— Kur tā Islande ir?
Kristiāns saviebās un paraustīja plecus.
— Islande atrodas šeit! — Piepeši pielēcis kājās un nez no kurienes izrāvis paprāvu globusu, Niks ar rādītājpirkstu bakstīja tajā.
Bērni sastājās viņam apkārt.
— Otra lielākā sala Ziemeļatlantijas okeānā, — deklarēja Niks.
— Atrodas starp sešdesmit trešo un sešdesmit sesto platuma grādu un trīspadsmito un divdesmit ceturto garuma grādu. Kopējā platība — simt trīs tūkstoši kvadrātkilometru.
Linda un Kristiāns atzinīgi noelsās — viņi prata novērtēt šādas zināšanas. Toties Miks kārtējo reizi bija piesarcis — viņam likās, ka teju, teju Niks palūgs pārrēķināt kvadrātkilometrus kvadrātjūdzēs.
— Tuvākās valstis ir Grenlande, Skotija un Norvēģija. — Nosaucot katru valsti, Niks ar pirkstu iebakstīja globusā attiecīgajā vietā.
— Tā ka, ja vēlēsieties paviesoties Grenlandē, jums atliek tikai pārvarēt divsimt astoņdesmit sešus kilometrus okeāna, — viņš nosmējās.
— Labi, labi… — iejaucās Reinas tante. — Visus ģeogrāfiskos un citus faktus varēsiet apspriest vēlāk. Tagad jāķeras pie lietas.
— Pie kādas lietas? — vaicāja Tīna.
— Tūlīt dzirdēsiet, — attrauca Reinas tante.
— Paga, paga, — tagad iejaucās Linda. — Kā tad mēs uz Islandi liksim? Tas taču ir šausmīgi tālu!
— Par to nerūpējieties, — smējās Niks. — VIMS ir savi ceļi…
— Kādam vims? — nesaprata Kristiāns.
— Vispasaules Imago Meistaru Savienībai, — paskaidroja Niks.
- Neesam jau galīgi nabagi, ir mums savas lidmašīniņas un…
Bērni iepleta acis. Savas lidmašīniņas, ko tu neteiksi.
— Njā, — nomurmuļoja Reinas tante. — Dosimies ceļā jau nākamnedēļ, nav ko vilkt lietu garumā. Ar jūsu vecākiem es visu sarunāšu. Protams, viņi neuzzinās, kurp jūs dodaties patiesībā, viņiem pietiks ar to, ka kopā ar mani būsiet nelielā izbraukumā, kas jau arī nemaz nav tālu no patiesības.
Kristiānām, vēlreiz palūkojoties uz globusu, gan šķita, ka tas ir ļoti tālu gan no mājām, gan no patiesības, bet viņš nekā neteica. Arī Miks un Marts izskatījās nedaudz norūpējušies, un vienīgās, kas sajūsminājās, bija Linda un Tīna. Lindai acis mirdzēja vien, un likās, ka viņa būtu gatava doties ceļā kaut tūliņ.
Ko domāja Spoks, bija grūti pateikt, jo viņš bija pievērsis nedalītu uzmanību kādai spraugai starp grīdas dēļiem.
— Redzat, — turpināja Reinas tante. — Mēs ar jums netiekam nekādā skaidrībā. Kur bijām, tur arī esam palikuši, un tā to nevar atstāt.
— Kāpēc ne? — nesaprata Kristiāns. — Jūs droši vien esat kļūdījušies, un tikai Tīna spēj imagot.
Imagot — tas bija vārds, ar ko bērni apzīmēja imago tēlu veidošanu. Tas skanēja īsāk un, viņuprāt, arī noslēpumaināk.
Reinas tantei šis jaunvārds nepatika, un ikreiz, to dzirdot, viņa saviebās. Arī šoreiz.
— Nesaki “imagot” — tas skan vulgāri, — viņa jau kuro reizi aizrādīja. Un jau kuru reizi netika ņemta vērā.
— Mēs te mēģinām imagot gan tā, gan šitā, — iejaucās arī Marts,
— bet nekas nesanāk. Man arī liekas, ka jāmet miers.
— Mēs nevaram mest mieru, — strikti teica Reinas tante. — Tas nav tik vienkārši. Mēs nevaram būt kļūdījušies, un mums ir jātiek skaidrībā. Kaut vai tādēļ, lai parūpētos par jūsu drošību.
— Kādēļ? Kādu drošību? — nesaprata Kristiāns.
— Nu tad tā, ir pienācis laiks pastāstīt jums ko vairāk par visu to imago būšanu, — sacīja Niks.
— Beidzot… — reizē novilka Kristiāns ar Martu.
— Es tikko minēju VIMS, — teica Niks. — Tā ir oficiāla organizācija, kurā iesaistīti visi imago meistari. Protams, tā ir oficiāla tikai imago meistaru vidū, citi cilvēki par to neko nezina.
— Jo viņiem nekas nav jāzina, — strikti noteica Reinas tante.
— VIMS pastāv tādēļ, lai imago meistari varētu savu darbību kontrolēt. Lai neviens neizietu, tā sakot, no rāmjiem.
Niks klusēdams pamāja.
— VIMS prezidents ir Rasels Šmits, — paziņoja Reinas tante. — Pēc izcelsmes kanādietis, tagad pārcēlies uz Reikjavīku.
— Reikjavīku? — pārjautāja Marts.
— Islandē, — īsi paskaidroja Linda. Acīmredzot meitene no ģeogrāfijas sajēdza šo to vairāk par zēniem.
— Tieši tā, — apstiprināja Reinas tante. — Reikjavīka ir Islandes galvaspilsēta. Un tieši turp mēs arī dosimies.
— Pie tā Šmita, vai? — brīnījās Kristiāns. Viņš nevarēja iedomāties, ko tas ar viņiem visiem varētu iesākt.
— Nē taču! — iesaucās Reinas tante. — Ļaujiet man visu izstāstīt līdz galam. — Un viņa turpināja: — Pie kā mēs palikām? Nu jā, tātad Rasels Šmits ir VIMS prezidents. VIMS ir pārstāvniecības katrā valstī, protams, arī šeit, kā jau jūs zināt.
— Vai jūs esat mūsu pārstāvniecības vadītāja? — ar zināmu bijību Reinas tantei vaicāja Marts.
— Protams, ne. Vai tad es varētu vienlaikus vadīt pārstāvniecību un noņemties ar tādiem resgaļiem kā jūs? — viņa iesmējās. — Tad nu gan es dabūtu sirmus matus!
Kristiāns nosprieda, ka šāds izsauciens bija gluži nevietā, jo Reinas tantes mati jau bija gana sirmi.
— Beidziet mani visu laiku pārtraukt! — Reinas tante nepacietīgi sacīja. — Tātad VIMS. Bet VIMS diemžēl nav vienīgā organizācija. Redzat, aizvien bijuši cilvēki, kas gribējuši šo spēju izmantot dažādiem noziedzīgiem mērķiem. Visādi ir bijis… Ir bijušas laupīšanas: laupītājs ir izmantojis imago, lai tiktu pie laupījuma. Ir bijis vēl daudz
kas… Protams, visi šie noziedznieki tika izslēgti no VIMS un viņiem aizliegts nodarboties ar imago radīšanu.
— Diemžēl ar to stāsts vēl nav galā, — piebilda Niks.
— Tā ir. Viņi slepus apvienojās un izveidoja paši savu organizāciju. Noziedzīgu organizāciju, pilnu ar salašņām, un nosauca to par Berija Bandu.
— Berija Bandu? — neticīgi pārjautāja Kristians. Tas izklausījās kā no multiplikācijas filmas.
— Berija Bandu, — apstiprināja Reinas tante. — Tas ir no viņu vadoņu uzvārda. Redzi, to bandu vada dvīņubrāļi — Hugo un Maikls Be riji.
— Berry tulkojumā no angļu valodas nozīmē oga’, — Niks paskaidroja Tīnai. — Viņi abi ir pilnīgi traki, pat izveidojuši sev ģerboni ar čūskogām. Tā ir indīga oga, — viņš piebilda. — Divas čūskogas viena otrai pretim un divi lielie B burti — tāds ir to salašņu ģerbonis.
— Viņi nodarbojas ar visu ko, — sacīja Reinas tante. — Visu veidu noziedzība… viss, ko vien varat iedomāties… nav pat vērts to sākt uzskaitīt. Pats svarīgākais ir tas, ka viņi cenšas savervēt pašus talantīgākos imago meistarus.
— Kā tad, — pavīpsnāja Niks. — Meklē labākos speciālistus, ja tā var izteikties.
— Viņi darbojas paralēli VIMS, — turpināja Reinas tante. — Slepus pārbauda bērnu imago aktivitāti. Un tad iesūta savus aģentus novērošanai. Taču viņi to dara slepus, jo VIMS tomēr ir daudz lielāka un spēcīgāka organizācija un atklāti rīkoties Berija Banda neuzdrošinās.
— Kad bērni sasnieguši divpadsmit trīspadsmit gadu vecumu, Berija Banda mēģina pārvilināt talantīgākos savā pusē, — Reinas tante stāstīja tālāk. — Piesola nez kādus labumus. Un diemžēl jāatzīst, ka viņiem tas nereti izdodas. Sliktākais ir tas, ka viss notiek
slepus, un VIMS bieži vien to nemaz nenojauš, iekams jaunietis nav sasniedzis astoņpadsmit gadu vecumu un nepazūd no redzesloka.