— Kas tad notiek? — vaicāja Marts.
— Nu, viņš aiziet pagrīdē un pilnībā pievienojas Berija Bandai, — paskaidroja Niks. — Mēs viņus vairs nesastopam.
— Jā, tikai redzam darbībā, — drūmi novilka Niks.
— Un kāds tam visam sakars ar mums? — Kristiāns vēl aizvien nesaprata.
— Vistiešākais, — tikpat drūmi kā pirmīt Niks, noteica Reinas tante. — Viens no jums ir talantīgs, ārkārtīgi talantīgs. Un es būtu ļoti pārsteigta, ja Berija Banda būtu to palaidusi garām.
— Noteikti ne, — iestarpināja Niks. — Agri vai vēlu viņi mēģinās ar jums sazināties un pārvilināt savā pusē.
— Nu un tad? — nesaprata Marts. — Mēs taču nepiekristu!
— Viņiem ir sava taktika attiecībā uz tiem, kuri nevēlas ar viņiem sadarboties, — teica Niks. — Tie gluži vienkārši tiek nolaupīti.
Bērni noelsās.
— Nolaupīti? — neticīgi pārjautāja Kristiāns. — Vai tad tā var piespiest darīt pa viņu prātam?
— To mēs nezinām, — teica Niks. — Par pazudušajiem bērniem neviens nekad vairs neuzzina. Viņi pazūd bez pēdām.
Labu brīdi zālē valdīja klusums. Kristiāns juta, ka viņam pār kauliem pārskrien šermuļi. Viņš nodrebinājās. Ja līdz šim viss bija licies kā diezgan bezjēdzīga, bet tajā pašā laikā nevainīga rotaļa, tad tagad rotaļa pārvērtās par īstenību. Turklāt diezgan biedējošu īstenību.
Pēkšņi viņam ienāca prātā vēl kas, ko viņš jau sen bija gribējis pajautāt. Iebāzis roku džinsu kabatā, viņš izvilka nelielu vizītkarti un sniedza to Reinas tantei.
— Lūk, — zēns sacīja, — varbūt jūs viņu pazīstat?
Reinas tante apmulsusi raudzījās uz sudrabaino vizītkarti.
— Januss Kopers, — viņa burtoja, — sertificēts ņurņuku mednieks. Kas, pie velna, tas tāds?!
Kristiāns izstāstīja par savu un Marta dīvaino sastapšanos ar mazo vīreli, un Reinas tante saspringti viņā klausījās. Arī Niks nenovērsa no zēna ne acu.
— Vizītkarti es paturēšu, — sacīja Reinas tante, iebāzdama to sev kabatā. — Un nekādā gadījumā jūs nedrīkstat ar viņu sazināties!
Kristiāns ar Martu apmulsuši saskatījās.
— Kāpēc? Kas viņš ir? — vaicāja Kristiāns.
— To es nezinu, es nekādu Janusu Koperu nepazīstu, — sacīja Reinas tante. — Bet viens nu gan man ir skaidrs — viņš nav no mūsējiem. Un tas stāsts izklausās tipisks Berija Bandai — laiku pa laikam viņi izmanto visādus trikus, lai apvārdotu bērnus.
— Viņi ir kaut ko uzoduši, — domīgi sacīja Niks. — Kāpēc tad lai viņi ap jums slamstītos?
— Bet kas tas bija par zvēru? — joprojām nesaprata Kristiāns.
— Imago, protams, — sacīja Niks. — Un vīrelis pats to bija radījis. Man šķiet, es saprotu, ko viņi gribēja panākt, — Niks domīgi piebilda.
— Ko tad? — Kristiāns ar Martu atkal reizē iesaucās.
— Viņiem šķita: ja nu kāds no jums kādreiz radītu paliekošo imago un apjuktu, jūs noteikti viņam piezvanītu. Un tad Berija Bandai būtu visi ceļi vaļā.
Tīna no teiktā nebija sapratusi nenieka un mierīgi spēlējās ar Spoku, bet visi pārējie izskatījās tikpat iztrūkušies kā Kristiāns.
— Bet kāds tam visam sakars ar Islandi? — pēdīgi ierunājās Linda.
— Islande… — domīgi novilka Reinas tante. — Tas ir cits stāsts.
Kristiānām sāka likties, ka vienam vakaram stāstu ir pārāk
daudz. Viņš juta, ka vēl pāris tādu stāstu, un viņš atkal jutīsies kā visīstākais atslēgu meklētājs.
— Redzat, mīlīši, — ierunājās Niks, acīmredzot uzņemdamies atbildību par nākamo stāstu. — Pasaulē ir vairākas vietas, kas ir lab vēlīgākas imago radīšanai nekā citas. Tās ir vietas, kur ļaudis sevišķi cieši tic dažādām vietējām teiksmām un leģendām. Tāda vieta ir, piemēram, Norvēģija ar tās troļļiem. Tāda vieta ir ari Īrija. Un tāda vieta ir Islande.
— Protams, ir arī vietas citur pasaulē, ne tikai Eiropas ziemeļu daļā, — piebilda Reinas tante. — Taču šobrīd tas nav svarīgi. Šobrīd mūs interesē vienīgi Islande, jo turp mēs dosimies.
— Tieši tā, — apstiprināja Niks, kā baidīdamies, ka Reinas tante varētu pārņemt viņa stāstījumu. — Neviens lāgā nezina, kāpēc, bet tieši Islande ir sevišķi spēcīga imago zona. Tas nozīmē, ka tā ir labvēlīga vieta imago radīšanai.
Tā kā bērni joprojām neizpratnē lūkojās, viņš paskaidroja vēl tuvāk.
— Tur ir vieglāk imagot, — viņš sacīja, izpelnīdamies iznīcinošu skatienu no Reinas tantes puses.
Toties bērni tagad saprotoši pamāja.
— Islandē ļaudis vēl aizvien tic visvisādiem ērmiem — elfiem un citiem, — stāstīja Niks un nosprauslojās: — Nu, jāatzīst, ka tā vide visnotaļ veicina fantāziju.
— Un tāpēc, — turpināja Reinas tante, — tieši Islandē ir izveidota jauno imago meistaru apmācības vieta. Visi nākamie imago meistari no Eiropas ziemeļu daļas, sasniedzot astoņpadsmit gadu vecumu, dodas turp un veselu gadu kopīgi trenē savu imago prasmi. Pēc tam viņi dodas atpakaļ katrs uz savu dzimteni un turpina izkopt imago mākslu. Bet tieši Islandē ir labvēlīga vide iesākumam.
— Jā, tur tiek atvieglota un paātrināta mācīšanās, — piebilda Niks.
— Un mēs dosimies turp, lai tiktu ar jums skaidrībā, — paziņoja Reinas tante. — Tur ir arī labāki speciālisti, gan viņi zinās, ko ar jums iesākt.
— Vai nu tur, vai arī nekur, — Niks dramatiski noteica un tad atmeta ar roku. — Ek, nav ko kreņķēties, gan jau viss būs labi!
— Un tad? — piepeši ierunājās Linda, kas visu laiku bija klusēdama klausījusies. — Ko jūs darīsiet, kad noskaidrosiet, kurš no mums ir lielais imago meistars. Berija Banda taču tikai to vien gaida?
— Vienu cilvēku mēs pratīsim pasargāt, — sacīja Reinas tante.
— Turpretim pieskatīt jūs visus ir pagrūti. Bez tam mums pašiem ir svarīgi noskaidrot, kurš no jums ir īstais cilvēks un kas ar viņu notiek pašreiz.
— Respektīvi, kāpēc nekas nenotiek, — precizēja Niks.
— Ceļā dosimies nākamajā pirmdienā, — noteica Reinas tante.
— Līdzi jums jāņem ūdensnecaurlaidīga vējjaka…
— Islandē bieži līst, — paskaidroja Niks. — Un vējš tur bieži vien ir tāds, ka no lietussarga nav nekādas jēgas. Tāpēc nepieciešama vējjaka.
— Tieši tā, — noskaldīja Reina. — Tātad vējjaka un apģērbs divām nedēļām. Un kas nu jums vēl katram šķiet nepieciešams. Jā, un paņemiet peldbikses, Islandē ir brīnišķi karsto avotu baseini. Būtu muļķīgi, ja jūs, būdami tur, tajos nenopeldētos.
Kristiānu aizvien vairāk pārņēma nerealitātes izjūta. Vēl pirms mirkļa Lietuvene bija runājusi par bērnu nolaupīšanu, bet tagad uztraucās par peldbiksēm. Kristiāns nemanāmi ieknieba sev kreisās rokas delmā. Nē, viņš tomēr bija nomodā. Nomodā un pie pilnas saprašanas, kaut par pēdējo viņš nebija simtprocentīgi drošs.
— Ar jūsu vecākiem es visu sarunāšu, kā jau teicu, — teica Reinas tante. — Un tagad viss — apspriede beigusies!
Turpmākajās dienās viss ritēja kā pa sapņiem. Vismaz Kristiānām tā šķita. Viņš vēl aizvien nespēja noticēt, ka tā — ne no šā, ne no tā — viņi piepeši sakrāmēs čemodānus un dosies prom uz Atlantijas okeāna ziemeļiem, uz kādu nīkulīgu salu, kā viņš mēdza saukt Islandi.
— Lietuvene ir riktigākā atslēgu meklētāja, — Kristiāns sapīcis žēlojās Martam. — Tieši tagad, kad jābrauc uz Egļkalni, viņa izdomā braukt uz Islandi. Ko es tajā Islandē darīšu?