Drīz garderobe bija tukša — tā kā bija piektdienas pēcpusdiena, visi steidzās pēc iespējas ātrāk pamest skolu. Kristiāns palika viens stāvam un vērojam skolas durvis, kas tikko bija aizvērušās pēc pēdējā skolēna.
— Vai tev kas pazudis? — vaicāja garderobes tantīte.
— Nē, nē… Es tikai gaidu draugu, — izvairīgi atteica Kristiāns un apsēdās uz viena no soliņiem. Viņš bija pārliecināts, ka Miks nav aizgājis no skolas, un cerēja, ka skolasbiedrs kuru katru brīdi parādīsies.
Taču Mika kā nebija, tā nebija.
Pēc četrdesmit minūtēm, kad Kristiāns, zaudējis pacietību un nospriedis, ka droši vien tomēr ir palaidis Miku garām, nolēma doties
mājup, garderobē parādījās Miks. Seja viņam bija koši sarkana, acis spīdēja. Viņš izskatījās nosvīdis.
Kristiāns izbrīnīts panācās Mikam pretim.
— Kur tu biji? — viņš jautāja. — Es tevi gaidu jau gandrīz stundu.
— Zinu, — noelsās Miks. — Piedod!
— Kā ar mājasdarbiem? Atradās?
— Nekā! Tieši tāpēc jau es aizkavējos. Matemātikas skolotāja pārskaitās, kad teicu, ka esmu atkal aizmirsis to mājās, un lika man sēdēt pēc stundām un rēķināt. — Miks elsdams stīvēja mugurā jaku. Viņam no pleca noslīdēja mugursoma, un, tai atsitoties pret zemi, kaut kas nošķindēja kā saplīsdams.
— Ko tu gribēji man stāstīt? — jautāja Miks, uzmaukdams galvā adītu mici, kad abi jau bija izgājuši no skolas.
Kristiāns mulsi nokrekšķinājās.
— Nu? — skubināja Miks. — Vai esi izdomājis, ko pasākt brīvdienās?
— Khmm… Nu, tā arī varētu teikt. Vai rītvakar esi brīvs?
— Jā, tas ir, domāju, ka jā. Kas ir?
Kristiāns ievilka elpu un sāka stāstīt. Beidzis runāt, viņš bija tikpat sarkans un nosvīdis kā Miks pēc mājasdarbu rēķināšanas, savukārt Miks pavērtu muti viņā blenza. Viņi vēl aizvien bija turpat, skolas pagalmā, jo pēc pirmajiem Kristiānā vārdiem Miks bija apstājies un pavērtu muti skatījies uz Kristiānu. Tieši tā viņš joprojām stāvēja.
Kad Kristiāns bija apklusis, labu brīdi klusēja arī Miks. Tad viņš izdvesa:
— Jēziņ, Kris, vai tas var būt?
Kristiāns sabozies tikai paraustīja plecus.
— Kris, tu taču negrasies mani izmuļķot, vai ne? Tu taču to nedarīsi?
— Zini, es pats jūtos kā muļķis, — noņurdēja Kristiāns.
— Tas taču ir pavisam neticami! — iesaucās Miks.
— Un to tu saki man, — atkal norūca Kristiāns. — Tas ir pilnīgs absurds. Un tomēr mums rīt uz turieni jāaiziet. Kaut vai tikai tādēļ, lai noskaidrotu, kāpēc viņi mums to stāsta un cik no tā visa ir pat ie sība. Iespējams, ka kaut kas tur tomēr ir…
Zēni sarunāja satikties pie Kristiānā mājās sestdien pulksten trijos pēcpusdienā.
Pārnācis mājās, Kristiāns steigšus zvanīja Martam, lai uzzinātu, kā draugam veicies ar Lindu. Taču Marts neatbildēja. Par laimi, Kristiānām arī šodien nevajadzēja sastapties ar Reinas tanti, jo mamma strādāja mājās un auklei bija iedota brīvdiena.
Marts piezvanīja pēc nepilnas pusstundas.
— Nu, kā tev gāja? — nepacietīgi jautāja Kristiāns.
— Un kā tev pašam? — ar ironijas pieskaņu atvaicāja Marts.
— Zini, otrreiz es negribētu to darīt. Linda skatījās uz mani tā, it kā es būtu jucis. Sākumā domāja, ka mēģinu viņu piemuļķot, tikai nesaprata, ko es ar to cenšos panākt. Pēc tam viņa nodomāja, ka man prātiņā kaut kas sagriezies…
— Beigās noticēja?
— Viņa piekrita atnākt, — sacīja Marts. — Taču es ļoti šaubos, vai noticēja.
— Tad ta nu brīnums… — novilka Kristiāns. — Labi vēl, ka piekrita nākt. Man šķiet, es viņas vietā būtu tevi pasūtījis divas mājas tālāk.
— Par to es nešaubos, — Marts nosmīkņāja. — Es viņai teicu, ka par precīzu laiku vēlāk piezvanīšu. Ko tu sarunāji ar Miku?
Kristiāns pastāstīja, un draugi vienojās, ka uz Varžu māju, kā viņi bija nodēvējuši Nika namu, varētu doties visi kopā.
Sestdienas pēcpusdienā Kristiānā istabā sapulcējās visi: Mai ls, Linda, Miks, Tīna, Kristiāns un pat Spoks.
— Ko īsti jūs esat iecerējuši? — jautāja Linda.
Kristiāns mulsi knibināja rakstāmgalda stūri.
— Nezinu, cik daudz iMarts tev izstāstīja, — viņš uzsāka.
— Es izstāstīju visu, — teica Marts, saglauzdams savas cirtas, kas nupat bija sasniegušas to kritisko garumu, kas lika doties pie friziera.
— Viņš vakar sarunāja visu ko, — piekrita Linda, dīvaini uzlūkodama Martu. — Tiešām nesaprotu, kas jums prātā…
— Labāk nemaz par to nedomā. Tiksim pie Nika un Lietuvenes, tad pati visu redzēsi, — noteica Kristiāns, negribēdams iedziļināties sīkumos. Viņš nepavisam nevēlējās, lai Linda arī uz viņu skatās tāpat kā tikko uz Martu. Viņaprāt, tas neko labu neliecināja.
— Varbūt Tīna var palīdzēt, — ieteicās Marts. — Saprotu — tam ir grūti noticēt, bet, ja to redz savām acīm, tad gribot negribot…
— Nē, — teica Tīna.
— Paldau, tikai vienu pašu reizīti, — lūdzās Marts.
— Nekā nebija! — spītīgi teica Tīna un sāka spēlēties ar Spoku.
Kristiāns paraustīja plecus.
— Nekas nebūs. Ja viņa negrib, tad arī nedarīs. Tu viņu nepiespiedīsi.
— Un ko domā Lietuvene? — piepeši iejautājās Miks. — Ka varbūt ari kāds no mums spēj radīt šos ima… imig…
— Imago. Jā, viņa domā, ka tas ir iespējams, — piekrita Marts.
Linda nicīgi nosprauslājās, bet Kristiāns, acis nepaceldams, turpināja bakstīt rakstāmgaldu.
— Tad nu gan… — bijīgi novilka Miks, un Linda apveltīja viņu ar tādu pašu skatienu kā pirmīt Martu.
— Jūs visi esat jukuši, — viņa klusi noteica.
Kristiāns domās viņai pievienojās.
— Vai Spoks varēs nākt līdzi? — pēkšņi jautāja Tīna.
— Nedomāju vis, — šaubījās Kristiāns. Lietuvene par suni nebija neko teikusi, un zēnam šķita, ka viņa nepriecāsies vis, ieraudzījusi Spoku.
— Bez Spoka es nekur neiešu, — paziņoja Tīna un apķeras su nim ap kaklu.
Kristiāns zināja, ka tā arī būs, un samierinājās ar domu, ka vaja dzēs ņemt līdzi arī suni. Spoks, gluži kā nolasījis viņa domas, palun eināja asti un iesmilkstējās.
Marts ielūkojās pulkstenī.
— Ir jau pusčetri. Man liekas, mēs varam doties, — viņš sacīja.
Saģērbušies bērni un suns izgāja no mājas un devās cauri vecpilsētai uz Varžu māju. Pūta ledains vējš, un debesis bija nomākušās pelnu pelēkas. Ielas, kā jau sestdienas pēcpusdienā, bija pilnas ļaužu, bet sīkā ieliņa aiz Pētera baznīcas, kad bērni tajā nogriezās, bija tukša un klusa.
Ceļu rādīja Marts, jo, kā izrādījās, Kristiāns nebija to iegaumējis. Bērni gāja klusēdami, jo auksts vējš pūta ausīs un līda aiz apkakles, atņemdams jebkādu vēlēšanos sarunāties. Sīkām pārslām sāka snigt.
— O, pirmais sniegs! — iesaucās Miks, bet viņa saucienu pieklusināja vēja brāzma, kas to satvēra un ierāva tuvākajā vārtrūmē, apklusinādama pavisam.
Tīna ķerstīja sniegpārslas dūrainī, bet tās bija pavisam sīkas un itin nemaz neatgādināja tās lielās, skaistās pārslas, kuras viņa atcerējās no pagājušās ziemas.