— Imagosi, — nosmīkņāja Marts.
To dzirdot, Kristiāns saviebās tā, it kā viņam piepeši sāpētu pilnīgi visi zobi.
Toties Linda par gaidāmo ceļojumu bija sajūsmā.
— Tas taču ir fantastiskākais, kas vien var būt! — viņa jūsmoja.
— Kā tad, — novilka Kristiāns. — Fantastiski tādiem, kas tā vien ilgojas pavadīt savas brīvdienas, sēžot uz kāda aisberga un skatoties acīs vienam nolāpītam pingvīnam.
— Kādam aisbergam? Kādam pingvīnam? — Linda iepleta acis.
— Vai tu ģeogrāfiju skolā esi mācījies?! — viņa sašutusi sauca.
Kristiāns kaut ko noburkšķēja, kamēr Marts acīmredzami uzjautrinājās.
— Islande taču ir pasakaina zeme, — Linda nevarēja vien beigt jūsmot. — Tur ir tādi ūdenskritumi, tādi geizeri un tādi kalni kā nekur citur!
— Tieši to jau es arī saku, — teica Kristiāns. — Vieni vienīgi sasodīti kalni un aisbergi… Pašā vasaras jaukumā braukt tupēt uz leduskalniem jau nu nav tas pats labākais, ko dar…
Linda neļāva viņam pabeigt.
— Tu patiešām esi muļķīgs īgņa, — viņa sapīkusi noteica un uzgrieza Kristiānām muguru.
Kristiāns palika atbildi parādā, bet vēlāk mājās uzmeklēja ģeogrāfijas enciklopēdiju un grāmatu par Islandi, lai netraucēti tiktu skaidrībā, par ko tad īsti Linda tā sajūsminās.
Kad Kristiāns beidzot grāmatas aizvēra, pulkstenis bija pusdivi naktī, un viņš jutās kā atgriezies no brīnumaina ceļojuma. Tagad Islande viņam vairs nebija tikai “nīkulīga sala Ziemeļatlantijas okeānā”. Tagad tā bija mežonīga, lavas lauku klāta zeme, augstas kalnu grēdas, zaigojoši ledāji un milzīgi, versmojoši vulkāni. Tie bija
karstie avoti, kas pildīja apkārtni ar briesmīgu sēra smaku, un nelieli silti ezeriņi, kuros var peldēties pat ziemā. Tie bija mazo Islandes zirdziņu ganāmpulki mežonīgo kalnu pakājēs un raibas pīļu kolonijas straujo upīšu deltās.
Kristiānām likās, ka viņš tikko ir pabijis neparastākajā salā uz zemes, un viņš bija ar mieru tur atgriezties atkal.
Priecīgi iesmējies, zēns izvilka no gultapakšas savu veco čemodānu.
— Lindai taisnība, — viņš klusībā noteica. — Tikai atslēgu meklētāji nebrauc uz Islandi.
9. nodaļa reikjavĪka
Ko īsti Reina Folkmane bija teikusi bērnu vecākiem un kā tos pārliecinājusi, to viņa pat nedomāja kādam izpaust.
Taču fakts palika fakts. Pirmdienas rītā bērnu čemodāni bija kārtībā, un mammas un tēti pavadīja viņus līdz pilsētas centra pulkstenim, kur jau gaidīja Reinas tante un Niks, kas sēdēja pie neliela mikroautobusa stūres.
Kristiānām bija nelieli sirdsapziņas pārmetumi, ka jāmelo vecākiem par ceļojuma patieso mērķi, taču viņš ļoti labi apzinājās, ka teikt patiesību diemžēl nav iespējams. Rat ja vecāki piekristu bērnu ceļojumam uz Islandi, būtu visai pagrūti izskaidrot, kā viņi domā aizceļot uz Islandi bez pases un dažādu formalitāšu kārtošanas. Galu galā, kāds no vecākiem noteikti pajautātu, kādēļ viņiem nav vajadzi gas lidmašīnas biļetes…
Ap mikroautobusu valdīja pamatīga kņada. Pat Spoks, ik pa mirklim ievaukšķēdamies, satraukti lēkāja riņķī apkārt, kā baidīda mies kaut ko palaist garām.
Marts izskatījās vēl sprogaināks un garmataināks nekā jebkad agrāk un pašreiz norūpējies vēroja, kā tēvs liek mašīnā viņa čemo dānu.
— Paldau, nestūķē to tā, — viņš lūdza. — Tur pašā virsū ir grā mata, ko pašreiz lasu. Negribu, ka tā paliek bez vākiem.
Marta tēvs uzjautrināts paraudzījās uz dēlu.
— Kāpēc tu domā, ka es to atstāšu bez vākiem? — viņš jautāja.
— Tavai grāmatai nekas nenotiks, esi mierīgs.
Miks, piesarcis kā allaž, noņēmās ar savas somas rāvējslēdzēju, kas šķita saplīsis. No somas uztūkušās kabatas rēgojās ķemmes kāts, un Miks neveiksmīgi mēģināja to iestūķēt iekšā.
Kristiānām un Lindai ar somām un visu citu viss bija kārtībā. Abi stāvēja nostāk un noraudzījās juceklī ap busiņu.
— Padomā tikai, jau pēcpusdienā mēs būsim Reikjavīkā, — domīgi noteica Linda. — Ja var ticēt tam, ko saka Reinas tante.
— Jā, ja vien Lietuvene neizdomā mūs nosēdināt kaut kur pa ceļam, — iesprauslājās Kristiāns.
Viņi sarunājās klusi, lai mammas, stāvēdamas turpat netālu, nevarētu sadzirdēt.
— Vai vari iedomāties, Reikjavīka ir valsts galvaspilsēta, un tomēr tur dzīvo mazāk nekā divsimt tūkstošu cilvēku, — teica Linda.
— Jā, — piekrita Kristiāns. — Vairāk nekā puse no visiem Islandes iedzīvotājiem, — viņš neapdomīgi piebilda.
To viņam nevajadzēja teikt, jo Linda, iepletusi acis, aizdomīgi uz viņu palūkojās.
— Kas tad tas? — viņa vaicāja. — Tu taču vēl nesen runāji par aisbergiem un pingvīniem… Vai pār tevi naktī nākusi apgaismība?
Kristiāns, protams, negrasījās atzīties, ka nakti bija aizrāvies ar Islandes izpētīšanu, tā ka Lindai bija jāsamierinās ar neko neizsakošu rūcienu atbildes vietā.
Ar skaļu blīkšķi tika aizcirstas bagāžas nodalījuma durvis, un Niks ielēca busiņā.
— Nu, mīļie, vai esat gatavi ceļam? — sauca Reinas tante.
Bērni atvadījās no vecākiem un cits pēc cita ieņēma vietu busiņā.
Vecāki māja ardievas, un busiņš, klusi ierūcies, devās ceļā.
Ceļojums uz Islandi bija sācies.
Niks, prasmīgi izvēlēdamies tukšākās ielas, ātri vien izbrauca ārā no pilsētas un drīz viņi pārvietojās pa diezgan grambainu, kaut arī
vēl aizvien asfaltētu ceļu. Abās pusēs ceļam pletās nezālēm aizauguši lauki.
— Izskatās, ka līdz pēcpusdienai mēs tomēr Reikjavīkā nebūsim, — noteica Linda, kritiski vērodama skatu pa logu. — Tā vien liekas, ka mēs braucam uz nekurieni.
Reinas tante bargu seju palūkojās atpakaļ.
— Tikai mieru, — viņa sacīja. — Tiklīdz būsim tikuši lidmašīnā, tas būs pāris stundu jautājums. Nu, varbūt nedaudz vairāk kā pāris stundu… — viņa, brīdi apdomājusies, piebilda.
— Kurp mēs braucam? — jautāja Marts. — Man likās, ka lidosta ir uz citu pusi.
— Ha, mēs taču nebraucam uz parastu lidostu! — iesaucās Niks, strauji pagriezdams stūri, lai izvairītos no kādas grambas. — Tu taču nedomā, ka mēs tur tiktu cauri? Mūs ar Reinu vēl arestētu par bērnu nolaupīšanas mēģinājumu! He, he… — viņš ieķiķinājās. Laikam šāda iespēja viņam šķita varen jocīga.
— Uz kādu lidostu tad mēs braucam? — vaicāja Marts, neļaudams Nikam novirzīties no tēmas. Novērst Nika uzmanību bija vienkāršāk par vienkāršu. Grūtāk bija panākt, lai viņš kaut piecas minūtes spētu turēties pie vienas tēmas.
— Tā ir vecā lidosta, — paskaidroja Reinas tante. — To nelieto jau gadus divdesmit. Bet tā ir apbrīnojami labi saglabājusies, un mūsu lidmašīniņa pacelsies kā pa sviestu, jūs redzēsiet!
Niks atkal strauji sagrieza stūri, un viņi nogriezās no galvenā ceļa. Tagad busiņš traucās pa vēl grambaināku ceļu, kas bija tik šaurs, ka krūmu zari labajā pusē skrāpēja logu stiklu.
— Tūlīt būsim klāt,, — sacīja Niks, un tieši tajā mirklī busiņš iznira no krūmāja un viņu priekšā izslējās augsts betona bunkurs.
— Ko tad jūs tur glabājat? — izbrīnīts vaicāja Kristiāns. — Atlūzušos propellerus, vai?
— Ha, ha! — atkal ieķiķinājās Niks. — Nu, pagaidām visi propelleri vēl savās vietās. Redzēs, kā būs pēc šodienas lidojuma…