Kristiāns neticīgi pašūpoja galvu. Linda to pamanīja.
— Kaut kāds triks, — viņa nočukstēja, bet Reinas tante sadzirdēja.
— Nav nekāda trika, tas ir, nekāda burvju trika. Tā ir tikai koncentrēšanās. Tajā bridi ir cieši jāiedomājas, ka svece nodzisusi, — un tad tā arī nodzisīs. Protams, ne katrs to var izdarīt, un arī imago meistariem ir daudz jātrenējas, lai tas izdotos.
— Bet kā tad Tīna… — samulsis ieteicās Kristiāns.
— Ziemassvētkos, — Tīna klusi sacīja. — Un citās reizēs…
Kristiāns atcerējās, ka patiesi — Ziemassvētkos viņi bija ļoti samulsuši, kad nepārtraukti nodzisa eglītē iededzinātās svecītes. Tētis nodomāja, ka kaut kur velk vējš, un vairākas reizes pārbaudīja logu, taču spraugu neatrada.
— Nu labi, tad ķersimies klāt, — rosīgi teica Reinas tante, ielūkodamās pulkstenī. — Katrā ziņā koncentrēšanās spēju treniņš nāks jums par labu jebkurā gadījumā — vai tie būtu imago, vēsture vai matemātika.
To viņai nevajadzēja teikt, jo, izdzirdot vārdu “matemātika”, Miks kļuva tik sarkans, ka Kristiāns pamatīgi izbijās. Draugs izskatījās tā, it kā viņam būtu kļuvis slikti.
— Tev viss kārtībā? — vaicāja Kristiāns.
Miks skaļi nokremšļojās un pamāja ar galvu.
— Tā, tā, — teica Reinas tante. — Sāksim ar pavisam vienkāršu uzdevumu.
Kristiānām tas izklausījās draudīgi, bet Reinas tante jau turpināja:
— Visiem būs jāaizver acis un jāiedomājas tas, ko es teikšu. Jūš nedrīkstat atvērt acis, iekams nebūšu atļāvusi. Aizvērtām acīm jums jākoncentrējas uz to, ko būšu pateikusi. Tagad taisiet acis ciet.
Visi, izņemot Spoku, paklausīja.
Tiklīdz Kristiāns bija aizvēris acis, viņš juta, ka uzmācas miegs. Telpā bija kļuvis diezgan silts, un paklājs bija tik mīksts…
— Tagad iedomājieties, — atskanēja Reinas tantes balss, un Kristiāns pat satrūkās, — iedomājieties naksnīgas ziemas debesis! Tās ir melnas, bet tajās spīd apaļš, balts mēness. Pamēģiniet saskatīt plankumus uz tā!
Kristiāns mēģināja, un mēness plankumi viņam atgādināja plankumu uz Spoka sāniem.
— Nakts ir ledaini auksta, jo pūš ziemeļvējš. Pāri mēnesim slīd mākoņi. Brīžam tie aizklāj mēnesi pavisam, un tas spīd cauri mākoņiem kā gaišāks plankums.
Tad viņa apklusa.
Kristiāns domāja par mēnesi un vēja trenktiem mākoņiem, un kādu brīdi tas viņam tīri labi padevās. Kaut arī telpā valdīja klusums, brīžiem zēnam pat šķita, ka viņš dzird vēja aurus.
Reinas tante vairs neko neteica, klusums ieilga, un mēness pazuda no Kristiānā prāta. Viņš iedomājās — nez vai nevar jau vērt acis vaļā, taču, atcerējies Reinas tantes norādījumu, paturēja tās aizvērtas un atkal sāka domāt par naksnīgajām, mākoņainajām debesīm.
— Nu, pietiks! — atskanēja Reinas tantes balss, un Kristiāns satrūcies atvēra acis. Arī pārējiem acis bija vaļā. iMiks izskatījās samiegojies, Marts domīgs, bet Linda — garlaikota. Tīna bužināja Spoka ausis.
Reinas tante sarauktu pieri lūkojās bērnos.
— Nu, kā? — viņa vaicāja. Neizklausījās, ka viņa cer sagaidīt ko labu.
Neko labu viņa arī nesagaidīja.
Bērni neteica neko, kāds tikai paraustīja plecus.
Reinas tante diezgan neapmierināti viņos vērās, tad atmeta ar roku.
— Labs ir, — viņa noteica. — Ko gan var gribēt pirmajā reizē. — Piegājusi pie plaukta, viņa izņēma vairākas paciņas, kas izskatījās pēc salocītām papīra lapām, pārsietām ar auklu.
— Šeit jums būs mājasdarbs nākamajai nedēļai, — viņa sacīja, pasniegdama katram bērnam pa paciņai. Miks, izdzirdot vārdu “mājasdarbs”, sāpīgi saviebās.
Paciņās patiešām bija salocītas papīra lapas. Uz virsējās bija rakstīts “Pirmais vakars”.
— Katru vakaru pirms gulētiešanas paņemsiet vienu lapiņu, — teica Reinas tante, — un piecpadsmit minūtes ar aizvērtām acīm domāsiet par to, kas uzrakstīts uz tās. Lai nejauktu domas, jūs nedrīkstat ielūkoties citās lapiņās — katru vakaru varat izlasīt tikai vienu vienīgu. Vai skaidrs?
Bērni klusēdami pamāja. Vienīgi Linda pavīpsnāja, un Reinas tante, to pamanījusi, piegāja pie meitenes.
— Zinu, ka tev tas viss šķiet muļķīgi un tu nespēj tam noticēt. Tomēr es lūdzu tevi šoreiz paklausīt un trenēties kopā ar pārējiem. Tici man, pienāks diena, kad tev tas noderēs.
Runādama Reinas tante cieši raudzījās Lindai acīs, un meitenei laikam kļuva neērti, jo viņa pat piesarka. Kad Reinas tante vaicāja, vai Linda piekrīt darboties kopā ar pārējiem, meitene tikko manāmi pamāja ar galvu.
Niks, kas visu laiku bija sēdējis pavisam klusi, tagad tik strauji pietrūkās kājās, ka Kristiāns atkal salēcās.
— Manuprāt, derētu kaut kas iedvesmai! — Niks iesaucās un pamāja uz zāles vidu. — Skatieties turp!
Kristiāns pavērās turp, kur bija norādījis Niks, un arī pārējie bērni darīja tāpat. Sākumā nekā neparasta viņi nemanīja. Viss bija klusu, tikai Reinas tante kaut ko diezgan neapmierināti bubināja. Tad viens no spilveniem zāles vidū uz tepiķa sakustējās. Kristiāns cieši vēroja spilvenu, bet Spoks klusi ieņurdējās un pietrūkās kājās. Spilvens vēlreiz sakustējās un apvēlās otrādi.
Tajā vietā, kur tikko bija gulējis spilvens, tagad rēgojās resns, zaļš stublājs. Tas auga turpat no paldāja, un stublāja galā šūpojās resns pumpurs. Kristiāns iepleta acis un, nenovērsdams skatienu, vēroja,
kā stublājs aug aizvien garāks. Cita pēc citas izsprāga vairākas tumši /.alas lapas, un pumpurs brieda aizvien lielāks un ieguva tādu kā dzeltenīgu nokrāsu, kaut arī telpas pustumsā īsti labi nevarēja saskatīt. Kad pumpurs jau bija pacēlies labu tiesu no grīdas, tas ar paukšķi sāka vērties vaļā. Un jau pēc īsa brīža bērnu acu priekšā ziedēja brīnumskaista, zeltaina puķe.
Niks noklakšķināja ar mēli, un puķe pazuda kā nebijusi.
— Tas tā, — Niks nosmīkņāja. — Motivācijai…
Neviens neteica ne vārda, un pat Linda izskatījās apmulsusi.
Izskatījās, ka Reinas tante smīkņā.
Vēl aptuveni divas stundas viņi Reinas tantes vadībā centās uzlabot savas koncentrēšanās spējas, veicot dažādus uzdevumus. Taču, tā kā uz priekšu viņi necik nepavirzījās, Reinas tantei beidzot apnika.
— Šodienai pietiks, — viņa noteica. — Pirmajai reizei esat gana daudz redzējuši. Par iemācīšanos, protams, to nevar saukt, bet tam vajadzīgs laiks. Jums labāk sākumā patrenēties individuāli. Ceru, ka nākamā nedēļa jums nepaies veltīgi un nākamsestdien varēsim pastrādāt nopietnāk.
Niks strauji pielēca kājās.
— Es jūs pavadīšu uz izeju, sekojiet man! — Jaunais cilvēks metās uz durvju pusi. Un drīz viņi bija uz ielas.
— Ko tu par to domā? — Kristiāns vaicāja Martam, kad Lindas un Mika vairs nebija klāt.
Draugs paraustīja plecus.
— Tas joks ar puķi izskatījās diezgan pārliecinoši, — viņš noteica.
— Nu jā, bet vai tad tas nevarēja būt vienkārši triks? — neatlaidās Kristiāns.
— Nu, nez… Neizskatījās pēc trika. Gan jau redzēsim, kas tur īsti ir. Izskatās, ka viņi diezgan nopietni ir ķērušies pie mūsu mācīšanas. Un, godīgi sakot, man nekas nebūtu pretim, ja es varētu sev šad un tad uzburt kādu pīrādziņu, — viņš nosmīkņāja.
— Nepaliec smieklīgs! — nošņāca Kristiāns. — Diez vai tur kāds nodarbojas ar pīrādziņu uzburšanu!
Marts tikai smaidīja. Lai ko teiktu Kristiāns, zēnam viss notiekošais tomēr šķita gana interesants, lai iesaistītos. Katrā ziņā nekā aizdomīga nemanīja.