Marts smējās.
— Bet Tīnai viņa laikam patīk?
— Lai cik dīvaini tas būtu, tā liekas gan, — negribīgi atzina Kristiāns. — Viņa piestāsta Tīnai pilnas ausis ar visādām blēņām, it kā māsai jau tāpat nebūtu blēņu pilna galva. Tici man — ar tādu aukli kā Lietuvene te kādreiz kaut kas notiks.
Marts neņēma par pilnu Kristiānā pareģojumus, taču izrādījās, ka šoreiz draugam bijusi taisnība. Kaut kas notiks gan, taču ne gluži tā, kā Kristiāns bija iedomājies. Pagaidām viss ritēja pa vecam. Kristiāns un Marts gāja uz skolu, un pēc stundām Kristiāns riņķoja pa skolas stadionu, kamēr Marts sēdēja turpat netālu un lasīja. Kad kļuva pārāk vēss, lai draugu gaidītu ārā, Marts pārvācās uz kafejnīcu ielas pretējā pusē, par lielu prieku bufetniecei, kurai ļoti patika glītais zēns ar garajām, tumšajām skropstām. Taču viņai itin nemaz nepatika elsojošais, nosvīdušais puika, kurš iebrāzās kafejnīcā, ar blīkšķi aizcirzdams aiz sevis durvis.
Kristiāns un Marts ievēroja, ka lielākoties tiem paziņām, kuriem patika Marts, nepatika Kristiāns, un otrādi.
— Tas ir tavējais, Kris, — reizēm čukstēja Marts, un Kristiāns tad pacēla gaisā abus īkšķus, izrādīdams atzinību. Savukārt, norādīdams uz Marta piekritējiem, viņš pagrieza atslēgu.
Literatūras skolotājs bija no tiem, kuriem patika Marts. Viņš, protams, ņeizrādīja atklātu nepatiku pret Kristiānu, taču bija skaidrs, ka tieši Marts ir viņa mīlulis. Un nebija jau arī nekāds brīnums. Marts varēja stundām ilgi nosēdēt nepakustēdamies, ja viņam bija gadījusies interesanta grāmata, un viņš bija izlasījis visu obligāto literatūru, pirms tā bija kļuvusi par obligāto.
Reizēm, kamēr Kristiāns, neko nedomādams, skrēja apļus pa skolas stadionu, Marts sēdēja skolā un pārsprieda ar literatūras skolotāju kādu tikko izlasītu grāmatu.
— Tu esi ķerts ar visām tām grāmatām, — Kristiāns teica draugam. — Kā tev tās neapnīk?
— Kā tās var apnikt? — nesaprata Marts. — Tās taču nav vienādas. Jēziņ, Kris!
— Kādu dienu, — drūmi pareģoja Krist-itm^ — tu kļūsi par sasodītu rakstnieku.
Bet Marts purināja galvu.
— Nē, es negribu rakstīt. Es gribu lasīt, — viņš teica un to arī darīja.
Savukārt Kristiāns lasīja tikai tad, ja no tā nekādi nevarēja izvairīties. Viņam vajadzēja izlasīt tos dzejoļus, kurus skolotāji uzdeva iemācīties no galvas, bet, kad viņam jautāja, par ko ir šis dzejolis, viņš apjuka. Tad viņš noskaitīja dzejoli vēlreiz un dusmojās, ja viņam lika pastāstīt, par ko tas ir. Pēc Kristiānā domām, dzejoli nevarēja atstāstīt.
. Vēl viņš lasīja tās obligātās literatūras grāmatas, par kurām bija jāraksta domraksts. Protams, ja grāmatai bija ilustrācijas ar parakstiem, viņš tekstu nelasīja. Domrakstu gluži labi varēja uzrakstīt arī pēc šīm nedaudzajām detaļām.
Kristiānām gluži labi patika matemātika. Viņam patika skaitļi un viss, kas ar tiem saistīts. Ceļā uz skolu Kristiānām iznāca iet garām valūtas maiņas punktam, un viņš izklaidējās, katru dienu iegaumēdams dolāra kursu. Viņam patika ar to kaitināt Martu.
— Nu, Mart, — viņš mēdza jautāt, — cik šodien dosi par dolāru?
— Zini ko, — Marts niknojās, — ej un apskrien piecsimt apļu ap stadionu!
Kristiāns tikai smējās.
2. nodaļa tĪnas spĒles
Šķērsielā starp Kristiānā un Marta mājām slējās neliela, balta baznīca. Pret tās gludajiem, gaišajiem sāniem kā puns bija piespiedies liels, pelēks laukakmens. Sazin, kā tas tur bija gadījies, bet tur nu tas stāvēja.
Aiz akmens bija Kristiānā un Marta slepenā pastkastīte. Puikas bija sapratuši, ka viņiem tāda ir nepieciešama, lai sarunātu to, ko nav iespējams sarunāt pa tālruni. Vēlāk zīmītes, kas, paslēptas stikla burkā, lai tās nesabojātu lietus vai sniegs, gaidīja aiz pelēkā akmens, kļuva par ikdienišķu lietu. Zēniem likās, ka tžļs ir daudz interesantāk nekā sarunāties pa tālruni vai sūtīt īsziņas.
Tās piektdienas pēcpusdienā Marts atrada aiz akmens zīmīti, kas sākās ar vārdiem: “Steidzami! Esi pie manis ne vēlāk par pusseptiņiem!”
Izklausījās, ka noticis kas ārkārtējs. Marts, saraucis pieri, lasīja tālāk: “Šovakar svinam mammas dzimšanas dienu, un tu pazīsti manu tēti… K.”
Tas nozīmēja tikai vienu — ja Marts plānotu ierasties vēlāk par pusseptiņiem, viņš darītu prātīgi, iepriekš ieturēdams kārtīgas vakariņas. Jo, lai gan Kristiānā tēvs bija visnotaļ jauks, viņa attieksme pret ēdienu bija īpaša. Viņš ēdienu neēda, bet aprija. Un tomēr nekļuva resns — gluži otrādi. Viņš bija tik kārns, ka stāvēja, saliecies uz priekšu, itin kā kuru katru brīdi varētu vidū pārlūzt. Iespējams, ja viņš neēstu tā, kā ēda, kādu dienu tā patiešām arī notiktu.
— Ja tētis neēdis, viņš izgaisis, — mēdza teikt Tīna.
Tēta ēšanas manieres bija izdzīvošanas jautājums. Neviens negribēja, lai tētis izgaistu, tāpēc visi ļāva viņam ēst, cik un kā viņš vēlējās.
Kristiānā vecāku dzimšanas un vārda dienas svinības allaž bija visnotaļ ģimeniski pasākumi. Tajos vienmēr piedalījās Kristiānā mātesmāsa Anna ar savām divām meitām, Kristiānā tēvabrālis Roberts un nu jau labu laiku ari Tīnas aukle. Abas Kristiānā māsīcas bija tikai nedaudz vecākas par Tīnu, tādēļ, lai Kristiāns jubilejās negarlaikotos, viņš drīkstēja uzaicināt Martu.
Tajā piektdienā Marts pusdienās bija dabūjis tikai zupu, tāpēc pie Kristiānā ieradās jau desmit minūtes pāri sešiem. Drošs paliek drošs.
Kad Marts, žņaudzīdams rokā sarkanu dāliju pušķi, iegāja Kristiānā dzīvokļa viesistabā, viņa acis staroja aiz laimes, jo viņš saprata, ka ir ieradies īstajā brīdī — brīdī, kad ciemiņu vēl nav, bet galds jau ir uzklāts. Kristiānā tētis mulsi ap to riņķoja, aizdomīgi vērodams ēdienu, itin kā tas grasītos aizbēgt.
— Ā, Marts! — viņš iesaucās, ieraudzījis zēnu. — Māt, nāc saņem pirmo ciemiņu!
Kristiānā mamma izsteidzās no virtuves un nobučoja Martu uz vaiga, saņemdama no viņa sažņaudzītās puķes. Marts mulsi nomurmināja sveicienus dzimšanas dienā.
— Paldies, paldies, mīļais! — attrauca Kristiānā mamma. — Vai vēlies kaut ko iekost? Izskatās, ka pārējie ciemiņi drusku kavēsies.
Viņa paņēma šķīvi un uzkrāva uz tā veselu kalnu rasola. Kristiānā tētis mitējās riņķot ap galdu un ar izbadējušos skatienu vēroja, kā Marts sāk ēst. Tad, it kā nespēdams šādu skatu izturēt, uz papēža apcirtās riņķī un izskrēja no istabas.
Viņa vietā istabā parādījās Spoks. Suns atkal tāpat kā pirmoreiz bija sasveicinājies ar Martu, pieļepatoja zēnam klāt un iekodās viņa čībā.
— Spole! — atskanēja no blakusistabas, un durvīs parādījās Tīna.
— Čau, Mart! — viņa teica.
— Čau, čau, — attrauca iMarts.
Spoks ar baltu aci palūkojās uz Tīnu, neizlaizdams no zobiem čību.
— Spoks atkal iečurāja manās čībās, — teica Tīna, sarauktu pieri blenzdama uz suni.
— Tā jau viņi mēdz darīt, — attrauca Marts. — Ja turi mājās Spoku, tas ir neizbēgami.
— Viņš nekad nečurā tēta čībās. Un mammas čībās, un Kriša čībās, — sūdzējās Tīna. — Tikai manās.
— Tavas čības viņam patīk vislabāk, — teica Marts.