— Tīna, Kriss un…
— Paklau, Mart, tās taču ir blēņas, — draugu pārtrauca Kristiāns. — Tās ir pilnīgas aplamības!
— Aplamības? Un kā tad Tīnas Elfiņa? — ironiski jautāja Marts.
Kristiāns saviebās un pievērsās galda virsmai. Viss dzirdētais un
redzētais likās galīgi aplam. Nekas tāds taču nebija iespējams.
— Kristiān, man tev ir viens jautājums, — nopietni sacīja Reinas tante.
Kristiāns negribīgi pacēla acis.
— Kādi vēl bērni ir bijuši tavā dzīvoklī pēdējās nedēļās? — viņa vaicāja. — Lūdzu, apdomā rūpīgi. Mēs nedrīkstam aizmirst nevienu.
Kristiāns sarauca pieri. Kas pie viņa nesen bija bijis? Nu, protams, Miks, kas nāca regulāri… Kas vēl?
— Linda, — sacīja Marts.
Ak tā, Linda. Kristiānām meitene bija pilnīgi izkritusi no prāta.
— Tātad Linda, — sacīja Reinas tante. — Vēl kāds?
— Miks, — teica Kristiāns un paskaidroja: — Mans draugs no paralēlklases. — Piepeši viņam uzmācās nelāgas aizdomas. — Bet kāpēc jums tas vajadzīgs?
— Tikai nesatraucies, — iesmējies teica Niks. — Mēs negrasāmies jūs nolaupīt, ne ari ko citu. Vienīgais, kas mums jāuzzina — kurš no jums gandrīz izveda no kārtības manu imagometru? —■ Niks uzsita knipi pa aparātu.
— Tas bija tik spēcīgs? — neticīgi vaicāja Marts.
— Tas bija kas neredzēts, — īsi noteica Niks, un zēni nojauta, ka viņš negrib sīkāk par to runāt.
— Man ari ir viens jautājums, — ieteicās Kristiāns. — Ja pieņemam, ka tas viss, ko jūs stāstījāt, ir patiesība, — viņš uz brīdi apklusa, un pie galda sēdošajiem bija skaidrs: Kristiānām tā vis nešķiet, — tad kāpēc jūs domājat, ka ir radies kāds paliekošais imago?
— Lūk! — sacīja Reinas tante, nomezdama uz galda kādu fotogrāfiju.
Tīna palūkojās uz to.
— Hā! — viņa teica. — Mazītiņais nīlzirgs. Vai arī milzu vārna.
— Tā taču ir mana bilde! — iesaucās Kristiāns, pazinis savu rudens tēmas fotogrāfiju konkursam.
— Tieši tā, — sacīja Reinas tante. — Un, pēc manas saprašanas, tas nav ne mazītiņš nīlzirgs, ne milzu vārna.
Marts iesmējās.
— Kas tad? — Tīna pārsteigta vaicāja. — Kaķītis?
— Es teiktu, ka tas ir imago, — teica Reinas tante. — Turklāt ne jau parasts imago. Kristiān, atceries, tu fotografēji Tīnu ar Elfiņu.
Kristiāns pamāja, kaut domās nepiekrita, ka būtu fotografējis kādu Elfiņu.
— Tur nekas nebija sanācis. No Elfiņas bija tikai pleķis. Tas tāpēc, ka parastos imago nevar tik viegli nofotografēt — enerģija ir par vāju. Toties paliekošos imago var nobildēt — jo tie spēcīgāki, jo labāks attēls. Un, manuprāt, — Reinas tante teica, paņemdama rokā fotogrāfiju un vēlreiz to cieši aplūkodama, — šis ir viens sasodīti labs attēls!
Visi klusēja, tikai Tīna vilka tukšo kakao krūzīti pa galdu — šurpu turpu, šurpu, turpu… Līdz Kristiāns viņai to atņēma un nolika malā.
— Ir tikai viens veids, kā noteikt, kurš no jums to ir radījis, — sacīja Reinas tante. — Un tas ir — mēģināt, mēģināt un mēģināt.
— Ko mēģināt? — apmulsa Kristiāns.
— Kā — ko? Protams, uztaisīt imago! — iesaucās Marts, un Niks piekrītoši pamāja.
— Ko jūs teiktu par nākamo sestdienu? — vaicāja Reinas tante.
— Vai jūs visi, ieskaitot Lindu un Miku, varētu būt šeit ap pulksten… — Viņa jautājoši palūkojās uz Niku. — Nu, teiksim, ap pulksten četriem?
Kristiāns nevērīgi pamāja.
— Mēs parunāsim ar Lindu un Miku, — solīja Marts. — Es noteikti varēšu.
— Bet kāpēc ir tik svarīgi uzzināt, kurš radījis to imago? — ievaicājās Kristiāns. — Protams, ja ir tā, kā jūs sakāt?
— Tā būtu gara skaidrošana, — sacīja Niks. — Ir jau pusastoņi. Manuprāt, mēs to varam atstāt uz kādu citu reizi — laika mums gana.
— lau pusastoņi? — iztrūkās Kristiāns. — Mums jāiet mājās! — Tad viņš aprāvās, kā kaut ko atcerējies. — Man tikai vēl viens jautājums.
-Jā?
— Kas tā bija par lādīti un kas tas bija par zvēru — tur, mūsu lauku mājā?
— Tad tas tevi tomēr interesē gan, — teica Reinas tante. — Redzi, ja kāds imago meistars ilgstoši darbojas kādā vietā un pēc tam to vietu pamet, tur uzkrājas tādi kā enerģijas pārpalikumi, kurus ir labi savākt. Citādi var notikt visādas nelādzības. Tajā lādītē bija savācējs. Ir tāda īpaša mangustu suga, nedaudz pārveidota… pielāgota, tā teikt, lai varētu ilgstoši sēdēt kastē. Mangusts savāc kopā lieko enerģiju, līdz imago meistars, šajā gadījumā Tīna, atgriežas. Jūs mangustu izlaidāt, līdz ar to enerģija strauji atbrīvojās — un radās tornado, par kuru jūs ļoti labi zināt.
— Ak tā, — noteica Kristiāns.
Martam gan šķita, ka draugs nav īsti apmierināts ar izskaidrojumu.
— Jums patiešām laiks doties, — teica Niks. — Tiksimies pēc nedēļas.
7. nodaļa PIRMĀ NODARBĪBA
Visu nākamo nedēļu Kristiāns staigāja, sabozies kā ezis. Savukārt Marts lidinājās kā pa mākoņiem. Viņš pēc iespējas ātrāk gribēja visu izstāstīt Lindai un Mikam, taču Kristiāns vilcinājās. Viņš nebija pārliecināts, ka tie noticēs, un baidījās izskatīties pēc muļķa.
— Mums tik un tā tas būs viņiem jāizstāsla, — pamatoti aizrādīja Marts. — Agrāk vai vēlāk.
Kristiānām acīmredzami likās, ka labāk būtu to nedarīt nemaz, bet, ja nu tas tomēr jādara, tad labāk vēlāk nekā agrāk.
Bez tam Kristiāns vairījās no Reinas tantes. Pēc skolas viņš stundām ilgi blandījās pa ielām un devās mājās tikai tad, kad zināja — kāds no vecākiem noteikti būs mājās, bet Reinas tante prom. Uz Tīnu brālis tagad raudzījās ar gaužām aizdomām, it kā viņa kuru katru brīdi varētu pārvērst Kristiānu par žurku vai vēl ko ļaunāku. Tagad viņam bija skaidrs, kurš radījis haosu mājās toreiz, kad Reinas tantes vietā Tīnu pieskatīja Edvards.
Piektdien pirmajā starpbrīdī Marts nelika Kristiānām mieru, kamēr tas nebija apsolījis parunāt ar Miku. Runāt ar Lindu, Kristiānām par lielu atvieglojumu, uzņēmās Marts pats.
Kristiāns notvēra Miku nākamajā starpbrīdī, tieši pirms matemātikas stundas. Zēns stāvēja gaitenī pie loga un apjucis rakņājās savā mugursomā.
— Nesaprotu, kur tā palikusi, — viņš, piesarcis aiz uztraukuma, murmināja. — Es taču skaidri atceros, ka to ieliku. Vai ari tā bija iepriekšējā reize?
— Kas tev pazudis? — jautāja Kristiāns, un Miks salēcās.
— Mājasdarbu burtnīca, — Miks nelaimīgs atbildēja. — Es taču biju apsolījis, ka atnesīšu arī izlabotu iepriekšējo mājasdarbu, — izmisumā viņš izgāza somas saturu uz grīdas un sāka pa to vandīties.
Tieši tad noskanēja zvans uz stundu, un Miks abām rokām ņēmās lādēt visu savu mantību atpakaļ somā.
— Paklau, Mik, — sacīja Kristiāns, mulsi vērodams drauga izdarības. — Mums vajag pēc stundām satikties, man tev kas jāpastāsta.
— Jā, jā, — neklausīdamies atsaucās Miks. — Nu, kur gan tā sasodītā burtnīca?!
— Gaidīšu tevi pie garderobes pēc septītās stundas, — noteica Kristiāns un pusskriešus devās uz savu klasi.
Pēc pēdējās stundas Kristiāns nekavējoties devās uz garderobi, lai notvertu Miku, ja nu tas būtu aizmirsis viņu pagaidīt. Garderobē drūzmējās skolēni, jautri triekdami, smiedamies un stāstīdami cits citam, ko iecerējuši darīt brīvdienās. Miku nekur nemanīja. Kristiāns redzēja Martu, kas devās prom no skolas kopā ar Lindu — acīmredzot arī viņš vēl nebija paspējis meitenei neko izstāstīt.