— Drīz būsim klāt, — sacīja Marts.
Un patiešām — nepagāja ne minūte, kad viņi jau stāvēja pie sienā iegrimušajām durvīm, kuras apsargāja mēmās akmens vardes.
— Paskat, kādas! — iesaucās Miks, apbrīnodams vardes. Tām uz galvas bija izveidojusies balta sniega micīte, un tas izskatījās diezgan jocīgi.
Kristiāns trīsreiz pieklauvēja pie durvīm.
Durvis atsprāga līdz galam vaļā, un tajās, mulsi smaidīdams, stāvēja Niks.
— Nāciet tik iekšā! — viņš sacīja.
Iekšā izskatījās tāpat kā pagājušajā nedēļā. Tāpat kurējās kamīns, bet citādi pustukšā istaba grima tumsā. Kristiāns paraudzījās apkārt, bet Reinas tanti nekur nemanīja.
Niks ievēroja viņa skatienu un, nojauzdams, ko zēns meklē, sacīja:
— Viņa jau ir lejā — gatavo jums telpas.
— Lejā? — nesaprata Kristiāns.
— Tur, tālāk, — Niks pavirši pamāja uz attālākajām telpām.
— Tur ir pagrabstāvs.
Linda un Miks vēl aizvien stāvēja pie durvīm, nezinādami, ko iesākt. Beidzot Niks pievērsās viņiem, ar rokas mājienu aicinot nākt dziļāk istabā.
— Viņi diez ko netic, — klusi ieteicās Marts.
— Ak, kāds nu tur brīnums! — iesaucās Niks un atmeta ar roku.
— Man pašam vajadzēja ilgu laiku, lai pie tā pierastu, kaut arī es pats radu imago. — Viņš piemiedza ar aci Lindai un Mikam un piebilda:
— Nedomājiet ne par ko, uztveriet to kā spēli!
Tad viņš pakasīja pakausi un piepeši pamanīja Spoku, kas tupēja Tīnai pie kājām un neizprotamu iemeslu dēļ sparīgi luncināja asti.
— Un kas tad tas tāds? — vaicāja Niks, ar garu, kalsnu pirkstu norādīdams uz suni.
— Spoks, — atteica Tina.
Niks nobālēja.
— Spoks, tu saki. Vai tiešām imago?
Kristiāns iesmējās.
— Nē, nē, tas nav nekāds imago. Tas ir visparastākais suns, un Spoks ir viņa vārds.
— Ir nu gan vārdiņš, — nomurmināja Niks, bet viņa seja atkal atguva krāsu. — Labi, domāju, ka Reina būs beigusi krāmēties, dosimies tik lejā. Sekojiet man! — viņš iesaucās kā karavadonis un nozuda sienas nišā.
Bērni viņam sekoja, Spokam jautri rejot un pinoties pa kājām.
— Tagad uzmanīgi! Mēs kāpsim lejā pa kāpnēm, — Niks brīdi nāja, kad visi bija šķērsojuši blakus telpu.
Kāpnēs bija pilnīgi tumšs, ja neņem vērā gaismu, ko meta lukturis Nika rokās un kas, jāsaka, nebija no spožākajām. Kāpnes bija šau ras, un pakāpieni šķita veci un apdrupuši, tāpēc bērni kāpa lēnām, mēģinādami saskatīt, kas atrodas zem kājām, pirms spēra soli.
— Vai elektrības te nav? — vaicāja Kristiāns, pamanīdams no sienas ārā rēgojamies vadu galus.
— Agrāk bija gan, -tatsaucās Niks. — Bet tad kaut kas sabojājās, un man nav ne mazākās vēlēšanās saukt elektriķi, lai viņš te ložņātu apkārt. Mēs gluži labi iztiekam tāpat.
Pēkšņi Niks apstājās un ieklausījās.
— Labi, — pēc mirkļa viņš sacīja. — Vienu brīdi man likās, ka te kaut kas grab… Nekas, varam iet tālāk.
Un viņi devās tālāk pa garu gaiteni. Šur tur te vienā, te otrā pusē bija durvis, bet Niks neapstājās ne pie vienām, līdz viņi nonāca pašā gaiteņa galā.
Šeit arī bija durvis — tās bija vaļā —, un no tālāk esošās telpas atspīdēja dzeltena gaisma.
Niks apstājās un, izslēdzis lukturi, pagriezās pret bērniem.
— Esiet sveicināti Imago Meistaru Apvienības apspriežu zālē! — viņš svinīgi sacīja un žigli kā sesks iespruka iekšā pa durvīm.
Telpa, kas pavērās skatienam, mazāk līdzinājās zālei, bet vairāk dīvainam kambarim. Tas bija gandrīz apaļš — kā ala —, un ari griestu velve diezgan augstu virs bērnu galvām bija apaļa. Visās ma lās dega resnas, dzeltenas sveces, bet uz neliela galdiņa zāles viņa malā bija novietoti vairāki lukturi. Pie sienām bija sabīdīts vesels lērums krēslu, bet akmeņaino klonu sedza mīksts, tumši sarkans paklājs.
Telpā rosījās neviens cits kā Reinas tante, staipīdama kasies l’a manījusi atnācējus, viņa nāca sasveicināties.
— Labdien! — sieviete sacīja. — Priecājos, ka atnācāt. Mani sauc Reina Folkmane, un mēs kopā ar Niku, — Niks pamāja, — iepazīstināsim jūs ar imago zinātni. Cik nu tas būs no mums atkarīgs, — viņa vēl piebilda.
Bērni samulsuši stāvēja, neteikdami ne vārda, līdz beidzot Reinas tante atmeta ar roku.
— Labs ir, nav ko vilkt garumā! — viņa iesaucās un no kādas kastes izvilka kaudzi spilvenu. Tos viņa nevērīgi nosvieda turpat zemē uz paklāja un aicināja bērnus iekārtoties ērtāk. — Tā, jādomā, jums būs ērtāk nekā ķebļos.
Bērni sasēdās uz spilveniem, un viņiem līdzās apsēdās arī Niks. Tikai Reinas tante izvēlējās vienu no krēsliem, aizbildinādamās ar stīviem kauliem.
— Jūs droši vien aptuveni zināt, kāpēc esat šeit, — iesāka Reinas tante.
Miks nosarkdams pamāja. Linda paraustīja plecus.
— Es negribu šodien gari runāt, — turpināja Reinas tante. — Paliksim pie tā, ka imago pastāv un ka ir svarīgi noteikt, kurš no jums ir uz kaut ko spējīgs.
— Kāpēc tas ir tik svarīgi? — jautāja Kristiāns.
— To es paskaidrošu citreiz, — teica Reinas tante. — Tas ir pārāk garš skaidrojums, lai mēs šodien tam tērētu laiku. Mums jāķeras pie darba.
— Galvenais — uztveriet to kā spēli, — atkal sacīja Niks. — Ticiet — tas būs interesanti.
Linda neticīgi nokrekstējās, un Kristiāns jutās neērti, ka viņu šurp atvilcis. Viņš saprata, ka tagad Linda vienmēr domās par viņu kā par kārtējo atslēgu meklētāju.
— Kāds no jums acīmredzot ir spēcīgs imago meistars, — sacīja Reinas tante, domīgi uzlūkodama bērnus. — Tikai pats to neapzinās.
Mūsu un jūsu uzdevums ir atklāt, kurš tas ir, un to var panākt, tikai trenējoties.
— Kas mums būs jādara? — jautāja Marts.
— Imago meistaram svarīgas ir vairākas spējas, — atteica Reinas tante. — Viena no tām ir spēja koncentrēties. Vēl vajadzīga ari spēcīga iztēle. Taču sāksim pakāpeniski… Tātad — koncentrēšanās. Kā jums šķiet, vai jūs spējat labi koncentrēties?
Bērni samulsuši saskatījās. Miks, kļuvis tikpat sarkans kā paklājs, uz kura visi sēdēja, noliedzoši papurināja galvu. Linda un Marts paraustīja plecus. Kristiāns domāja, ka viņam ar koncentrēšanās spējām viss ir kārtībā, taču šīs domas paturēja pie sevis. Savukārt Tīna vispār nesaprata, par ko aukle runā.
Tikmēr Reinas tante devās pie vienas kastes un izņēma no tās garu, dzeltenu sveci. Iestiprinājusi svečturī, viņa to aizdedza un nolika uz galda.
— Ar labu koncentrēšanās spēju jūs varat panākt daudz ko. Tā, protams, ir ļoti svarīga arī parastiem cilvēkiem, bet imago meistari bez tās vispār nevar iztikt. Skatieties! i
Bērni jau tāpat skatījās uz viņu.
Reinas tante it kā sastinga, cieši lūkodamās uz sveci. Kristiānām likās, ka viņa pat neelpo. Tad piepeši svece izdzisa un pret griestiem uzvijās tieva dūmu grīstīte.
— Tas ir viens no piemēriem, kas pierāda, ko spēj panākt koncentrējoties, — sacīja Reinas tante.
— Kā jūs to izdarījāt? — Marts bija sajūsmināts.
— Es jau teicu — koncentrējoties, — atteica Reinas tante.
— Es ari tā protu, — piēpeši ierunājās smalka balstiņa. Tīna bija piecēlusies kājās un gāja pie Reinas tantes.
Aukle vēlreiz iededza sveci. Tīna apstājās un skatījās uz to. Nepagāja ne trīs sekundes, kad svece izdzisa.