— Ceru, ka es to nekad neuzzināšu, — norūca Miks, juzdamies stipri atvieglots, ka beidzot ir ticis ārā no lidmašīnas.
Autobusā ierausās arī Reinas tante un norādīja uz gaišmataino vīru, kurš šobrīd lika autobusā Kristiānā somu.
— Tas ir Sidgunds, — viņa teica. — Mūsu šoferītis. Tūlīt viņš mūs pavisam nemanāmi dabūs ārā no lidostas un nogādās Reikjavīkā.
Šoferis Sidgunds nedaudz apmulsa, ieraudzīdams, ka viņa vieta jau aizņemta. Niks iesmējās, kaut ko pateica svešā — laikam islandiešu — valodā un nocēla Spoku no šofera sēdekļa.
Arnolds stāvēja ārā un, vējam plosoties matu ērkulī, smaidīdams māja bērniem atvadas.
— Vai tad Arnolds nebrauks ar mums? — vaicāja Kristiāns.
— Nē. Viņam vēl šodien jātiek līdz Londonai. īpašā uzdevumā, — paskaidroja Niks.
Autobuss tikmēr jau brauca pa lidostu un, pēkšņi strauji pagriezdamies, uzripoja uz šaura celiņa, kas, kā izskatījās, veda ārā no lidostas.
Bērni klusēdami vērās ārā pa logiem. Cik vien tālu sniedzās skatiens, viss šķita kails un pelēks. Tālumā vīdēja melni kalni, bet koku nebija vispār.
— Izskatās, it kā te viss būtu izdedzis, — noteica Kristiāns, joprojām vērdamies laukā pa autobusa logu.
— Nu, zināmā mērā tev taisnība, — nosmējās Niks. — Tie visriņķī ir lavas lauki.
Ceļš līdz Reikjavīkai bija diezgan vienmuļš, un pat Linda, kas bija apņēmusies itin neko nepalaist garām, iesnaudās. Arīdzan Miks un Tīna aizmiga jau desmit minūtes pēc izbraukšanas, un no bērniem vienīgi Kristiāns bija nomodā.
Domīgi viņš vērās nemainīgajā ainavā aiz loga un prātoja. Kaut gan nebija jau nekā jauna, ko prātot… Zēna domas tagad, tāpat kā pēdējā laikā, šaudījās ap nesen dzirdēto — Nika un Reinas tantes
stāstiem par imago, VIMS un Berija Bandu… un to, kāpēc viņi atrodas šeit un ko īsti grasās šeit darīt…
Aizdomājies viņš piepeši konstatēja, ka aina aiz loga ir mainījusies — viņi bija iebraukuši pilsētā.
— Linda, mosties! — Kristiāns iebakstīja priekšējā sēdeklī snaudošajai meitenei sānā. — Izskatās, ka esam Reikjavīkā!
Linda uztrūkās no miega un tūlīt burtiski pielipa pie loga. Taču pēc brīža vīlusies palūkojās uz Niku.
— Tad tāda ir Reikjavīka? Pēc galvaspilsētas diez ko neizskatās…
— Ko tad tu cerēji ieraudzīt? — smējās Niks. — Debesskrāpjus kā Manhetenā, vai? Te ir Islande, mīļais bērns, un Islandes skaistums nav pilsētās!
— Tā gan ir, — piekrita Linda un iesmējās. — Nevaru vien sagaidīt, kad mēs dosimies kādā izbraucienā ārpus Reikjavīkas!
— Mēs tikko bijām ārpus Reikjavīkas, — atgādināja Kristiāns.
— Bet tu visu laiku gulēji.
— Un kāpēc tu ļāvi man gulēt? — pārmeta Linda. — Tagad es visu esmu palaidusi garām!
— Tici man, neesi, — mierināja Niks. — Viss vēl tikai priekšā!
— Nevajag sasolīt nezin ko, — piepeši iejaucās Reinas tante. — Tu taču nemaz nezini, kā mums ies. Varbūt mums vispār nebūs iespējas nekur izbraukt.
Pēc šā paziņojuma bērni izskatījās tik vīlušies, ka pat Reinas tante apžēlojās par viņiem.
— Nu labi, labi… Gan jau tik traki nebūs. Uz kādu geizeru mēs jūs noteikti aizvedīsim un kādā karsto avotu ezerā arī varēsiet nopeldēties.
— Urā! — visi bērni vienbalsīgi uzgavilēja, tā ka Reinas tante nenoturējās un pasmaidīja.
Autobuss turpināja braukt pa nelielu ieliņu, kuras abās pusēs slējās divstāvu privātmājas. Šeit piemājas dārziņos beidzot bija pamanāmi krūmi, puķes un pat daži lielāki koki.
— Visi tie koki ir ievesti no kontinenta, — paskaidroja Niks,
— jo Islandē koku tikpat kā nav. Ir tikai divi meži. Ja tos vispār var nosaukt par mežiem…
— Cik ilgi mums vēl jābrauc? — pavaicāja Kristiāns.
— Nu, vēl kāds gabaliņš būs, — attrauca Niks.
Miks noliecās zem sava krēsla un, sataustījis mugursomu, ņēmās pa to rakņāties.
— Ko tu tur rocies? — Linda nepacietīgi vaicāja.
Miks nekā neatbildēja, bet šķita, ka viņš piesarkst vēl vairāk.
— Mik, patiešām, ko tu tur meklē? — pievienojās arī Kristiāns.
Tajā mirklī Miks ar uzvaras saucienam līdzīgu skaņu izvilka no
mugursomas kādu grāmatu. Reizē no somas izbira daži zeķu pāri, košļājamās gumijas paciņa un daži sausiņi.
Linda, nodomādama, ka grāmatai varētu būt kāds sakars ar Islandi, ieinteresēta pieliecās, lai to aplūkotu. Liels bija viņas pārsteigums, kad viņa ieraudzīja grāmatas nosaukumu.
— Matemātikas uzdevumu krājums, sestā klase, — viņa skaļi lasīja. — Ko tad tas nozīmē?
Mika seja tikmēr bija pieņēmusi violetu nokrāsu.
— Tēvs… — viņš tik tikko dzirdami nomurmināja.
— Ko? — nesaprata Linda. Kristiāns ar Martu tikai saskatījās, tik tikko valdīdami smieklus.
— Tēvs man lika to paņemt līdzi… — murmināja Miks. — Teica, ka man šā vai tā būšot daudz brīva laika pārbraucienos, lai es to izmantojot lietderīgi…
— Lietderīgi! Ha! — neticīgi iesaucās Linda. — Tu esi Islandē, un tavs tēvs grib, lai tu risini matemātikas uzdevumus?!
— Viņš jau nezināja, ka es būšu Islandē, — visai loģiski iebilda Miks.
— Nu labi… Jebkurā gadījumā… Risināt matemātikas uzdevumus ceļojumā, manuprāt, ir pilnīgs absurds! — Linda paziņoja.
Kristiāns ar Martu iespurdzās, bet piekrītoši pamāja.
— Un šā vai tā, — pēkšņi bērnu sarunā iejaucās Niks, — ir par vēlu kaut ko sākt risināt, jo mēs gandrīz esam klāt!
Visi, ieskaitot Miku, acumirklī aizmirsa matemātikas uzdevumus un pavērās ārā pa logiem. Nekā ievērojama ārā nemanīja. Tāda pati iela kā visas pārējās, tādas pašas mājas.
Taču Niks acīmredzot tā vis nedomāja.
— Mēs šobrīd braucam pa senāko Reikjavīkas ielu, — viņš paziņoja. — Adalstrceti jeb Galvenā iela. Tieši šīs ielas dienvidu galā atradās Reikjavīkas pirmā iedzīvotāja Ingolfura Arnarsona ferma. Toreiz, devītajā gadsimtā, šis bija fermas iedzīvotāju ceļš līdz jūrai.
— Ingolfurs Arnarsons… — murmināja Linda, šķirstīdama savu Islandes ceļvedi. — Viņš bija Reikjavīkas dibinātājs, jā?
— Viņš bija pirmais, jā, — atteica Niks. — Taču patiesībā tikai astoņpadsmitajā gadsimtā Reikjavīka sāka pa īstam attīstīties un no ciematiņa ar aptuveni simt piecdesmit iedzīvotājiem kļuva par īstu pilsētu.
— Lūk, māja ar devīto numuru! — Niks pavicināja roku, un bērni palūkojās viņa norādītajā virzienā. — Šīs mājas priekšā atradās Ingolfura avots, no kura visi pilsētas iedzīvotāji savulaik ņēma ūdeni.
— Un tepat jau, paskat, — Niks atkal pamāja, — desmitais numurs! Viena no senākajām ēkām Reikjavīkā.
— Un kur tad V1MS Akadēmija? — nepacietīgi vaicāja Marts. Acīmredzot imago meistaru mītne viņam šķita daudz interesantāka par Reikjavīkas vēsturi.
— Tepat jau vien ir, — attrauca Niks.
Tieši tajā mirklī autobuss strauji nobremzēja pie necilas, pelēkas trīsstāvu ēkas.
Bērni apstulbuši uz to vērās.
— Tā ir Akadēmija? — neticīgi vaicāja Linda. — Izskatās vairāk pēc policijas iecirkņa…
— Patiešām?! — satraucās Niks. — Tā nu gan tai nevajadzēja izskatīties… tai vajadzēja būt pavisam neuzkrītošai… vienkāršai… pelēkai…