Viss sākās jau brokastu laikā. Kad Kristiāns, vēl samiegojies, ienāca virtuvē, māte bēra kafijas automātā kafiju. Kristiānām likās, ka viņa izskatās sanervozējusies.
— Es nedzirdēju vakar jūs pārnākam, — viņš sacīja.
Māte ieslēdza kafijas automātu, un tas sāka klusītēm šņākt.
— Jā, mēs atgriezāmies ļoti vēlu, — viņa atbildēja, apsēzdamās pie galda, uz kura jau stāvēja liels šķīvis ar maizītēm. — Arī Tīna gulēja, vien Reinas tante mūs gaidīja.
— Ko jūs tik ilgi tur darījāt? — vaicāja Kristiāns, cerēdams, ka balss izklausās kā parasti. Patiesībā viņš bija ļoti nobažījies. Ja nu ve cāki pamanījuši dīvaino zvēru vai — vēl ļaunāk — ja nu tas viņiem ko nodarījis? Vai — ja nu viņiem uzklupis kāds ņurņuks, kuru med nieks vēl nav paguvis noķert? — Kur tētis?
— Vēl gulēja, kad pamodos, — atteica māte. — Bet šķiet, ka tagad viņš jau ir piecēlies. Vakar patiešām bija smags vakars, mēs gribējām pārliecināties, ka vismaz ar māju viss ir kārtībā. Redzi, mums vairs nav šķūņa.
— Ko?! — iesaucās Kristiāns.
— Jā, — teica māte. — Acīmredzot tornado ir bijis nopietns. No šķūņa nekas nav palicis pāri, tas ir burtiski izčibējis.
Kristiāns apstulba.
— Kā — izčibējis? — viņš beidzot izdvesa.
— Nu tā. Tornado jau tādas lietas var pastrādāt, tikai pie mums nu gan kaut kas tāds nebija dzirdēts. Labi vēl, ka mājai nav nekādas vainas, — māte teica.
Virtuvē ienāca tēvs un, padevis labrītu, kāri nolūkojās uz maizītēm. Aiz tēva virtuvē ietipināja Tīna, un viņai pa pēdām, zinādams, ka tūlīt sāksies ģimenes brokastis, — Spoks.
Brokastojot tēvs visos sīkumos izstāstīja, kā viņi atklājuši, ka šķūnis ir pagalam, kā pārbaudījuši mājai jumtu.
— Bez tam ceļam pāri bija nogāzta milzīga egle, un mēs dabūjām visu ceļu mērot kājām, — viņš vēl pavēstīja, ēzdams jau septīto pastētes maizīti.
Kristiāns platām acīm vērās tēvā.
— Bet vai neko dīvainu jūs pa ceļam neredzējāt? — viņš vaicāja.
— Ko dīvainu? — nesaprata tēvs. — Nu, tur, protams, bija vesels lērums izgāztu koku, bet vispār jau bija tik tumšs, ka neko daudz nevarēja redzēt.
Kristiāns atviegloti uzelpoja un tad pamanīja, ka Tīna viņu cieši vēro. Pēc iespējas draudīgāk paskatījies uz māsu, Kristiāns pasniedzās pēc vēl vienas maizītes, kaut arī apetītes viņam vairs nebija.
— Vai Lietu… vai Reinas tante to zina? — viņš klusi jautāja.
— Skaidra lieta, — attrauca tēvs un piebilda: — Kad mēs viņai izstāstījām, viņa bija tikpat satrūkusies kā tu tagad.
Kristiāns norija siekalas, un tad viņam prātā ienāca šausminoša doma: ja viņš vakar aizmidzis ar visām drēbēm, tad taču nebija paspējis atlikt lādīti atpakaļ skapī!
Zēns ar troksni pielēca kājās un, ne vārda nebildis, aizmetās uz savu istabu. Atrāvis durvis vaļā, viņš metās pie atvilktnes. Protams, tur nekā nebija.
Kristiānā sirds dauzījās, un viņš apsēdās, lai nedaudz nomieri nātos.
Varbūt lādīti paņēmuši vecāki? Varbūt Lietuvene nemaz nav ielūkojusies viņa istabā?
Cerību pilns, Kristiāns aizbrāzās atpakaļ uz virtuvi un izspēra:
— Vai jūs no manas istabas paņēmāt lādīti?
Vecāki, dēla dīvainās uzvedības apmulsināti, saskatījās.
— Lādīti? Kādu lādīti? — nesaprata tēvs.
— Nu, lādīti! Parastu metāla kastīti! — nepacietīgi sauca Kristiāns.
— Nē, protams, ne, — teica tēvs.
— Kas tā par kastīti? — brīnījās māte.
Kristiāns satriekts sašļuka krēslā.
— Nav svarīgi, — viņš noburkšķēja, bet Tīna, aizmirsusi brokastis, pavērtu muti uz viņu blenza.
— Tūlīt pēc brokastīm mēs ar mammu uz pāris stundām aizbrauksim, — tēvs sacīja, — tāpēc šurp atnāks Reinas tante.
Kristiāns gandrīz izsvieda no rokas krūzīti.
— Kad? — viņš iesaucās.
Tēvs paskatījās pulkstenī.
— Nu jau kuru katru brīdi jābūt klāt.
Tad viņš norūpējies paraudzījās uz dēlu.
— Kris, vai ar tevi viss kārtībā? Tu šorīt liecies tāds satraukts.
Kristiāns atņurdēja, ka viss ir vislabākajā kārtībā, nodomādams,
ka ļaunāk jau nu vairs nevar būt. Šajā ziņā gan viņš maldījās.
Atskanēja durvju zvans, un māte devās tās atvērt. Tā, protams, bija Lietuvene. Kad māte ar aukli ienāca virtuvē, Kristiāns tik tikko piespieda sevi pacelt acis no šķīvja un sasveicināties ar aukli. Viņa izskatījās tāda pati kā parasti. Tie paši pelēkie mati, savīti ciešā mezglā, un platā seja, kas, ieraugot Kristiānu un Tīnu, atplauka smaidā. Tā, it kā nekas nebūtu noticis. Taču Kristiāns bija pārliecināts, ka šorīt aukles skatiens pakavējās pie viņa nedaudz ilgāk kā parasti.
Spoks lēkāja auklei apkārt, kā prātodams, vai kost viņas čībā vai labāk tomēr ne. Galu galā, suns uzmeta vērtējošu skatienu aukles masīvajam stāvam un nolēma šoreiz likt čību mierā.
— Nu labi, — sacīja māte, nokopdama brokastu galdu. — Tagad mēs jūs atstāsim trijatā… četratā, — viņa izlaboja, kad Spoks atgādināja par savu klātbūtni, klusām ieņaukstoties. — Būsim atpakaļ pēcpusdienā, bet ne pārāk vēlu.
Kad vecāki aizgāja, Kristiāns klusi nozuda savā istabā. Protams, vislabprātāk viņš būtu vispār pazudis no mājām, bet zēns bija pārliecināts, ka Lietuvene ko tādu nepieļaus.
Viņam bija taisnība.
Kristiāns sēdēja pie galda un izlikās lasām, kad atvērās istabas durvis un ienāca Lietuvene. Smaids bija pilnībā nozudis no aukles sejas, viņa izskatījās nopietna un drūma.
— Kristiān, mums jāaprunājas, — Lietuvene klusi sacīja, iekārtodamās krēslā Kristiānām pretī un nolikdama uz galda divas fotogrāfijas. — Vai vari man pastāstīt, kā tu tiki pie šīm bildēm? — viņa jautāja.
Kristiāns, kas bija gaidījis visu ko, tikai ne to, pavērtu muti blenza Lietuvenē. Beidzot paskatījies uz fotogrāfijām, viņš apjuka vēl vairāk.
Abas bildes viņš bija fotografējis konkursam un vakar, kad ciemojās Linda, nolicis atstatus. Acīmredzot Lietuvene bija tās savākusi, kad ienesa bērniem tēju. Viena no bildēm bija izbrāķētā — ar Tīnu un plankumu, otra — ar vecenīti parkā.
— Es… ēēē… — mulsi iesāka Kristiāns. — Es tās vienkārši nobildēju. Konkursam.
— Kad tu tās fotografēji? — jautāja Lietuvene.
— Šoruden, — atbildēja Kristiāns, vēl aizvien nesaprazdams, kāda jēga šai sarunai.
— Ak tā, — noteica Lietuvene un iegrima domās. — Vai tu vari pateikt, — viņa jautāja, pēkšņi palūkodamās uz Kristiānu, — kas ir tas, tajā kokā?
Kristiāns nez kuru reizi palūkojās uz parka bildi, kur kokā rēgoļ.is melnais nezin kas. Joprojām viņam nebija ne mazākās nojausmas, vai tas bija kaķis vai liela vārna.
— Nezinu, — zēns atteica. — Kad fotografēju, es tam nepievērsu uzmanību.
— Izskatās diezgan liels, — ieteicās Lietuvene, bet likās, ka viņa runā pati ar sevi. — Diezgan prāvs, melns kustonis. Protams, var gadīties, ka tas ir vienkārši kaķis, bet tad tam jābūt patiesi ļoti lielam kaķim.
Aukle apklusa, bet Kristiāns bija tik ļoti apjucis, ka nespēja ne iedomāties, ko vēl Lietuvene varētu viņam teikt.
— Un kas notika šeit? — Lietuvene ievaicājās, norādīdama uz fotogrāfiju ar Tīnu un plankumu virs aukliņas.
Kristiāns izstāstīja, ka gribējis nobildēt māsu spēlējamies un ka no bildes nekas labs nav sanācis.