— Jau sensenis ir bijuši cilvēki, kas iemanās izmantot savu smadzeņu enerģiju daudz lielākā mērā nekā pārējie. Patiesībā viņi to nemaz neiemācās — šī prasme viņiem ir dabas dota.
— Kas tie bija par cilvēkiem? — vaicāja Marts.
— Gluži parasti cilvēki. Tādi paši kā jebkurš, vismaz ārēji viņi ne ar ko neatšķīrās. Tomēr viņiem piemita kāda dīvaina spēja.
— Kāda? — ieinteresēts turpināja iztaujāt Marts.
Kristiāns nosprauslājās. Šobrīd Martam varētu stāstīt jebko — viņš visam noticētu. Bet Reinas tante runāja tālāk:
— Viņi spēja radīt tēlus.
— Tēlus? — apjucis pārjautāja Marts.
— Tieši tā — tēlus. Tēlus jeb vīzijas, kā nu tev labāk tīk.
Marts izskatījās pavisam samulsis. Savukārt Kristiāns secināja, ka ir nokļuvis īstā atslēgu meklētāju midzenī un ka šeit bez viņa acīmredzot nav neviena paša saprātīga cilvēka.
— Patiesi nezinu, kā jums to labāk izskaidrot… Kaut gan… Jā, un kāpēc gan ne… — Reinas tante piecēlās un, apgājusi apkārt galdam, nostājās blakus Tīnai. Meitene bija beigusi dzert kakao un tagad .11 karotīti zīmēja biezumos. Reinas tante noliecās Tīnai pie pašas auss un labu brīdi kaut ko čukstēja. Kristiāns mēģināja saklausīt, ko viņa
saka, bet velti — sieviete stāvēja krēsla otrā pusē, un zēns nekā nevarēja dzirdēt.
— Nu, ko teiksi? — vaicāja Reinas tante.
Tīna izskatījās pagalam samulsusi.
Aukle atkal noliecās un kaut ko iečukstēja mazajai ausī.
— Nu labi, — nomurmināja Tīna. — Bet es tiešām nezinu… Visapkārt tik daudz cilvēku…
— Tas nekas, nedomā par viņiem. Nedomā ne par ko citu, — teica Reinas tante. — Tev noteikti izdosies.
Tīna norausās no krēsla un piegāja pie kamīna. Uzgriezusi visiem muguru, viņa stāvēja un raudzījās liesmās.
— Kas… — Kristiāns iesāka, bet Reinas tante viņu apsauca:
— Kuš! Skaties!
Tīna vairs nelūkojās liesmās, bet vērās augšup uz kamīna dzegu. Arī Kristiāns paskatījās turp, bet nekā uzmanības cienīga tur nebija — tikai sudraba svečturis bez sveces. Un tad pēkšņi tur bija vēl kas.
Pa kamīna dzegu viegli kā dejodama pārvietojās kāda būtne — tā izskatījās gluži kā maza, trausla meitenīte ar gariem, linu baltiem matiem vieglā, zaļganā kleitiņā. Taču uz muguras mazajai, gaišmatainajai būtnei trīsēja caurspīdīgi spārniņi. Kā spārei.
Spārnotā būtne tika līdz svečturim, ieķērās tajā ar vienu roku un, līgani pašūpodamās, aiztipināja pa dzegu tālāk.
— Ak debestiņ! — noelsās Marts.
Tīna salēcās, un tajā pašā mirklī spārnotā meitenīte izčibēja — it kā tās nemaz nebūtu bijis.
Tīna pieskrēja pie aukles un iespieda seju viņas svārkos. Reinas tante noglāstīja meitenei galvu, tad iesēdināja viņu sev klēpī. Tīna, piespiedusi galvu auklei pie krūtīm, ne uz vienu neskatījās.
— Kas tad tie par brīnumiem? — prasīja Kristiāns. Viņš bija pārliecināts, ka Reinas tante sarīkojusi šo izrādi, lai viņus pārmācītu. Par to, ka viņi paņēmuši lādīti.
Marts sēdēja pavērtu muti un neteica ne vārda, bet Niks, smaidīdams pār visu ģīmi, līksmi šūpojās krēslā.
— Tas, ko jūs redzējāt, bija imago, — sacīja Reinas tante.
— Imago? — pārjautāja Marts.
Reinas tante pamāja.
— Tā tagad apzīmē tos tēlus jeb vīzijas, ko spēj radīt šie īpašie cilvēki. Un Tīna ir viena no viņiem.
— Nu vai zināt! — pārskaities iesaucās Kristiāns. — Tas nu gan ir galīgs absurds! Jūs atvelkat mūs uz šitādu kambari, sastāstāt visa dus pekstiņus un tad vēl sarunājat muļķības par Tīnu! Tīna ir pavisam normāls bērns — viņa ir mana māsa, un es viņu ļoti labi pazīstu. Viņa nav nekāds izdzimtenis!
Reinas tante ļāva Kristiānām izkliegties.
— Viss ir kārtībā, Kristiān. Protams, Tīna ir pavisam normāls bērns, par to vispār nav runas, — viņa sacīja. — Tomēr ceru, ka tu atļausi man pabeigt sakāmo.
Kristiāns sadudzis čurnēja krēslā, tomēr vairāk neko neteica.
— Spēja radīt imago nav nekāda nenormālība — tas ir pirmais un galvenais, kas jums jāsaprot. Jums jāsaprot, ka būtībā šī spēja ir ielikta katrā cilvēkā, bet tikai daži šo spēju apzinās. Tā ir dāvana, tā ir vēl viena brīnumaina maņa, tāpat kā redze un dzirde. Ja aklais teiktu, ka visi redzīgie ir nenormāli, tu taču viņam nepiekristu, vai ne? Šeit savukārt redzīgā ir Tīna, bet pārējie ir kā aklie, kas nodzīvo savu dzīvi, tā arī neuzzinājuši, kas viņiem iet secen.
— Kaut kas neticams, — nomurmināja Marts.
— Vai ne? — līksmi atsaucās Niks. — Tas patiesi ir apbrīnojami, sevišķi, kad ar to saskaras pirmo reizi.
— Nu labi, — klusām teica Kristiāns. — Pieņemsim, ka es jums noticēju. Un kas tad tie imago īsti ir?
— To neviens īsti nezina, — Reinas tante atbildēja. I’at tagad ne. Protams, viss sākas no domas. Tā, ko jūs tikko redzējāt, bija…
— Elfiņa, — sacīja Tīna, beidzot pacēlusi galvu. Bet viņa nobi jās un aizgāja.
— Tas nekas, — sacīja Reinas tante. — Galvenais, ka viņa vispār atnāca. Elfiņa ir vistīrākais Tīnas imago — par to, es domāju, jums nav ne mazāko šaubu.
Kristiānām iešāvās prātā visas tās pasaku grāmatas, ko Tīna savā laikā bija izšķirstījusi, un viņš domās piekrita Reinas tantei. Patiešām, tāda būtne kā Elfiņa varēja nākt tikai no Tīnas.
— Tīna radīja Elfiņu, kad viņai bija garlaicīgi. Tā viņai bija kā rotaļu biedrene. Bet, atgriežoties pie imago vispār… Jā, to rašanās principi vēl aizvien ir neskaidri. Zināms, ka darbojas kaut kādi īpaši smadzeņu vilni, kaut kas, kas spēj radīt paliekošu attēlu. Un ne tikai attēlu… Dažkārt imago ir tik noturīgi, ka spēj pat atrasties lielākā attālumā no saviem izgudrotājiem un kādu bridi eksistēt paši par sevi.
— No kā tad viņi ir veidoti? — jautāja Kristiāns, juzdams, ka viņu atkal pārņem neticība.
— Ak, to vēl neviens nav spējis atšifrēt, — atzina Reinas tante.
— Imago zinātne ir pavisam jauna.
— Kāpēc? — jautāja Marts. — Ja jau cilvēki ir spējuši to darīt sen?
— Jūs noteikti esat dzirdējuši par to, kas notika agrāk. Par raganu dedzināšanu viduslaikos un tamlīdzīgi. Un kā jums šķiet, kas ir spoki? No tādām lietām cilvēki allaž ir vairījušies un bijušies. Tāpēc tie, kam šī spēja piemita, centās to noslēpt.
— Bet tagad? — taujāja Marts. — Tagad taču cilvēki ir daudz gudrāki! Tagad nevienu par to uz sārta neliktu?
— Uz sārta ne, protams. Cilvēki patiesi ir tapuši gudrāki. Gudrāki, viltīgāki un negausīgāki. Un tas nozīmē, ka, ieguvuši savā varā: šādu iespēju, viņi censtos no tās gūt maksimālu labumu.
— Un kas tur slikts? — nesaprata Marts.
— Tas, ka tāds labums ļoti nemanāmi var pārvērsties par ļaunumu. Cilvēkiem piemīt tieksme pārkāpt robežas, viņi neprot apstāties. Viņi iet uz priekšu, kamēr iznīcina paši sevi. Un tas pats notiktu arī ar imago meistariem.
— Imago meistariem, — atkārtoja Kristiāns.
— Cilvēkiem, kas spēj radīt imago, — sacīja Reinas tanlc. Viņi liktu izmantoti, līdz notiktu kaut kas nelabojams. Tāpēc mes liir.i mies savrup.
Iestājās klusums. Niks piecēlās un iemeta kamīnā vēl dažas mal kas pagales. Uguns uzliesmoja ar jaunu sparu, un Kristiāns sajuta no kamīna uzplūstam karstuma vilni.