— Un, kad es gribēju uzņemt vēl pāris kadru, lellīte pazuda un man nācās bildēt Spoku, — pabeidza Kristiāns.
Lietuvene satrūkās.
— Lellīte pazuda, tu saki? — viņa iesaucās.
Kristiāns pamāja.
— Tīna viņu kaut kur noslēpa un neparko negribēja, lai es fotografēju viņu vēlreiz. Māsa mēģināja man iestāstīt, ka lellīte ir projām, un viss. Viņai vienkārši reizēm patīk iespītēties.
— Patīk iespītēties, — klusām atkārtoja Lietuvene. — Nē, nē, nedomāju vis, ka šoreiz viņa būtu iespītējusies.
Kristiāns skatījās uz Tīnas aukli, un viņam likās, ka viens no viņiem pamazām zaudē prātu.
— Vakarvakarā es biju uz brīdi ienākusi tavā istabā, — teica Lic tuvene, cieši lūkodamās uz zēnu. Kristiāns juta, ka nosarkst. (iri bēju tev vaicāt, vai ēdīsi vakariņas, taču tu jau biji aizmidzis.
Kristiāns juta, ka viņa vaigi deg kā ugunīs.
— Un tad es ieraudzīju šo, — sacīja Lietuvene, izvilkdama no svārku kabatas Kristiānām labi zināmo lādīti. — Vai tu man paskaidrosi, kur to atradi?
Kristiāns klusēja. Viņš izmisīgi centās atrast kādu ticamu izskaidrojumu tam, ka lādīte bija viņa istabā. Taču nebija jādomā sevišķi ilgi, lai aptvertu, ka nekāda cita izskaidrojuma nevar būt kā vien patiesība. Un Kristiāns visu izstāstīja. Sākot ar to, kā bija ieraudzījis aukli pētām karti, un beidzot ar braucienu uz Egļkalni. Viņš neko neteica tikai par tikšanos ar mednieku, jo likās, ka tas nav nekādi saistīts ar Lietuvenes lādīti.
Aukle Kristiānā stāstījuma laikā sēdēja nepakustēdamās un tikai tad, kad Kristiāns stāstīja par dīvainā dzīvnieka izsprukšanu no lādes, viņai neviļus savilkās uzacis.
— Kristiān, — sieviete sacīja. — Tu un tavs draugs esat rīkojušies vieglprātīgi. Nezinādami jūs neviļus esat izdarījuši kļūdu, ko būs ļoti grūti izlabot.
Kristiāns sēdēja nokārtu galvu un jutās ārkārtīgi nelāgi.
— Tam, ka lādīte stāvēja šķūnī, bija visai nopietns iemesls, — turpināja Lietuvene. — Tā atradās tur, kur tai vajadzēja atrasties, un tagad tās tur vairs nav. Jūsu dēļ. Jūsu izdarības sekas ir neparedzamas, un daudziem cilvēkiem vajadzēs pamatīgi noņemties, lai visu atkal savestu kārtībā. Un tas viss tikai tāpēc, ka diviem puišeļiem vajadzēja apmierināt savu ziņkārību.
Jo vairāk aukle runāja, jo dīvainākas izjūtas pārņēma Kristiānu. No vienas puses, viņam bija kauns, bet, no otras puses, viņu pārņēma ziņkārība. Par kādām sekām Lietuvene runāja? Un kas tie bija par cilvēkiem, kurus aukle pieminēja, un ko viņiem vajadzēs darīt?
— Kas tas bija par zvēru? — vaicāja Kristiāns, nespēdams ilgāk nociesties.
Aukle cieši paraudzījās uz Kristiānu.
— Kāda nozīme tam, kas viņš ir? — viņa atvaicāja. — Šobrīd nozīme ir tikai tam, kur viņš ir.
Kristiāns neko nesaprata, bet pamāja. Acīmredzot Lietuvenei nebija noskaņojuma izskaidrot.
— Es saprotu, ka tu daudz ko gribi uzzināt, — sacīja Lietuvene, domīgi raudzīdamās uz zēnu. — Esi pacietīgs! Drīz tu uzzināsi daudz ko tādu, kas tev ne sapņos nebūs rādījies. Taču ne šobrīd. Šobrīd man viss jāapdomā.
Tad viņa piecēlās, savāca lādīti un, iebāzusi kabatā arī abas fotogrāfijas, izgāja no istabas. Uz zēnu viņa pat nepaskatījās.
Kristiāns palika sēžam, iegrimis domās.
Visu dienu, līdz pat trijiem pēcpusdienā, kad pārnāca vecāki, aukle izturējās pret Kristiānu tāpat kā agrāk, ne ar pušplēstu vārdu nepieminēdama abu šārīta sarunu. Kristiāns dega nepacietībā gaidot, kad beidzot viņa kaut ko pastāstīs, taču likās, ka aukle to ir aizmirsusi. Viņa pagatavoja pusdienas, stāstīdama Tīnai pasaku, un, arī pusdienas ēdot, Kristiāns neuzzināja itin neko no tā, ko kāroja uzzināt.
Bija tā, it kā nekas nebūtu noticis.
Pēc pusdienām iezvanījās tālrunis, un Lietuvene diezgan ilgi ar kādu sarunājās. Kristiāns slamstījās pa dzīvojamo istabu, cerot kaut ko sadzirdēt, bet aukle bija atstājusi durvis uz istabu vaļā un tagad stingri pamāja Kristiānām, lai viņš pazūd. Zēns neuzdrīkstējās nepaklausīt un devās uz savu istabu.
Kad pārnāca vecāki, aukle devās prom. Kristiāns vēlējās piezvanīt Martam, bet viņa mobilais tālrunis pirms pāris dienām bija saplī sis. Tā kā vecāki visu laiku uzturējās mājas tālruņa tuvumā, Kristiānām nebija ne mazākās iespējas netraucēti parunāt ar draugu. Visbeidzot viņš atmeta cerības sazvanīt Martu un devās uzrakstīt draugam zīmīti, ko nolikt viņu slepenajā vietā. Taču, tiklīdz Ki istians paņēma rokā pildspalvu, iezvanījās tālrunis. Kristiāns pa galvu pa kaklu metās tam klāt.
— Hallo! — viņš steidzīgi sacīja, pilnīgi pārliecināts, ka zvanītājs ir Marts.
— Sveiks, Kristiān! — sacīja neviens cits kā Reinas tante.
Kristiāns pārbīlī gandrīz izsvieda no rokas klausuli.
— Vai… ēēē… — viņš stostījās. — Vai man pasaukt mammu?
— Nav nekādas vajadzības, — aukle vēsā balsī sacīja. — Šoreiz es vēlos runāt tieši ar tevi. Pēc pusstundas tev jābūt pie Pētera baznīcas. Un jāņem līdzi arī Tīna un Marts.
— Kas noticis? — stostījās Kristiāns, apstulbdams vēl vairāk.
— Noticis ir diezgan daudz kas, bet tā nav telefonsaruna, — atcirta Reinas tante.
— Vai varu ņemt līdzi Spoku? — Kristiāns pavaicāja, jo tas bija vienīgais, kas viņam vēl iešāvās prātā.
— Labāk jau ne, — teica Reinas tante. — Tur, uz kurieni mēs iesim, suņiem nav vietas.
— Uz kurieni mēs iesim?
— Tad jau redzēsi. Un nekavējiet! — sacīja Reinas tante un nolika klausuli.
Kristiāns brīdi stāvēja ar klausuli rokā un tikai tad, kad priekšnamā iebrāzās Spoks un ieņaukstējies paraustīja Kristiānu aiz bikšu staras, atjēdzās un nolika klausuli. Paraudzījies pulkstenī, Kristiāns secināja, ka ir četri, tātad pie Pētera baznīcas Lietuvene viņus gaidīs puspiecos.
Kristiāns uzspieda Marta numuru, un pēc pāris signāliem draugs pacēla klausuli.
— Paklau, vēlākais pēc pusstundas mums jātiekas pie Pētera baznīcas, — Kristiāns izspēra.
— Kris, kas noticis? — izbijies vaicāja Marts, jo Kristiānā balss izklausījās savāda.
— Neko nevaru teikt. Tikai nekādā ziņā nenokavē!
— Nē, nē, — joprojām neizpratnē novilka Marts, bet Kristiāns jau bija nosviedis klausuli un brāzās uz Tīnas istabu.
Tīna sēdēja gultā un šķirstīja bilžu grāmatu. Kad Kristiāns ar imksni iemetās istabā, viņa pacēla galvu, tad atkal iegrima grāmatā. Kristiāns pieskrēja pie māsas un izrāva grāmatu viņai no rokām.
— Kas ir?! — iebļāvās Tīna. — Jucis esi, vai?
— Celies, celies! — sauca Kristiāns. — Mums jāiet!
Tīna skatījās uz brāli tā, it kā viņam piepeši būtu izauguši ragi.
— Man nekur nav jāiet, — viņa ķildīgi teica. — Atdod grāmatu!
Kristiāns iegrūda grāmatu plauktā.
— Nebūs nekādas grāmatas! — viņš sauca. — Celies, celies, ātrāk!
— Kas tev lēcies? Spokam piemeties skrejamais, vai? Vai ari tev pašam? — māsa piebilda un ieķiķinājās.
Bet Kristiāns pat nedzirdēja, ko māsa saka, jo vandījās pa skapi, meklēdams Tīnas džemperi.
Un jau pēc neilga brīža abi, neraugoties uz Tīnas skaļajiem protestiem, brāzās prom pa ielu uz Pētera baznīcas pusi. Vecākiem Kristiāns bija paskaidrojis, ka dodas satikties ar Martu, kas zināmā mērā nemaz nebija melots.