spilvenā.
— Nu vai zini! — sašutis iesaucās Kristiāns un nogrūda suni lejā. Taču, tā kā Spoks spilvenu atlaidis nebija, uz grīdas nokrita arī tas.
Marts ar Lindu ieķiķinājās.
— Ko jūs te darāt? — kāds iepīkstējās, un pa durvīm iespraucās Tīna. — Kur ir Spoks?
— Baidos, ka viņš ir šeit, — noņurdēja Kristiāns, mēģinādams atņemt sunim spilvenu. Viņš tikai ieņurdējās un iekodās vēl ciešāk spilvenā. — Man šķiet, viņam vajadzīga dresūra, — Kristiāns konstatēja pēc kārtējā neveiksmīgā mēģinājuma atņemt sunim spilvenu.
— Es viņu dresēju, — Tīna protestēja.
— Aha, — noteica Kristiāns. — Un kā tu to dari?
Tīna savieba bargu ģīmi un paskatījās uz suni.
— Spok! — viņa bargi uzrunāja suni. — Spok, būdā!
Spoks, kas, pašāvis vienu ausi gaisā, bija viņā saspringti klausījies, tagad ieņaukstējās un palīda zem Kristiānā spilvena, tā ka ārā palika rēgojamies tikai plušķainā aste.
Visi smējās, bet Tīna nosarka.
— Nu labi, — teica Kristiāns, beidzis smieties. — Tu varētu iet uz savu istabu un dresēt viņu tur. Iemāci viņam pasniegt ķepu!
— Viņš to tāpat prot, — Tīna ķildīgi teica. — Spok! — viņa uzsauca, un suns izlīda no “būdas”. — Spok, šurp!
Spoks pieskrēja pie meitenes un, notupies zemē, mēli izkāris, blenza uz viņu.
— Spok, — sarauktu pieri teica Tīna. — Spok, ķepu!
Suns piešķieba galvu, it kā nespēdams noticēt, kas viņam jādzird, tad žigli palūkojās atpakaļ.
Marts ieķiķinājās.
— Spok, ķepu! — draudīgi teica Tīna.
Tik stingrai pavēlei Spoks nevarēja nepaklausīt. Varbūt viņš īsti neatcerējās, kur tā ķepa atrodas, bet saprata, ka kaut kas jādara. Viņš .ipcirtās riņķi un ierējies iekodās sev astē. Acis pārgriezis, zobus atie/is un nikni ņurdēdams, suns griezās uz riņķi, bet sasodītā “ķepa” kā liija pielipusi pie pakaļgala, tā arī palika.
Bērni smējās, bet Spoks riņķoja aizvien straujāk, līdz aste beidzot varonīgi izrāvās no zobiem, un dzīvnieks grīļodamies notupās.
— Diži, — sacīja Kristiāns. — Izskatās, ka tas suns ir pārdresēts.
— Nav gan, — iebilda Tīna. — Viņš patiešām prot dot ķepu!
— Tikai šoreiz viņam drusku sajuka, — piebilda Marts.
— Jā, šoreiz viņš gribēja padot asti, — piekrita Tīna.
— … kura nenāca nost, — pabeidza Marts, un Linda atkal iesmējās.
Ienāca Lietuvene un ienesa tasi tējas Martam un krūzīti kakao
Tīnai. Spoks izmantoja izdevību un izspruka pa pavērtajām durvīm, it kā būtu sakautrējies par pirmītējo nesmukumu. Vai varbūt viņš devās sameklēt kādu klusāku stūrīti, kur padomāt, kāda īsti izskatās mistiskā “ķepa”.
Arī Tīna, ātri izdzērusi kakao, izgāja no istabas.
— Nu, lielie fotomeistari, — sacīja Marts, lūkodamies uz milzīgo fotogrāfiju kaudzi, — ko esat izpētījuši?
Marta mati atkal bija pamanījušies ataugt un sacirtoties. Varbūt tāpēc Linda uz viņu tā jocīgi skatījās.
— Esam izpētījuši bildes, — meitene atteica. — Un sapratuši, ka man arī vajadzīgs tāds fotoaparāts. Ar tādu kā mans pašreizējais ne maz nav vērts šmurgāties.
— Jūs esat kā apsēsti ar savām bildēm, — noteica Marts, iezvelda mies atzveltnes krēslā. — Ka jums tas neapnīk?
Kristiāns viltīgi palūkojās uz draugu.
— Es tev vienreiz jautāju kaut ko līdzīgu, — viņš atgādināja. I’ar grāmatām… Atceries?
Marts, kas bija ērti atzvēlies mīkstajā krēslā, satrūkās.
— Kris, bet tas taču ir pavisam kas cits! — viņš sašutis iesaucās.
— Kā var tā jautāt par grāmatām? Tās taču ir atšķirīgas, kā jau es tev toreiz teicu, ja vien tu klausījies. — Viņš runāja bez apstājas, no visas sirds sašutis.
Linda, tāpat kā Kristiāns, likās uzjautrināta.
— Neviens taču neapšauba, ka grāmatas ir atšķirīgas, — viņa sacīja.
Marts pārtrauca savus runas plūdus un, nedaudz apmulsis, pavērās viņā.
— Man pašai patīk lasīt, un es zinu, ka tas nevar apnikt, — Linda piebilda.
Marts uzvaroši palūkojās uz Kristiānu, bet tas tikai smīkņāja. Parasti Marts šādos gadījumos smējās kopā ar Kristiānu, bet grāmatas bija tēma, par kuru nedrīkstēja uzjautrināties. Tas būtu tāpat kā nosaukt Kristiānu par atslēgu meklētāju.
— Nu labi, — noteica Linda, pieceldamās no dīvāna un atlikdama atpakaļ kaudzē pāris bilžu, ko bija turējusi rokā. — Es tad nu iešu. Starp citu, — viņa vērsās pie Kristiāna, — kas tas bija par puiku, ar kuru vakar gāji kopā no skolas?
— Miks. Es viņam palīdzu matemātikā, — Kristiāns paskaidroja.
— Ak tā, — pavīpsnāja Linda. — Tāpēc man likās, ka esmu viņu kaut kur redzējusi. Otrdienās, kad man pēdējā stunda ir matemātika, viņš vienmēr gaida aiz durvīm ar kaut kādu burtnīcu rokā.
— Tie ir viņa mājasdarbi, — teica Kristiāns. — Viņš tos vienmēr iesniedz dienu vēlāk.
Linda un vēlāk arī Marts devās mājās, bet Kristiāns savā istabā, iespiedis zodu plaukstās, lūkodamies uz Lietuvenes lādīti, ņēmās prātot…
Kad no Egļupes beidzot atgriezās vecāki, Kristiāns ar visām drēbēm bija aizmidzis turpat uz dīvāna, bet pa visu istabu mētājās simtiem fotogrāfiju.
6. nodaļa IMAGO
Nākamo dienu Kristiāns neaizmirsīs nekad. Tā viņš vēlāk sacīja Martam, bet tas bija gluži lieki. Jo arī Marts zināja, ka šo dienu allaž atcerēsies kā visneparastāko sestdienu savā mūžā, kaut vai tāpēc, ka lā bija pati pirmā neparastā sestdiena. Vēlāk tādas neparastas sestdienas sekoja cita citai, bet šī bija pirmā.