Ārā likās neparasti ziemīgs. Gaiss bija vēss un spirgts, un bērnu elpa kā bālgani mākonīši izplēnēja laternu dzeltenīgajā gaismā. Bija jau iestājusies krēsla, un Kristiānām šķita, ka ar katru soli kļūst aizvien tumšāks. Bērnu zābaki dobji dipēja pret bruģakmeņiem, un skaņa skanīgi atbalsojās ēku sienās.
Viņi nonāca pie Pētera baznīcas piecpadsmit minūtes pirms norunātā laika, un bez viņiem tur nebija nevienas dzīvas dvēseles.
— Kāpēc tu mani te atvilki? — činkstēja Tīna. Steigā Kristiāns bija aizmirsis paķert viņas cimdus, un Tīna pūta uz plaukstām elpu, mēģinādama sasildīt tās.
— Kuš! — noteica Kristiāns, jo neviena sakarīga atbilde viņam prātā nenāca. Viņš saspringti lūkojās apkārt, gaidīdams, kad parādīsies Marts vai Lietuvene.
Baznīcas laukumu apgaismoja vairākas laternas, bet to vārga gaisma tik tikko spēja izlauzties cauri krēslai.
Piepeši krēslainais laukums tapa gaišāks, un Kristiāns pārsteigts pavērās augšup. Laternas spīdēja tikpat blāvi kā iepriekš, bet no mākoņu aizsega bija izlīdis balts, apaļš mēness.
— Pilnmēness, — Kristiāns klusu noteica, bet Tīna vienalga sadzirdēja.
— Pilnmēness? — viņa pārjautāja. — Tātad visādi māži un pes teļi vazājas apkārt!
— Kas, kas? — Kristiāns pārsteigts palūkojās uz māsu. — Māži un pesteļi? Kur tu to visu esi ņēmusi? — viņš nobrīnījās, bet tad saprata, ka nav ko brīnīties. — Nu, skaidrs, to taču tev Lietuvene sastāstījusi… Redzēs, redzēs, jūtu, ka šovakar mēs kādus no tiem viņas māžiem un pesteļiem paši dabūsim manīt.
Baznīcas laukumā sanāca kopā vairākas sīkas vecpilsētas ieliņas, un nupat vienā no tām parādījās tumšs stāvs. Kristiāns pielēca kājās un pazina Martu. Draugs nāca, rokas sabāzis jakas kabatās un no aukstuma ierāvis galvu plecos.
— Sveiki! Jau sen gaidāt? — viņš vaicāja, un viņa elpa bija balts mākonītis.
— Miljons gadu, — sapūtusies atteica Tīna. Kristiāns tikai paraustīja plecus.
— Kas notiek? — Marts vaicāja. — Kas tā par steigu?
Kristiāns atkal paraustīja plecus.
— To tu varēsi pavaicāt Lietuvenei. Kuru katru mirkli viņai jābūt
klāt.
Martam izbrīnā iepletās acis.
— Lietuvene? Kāds tad viņai sakars… — Zēns aprāvās un jau klusāk vaicāja: — Vai viņa kaut ko ir uzodusi? Ko viņa tev teica?
— Izskatās, ka kaut kas ir noticis, — sacīja Kristiāns. — Viņa zina par mūsu braucienu uz laukiem un to, ka izlaidām zvēru. Un viņa… — Viņš apklusa, jo viņiem blakus, liela un masīva kā akmenī kalta, nostājās pati Reinas tante, tērpusies garā, bezveidīgā, brūnā mētelī.
— Tā, — viņa noteica, no augšas uzlūkodama trijotni. — Visi esat klāt. Labi, tad sekojiet man! — Viņa pagriezās un lieliem soļiem i Ievās projām pa vienu no šaurajām, bruģētajām ieliņām. Kristiāns ar Martu, vien pārmijuši mēmus skatienus, sekoja, un Tīna teciņiem metās nopakaļ, cenzdamās neatpalikt.
Ātrā tempā viņi izjoņoja cauri visai vecpilsētai, mezdami tādus līkločus, ka Kristiānām, kaut viņš šeit bija uzaudzis, sajuka visi virzieni. Visbeidzot viņi apstājās kādas pavisam šauras ieliņas vidū. Tā patiesi bija tik šaura, ka Kristiānām likās — ja viņš izstieptu rokas sānis, varētu aizskart ēku sienas abās pusēs. Bija tumšs. Laterna dega tikai pašā ielas malā, un līdz vietai, kur stāvēja aukle ar bērniem, tās vājā gaisma nesniedzās.
Reinas tante mīņājās pie kādas tumšas nišas sienā, un Kristiānām likās, ka viņa mēģina saskatīt, cik ir pulkstenis. Tikmēr acis nedaudz aprada ar tumsu, un Kristiāns uzmanīgāk aplūkoja māju, pie kuras viņi bija apstājušies.
Tumšā niša sienā izrādījās durvis — masīvas koka durvis ar noapaļotu augšējo aiļu. Durvis patiešām bija tik dziļi iespiedušās sienā, ka sākumā nemaz nebija pamanāmas. Tā, it kā tās censtos no kaut kā paslēpties. Roktura vietā bija ieapaļš metāla kliņķis, kas vienlaikus kalpoja par klauvēkli, bet abpus durvīm, sastingušas kā miera stājā, tupēja divas akmens vardes.
Arī Tīna bija pamanījusi vardes un paraustīja Kristiānu aiz jakas stērbeles.
— Paskat, krupji! — viņa sajūsmā iesaucās.
— Man gan izskatās pēc parastajām vardēm, — iebilda Marts.
— Kuš, nebļaustieties! — aukle viņus apsauca, un bērni apklusa.
Reinas tante kaut ko nobubināja un ar klauvēkli četras reizes
piedauzīja pie durvīm.
Kristiāns nespēja novērst skatienu no akmens vardēm. Viņam nez kāpēc likās, ka, atbildot uz Lietuvenes klauvējienu, tas nolēks no saviem akmens postamentiem un kā sīki, sakumpuši sulaiņi pazemīgi
metīsies atvērt durvis. Taču vardes palika sastingušas sēžam savās vietās, kamēr durvis atvēra kāds cits. Durvju spraugā pavīdēja dzeltenīga gaisma, un tajā parādījās izspūris un apjucis jauns cilvēks.
— O! — viņš izsaucās, plati ieplestām acīm uzlūkodams sievieti un bērnus. — Jūs jau ldāt! — Jaunais cilvēks mulsi sabužināja savu kuplo, tumšo matu kodaļu, stāvēdams durvis un skatīdamies uz bērniem.
— Mēs esam tieši laikā. Kā bija runāts, — vēsi noteica Reinas tante. — Vai ļausi mums ieiet?
— Ak, protams! — izsaucās samulsušais jauneklis. — Protams, nāciet tik iekšā! Nāciet iekšā, velciet nost jakas, mēteļus… Zābakus, saprotams, varat atstāt kājās… — Jauneklis, klusi nogrudzinājis, kā apspiezdams smieklus, pazuda ēkas iekšienē, pametis durvis vaļā.
Reinas tante nicīgi nosprauslājās un, pamājusi bērniem, lai seko, devās pakaļ jauneklim.
Viņi nonāca nelielā, patumšā telpā, kuras vienā stūri sprakšķēdams kurējās kamīns. Interesanti, ka telpā tikpat kā nebija logu — vien divas iegarenas vitrāžas. Tagad, kad ārā bija tumšs, pa tām neiespīdēja ne mazākā gaismiņa, un to krāsainajos stiklos atplaiksnījās vien blāzma no kamīna.
Pavēries augšup, Kristiāns redzēja ieapaļu griestu velvi, kas pa pusei slīga tumsā, tāpat kā istabas kakti. Telpa bija pustukša, tikai iepretim kamīnam zvilnēja daži krēsli un pie pretējās sienas stāvēja liels, apaļš koka galds.
Kristiāns nobrīnījās, kas šī par dīvainu vietu, un, sastapis Marta skatienu, noprata, ka draugs domā tāpat. Tikai Tīna, šķiet, ne par ko nebrīnījās un patlaban, piegājusi pie kamīna, iesvieda tur sīku žagariņu, kas mētājās turpat zemē.
— Nu, mīlīši! — iesaucās jauneklis, un Kristiāns tikai tagad apjēdza, ka viņš visu laiku stāvējis līdzās. — Tad nu esam sapulcējušies! Un visi bērņukiņi arīdzan tepat! — Viņš sparīgi saberzēja plaukstas, un Tīna, piepeši izbijusies, paslēpās brālim aiz muguras.
Reinas tante bija novilkusi savu garo, brūno mēteli un pārsvie ilusi to pār krēsla atzveltni.
— Tu esi Kristiāns, vai ne? — vaicāja jauneklis, vērdamies uz k ristianu.
Viņš pamāja.
— Un tu, protams, esi Marts! — konstatēja jaunais cilvēks, pievērsdamies Martam. — Bet tur, Krišam aiz muguras, jādomā, ir neviens cits kā Tina.
Tā kā Tīnai bija bail, Kristiāns atkal apstiprinoši pamāja ar galvu.
— Jauki, jauki! Laipni lūdzam pulciņā! Nu tik mums sāksies jautrība, vai ne? — jauneklis līksmi iesaucās, pārmezdams svaru no vienas kājas uz otru tik graciozi, kā izpildīdams kādu dejas soli.
— Par to nu gan es stipri šaubos, — noņurdēja Lietuvene. — Manuprāt, līdz jautrībai ir ļoti tālu.
— Nu, nu, kamdēļ tik drūmi! — izsaucās jauneklis un aizmetās uz telpas tumšāko kaktu. Tikai tagad Kristiāns ievēroja, ka tur iekārtota tāda kā virtuve.