— Nu, tieši tāda tā arī ir, — mierināja Linda. — Neuzkrītoša, vienkārša un pelēka.
— Un šeit jūs apmācāt labākos imago meistarus? — vīlies vaicāja Marts. Viņš bija gaidījis kaut ko daudz grandiozāku — ja ne gluži pili, tad vismaz kaut ko uz to pusi.
— Papļāpāt paspēsiet pie pusdienām, — Reinas tante nopurpināja, spraukdamās uz durvīm. — Tagad kāpiet laukā. Nik, palīdzi savākt mantas!
Autobusā sākās kņada, kad bērni reizē traucās paklausīt Reinas tantes norādījumam izkāpt no autobusa. Tādējādi Miks paklupa pār Spoku, viņam izkrita no rokām soma, un viss somas saturs izbira uz autobusa grīdas. Piesarcis koši sarkans, viņš ņēmās raust visu atpakaļ somā, Spoks skali rēja, Tīna smējās, bet Kristiāns veltīgi mēģināja tikt šim juceklim garām, lai palīdzētu Nikam izcelt čemodānus.
— Nu tad lūgtum, — sacīja Reinas tante, kad visi ar savām mantām bija uz ielas un autobuss jau ripoja pa ielu prom, — VIMS Akadēmija. — Un vēl nopurpināja: — Kas būtu domājis, ka nonāksim tik tālu.
Akadēmijas ieeja šķita gluži parasta, un nekas neliecināja, ka šeit varētu būt mācību iestāde. Nemaz jau nerunājot par tik īpatnēju mācību iestādi kā Akadēmiju imago meistariem. Pie durvīm nebija plāksnes ar Akadēmijas nosaukumu, itin nekā, tikai mājas numurs — 4.
Kristiāns veltīgi raudzījās apkārt, mēģinādams ieraudzīt ko neparastu.
Nebija nekā. Gluži parastas durvis ar zvana pogu pie tām.
Un tieši to šobrīd nospieda Reinas tante.
Durvis atvērās vienlaikus ar zvanu, un tajās parādījās garš, kalsns jauneklis ar gaiši brūnu matu ērkuli. Acīmredzot viņš Reinas tanti un Niku ļoti labi pazina, jo godbijīgi palocīja galvu uz Reinas tantes pusi, bet Nikam jautri uzsita uz pleca.
— You’re right on time! — jauneklis izsaucās angļu valodā. Kristians pietiekami labi zināja angļu valodu, lai saprastu, ko jaunais cilvēks saka.
— Jā, atlidojām labi, — attrauca Niks. — Kas šodien pusdienās?
— Spinātu krēmzupa, forele un cepti kartupeļi, bet desertā rīsu krēms ar zemenēm, — attrauca svešais. Tagad gan Niks bērniem iztulkoja jaunekļa teikto, jo šādiem kulinārijas smalkumiem Kristiānā un arī pārējo bērnu angļu valoda bija par trūcīgu.
— Kas viņiem te ir — Akadēmija vai restorāns? — Linda pačukstēja Kristiānām.
— Mums ir brīnišķīgs pavārs, — to sadzirdējis, attrauca Niks.
— Reizēm es pat nevaru saprast, vai jaunie cilvēki šeit tik labprāt uzturas tādēļ, lai apgūtu imago mākslu vai lai baudītu mūsu Marčelli gardumus, — viņš iesmējās.
Tikuši iekšā pa durvīm, bērni ziņkārīgi raudzījās apkārt, atkal cerēdami ieraudzīt ko neparastu. Taču arī šeit nebija nekā, ko redzēt. Vestibils atgādināja parastu dzīvojamās mājas vestibilu. Pie sienas uz āķiem karājās dažas jakas, un uz grīdas mētājās vairāki apavu pāri. Uz neliela galdiņa bija pavirši nosviests vietējais laikraksts, bet tālāk puspavērtas durvis veda uz telpu, kas izskatījās pēc pavisam parastas dzīvojamās istabas.
Bērni apjukuši saskatījās, un Niks atkal iesmējās.
— Paga, paga, mīļie, līdz tiksiet īstajās Akadēmijas telpās. Šī jau ir tikai priekštelpa. Tā teikt, acu aizmālēšanai… — viņš noķiķināja.
— īstās Akadēmijas telpas ir stāvos zem zemes, — paskaidroja Reinas tante. — Bet šeit dzīvo Gardars Edmundsons — Akadēmijas direktors un viens no tās pamatlicējiem.
— Jūs teicāt — stāvos? — pārjautāja Kristians. — Tātad ir vairāki stāvi?
— Četri, — atteica Reinas tante. — Un katrs zemāk esošais līmenis ir plašāks par iepriekšējo. Turklāt pirmajiem trim līmeņiem ir vairākas izejas uz ārpusi dažādās Reikjavīkas vietās.
— Kā tā? — nesaprata Miks.
— Lai simtiem studentu nevazātos caur Gardara Edmundsona parādes durvīm, — attrauca Linda, iekams Reinas tante bija paspējusi atvērt muti, lai atbildētu. — Tas nu gan kaimiņiem varētu šķist dīvaini.
— Tieši tā! — piebalsoja Niks.
— Bet kāpēc mēs ienācām pa parādes durvīm? — vaicāja Kristians.
— Tāpēc, — atteica Reinas tante, — ka pats Gardars Edmundsons vēlas jūs satikt.
— Gardar is waiting you! — pēkšņi iesaucās jauneklis, kurš bija viņiem atvēris durvis. Viņš jau bija paspējis nozust un tagad atkal parādījās, ar mājienu aicinādams visus tālāk dzīvojamajās telpās.
Reinas tante sarosījās.
— Atstājiet somas tepat! — viņa nokomandēja. — Meistars mūs gaida. — Un viņa devās prom pa vestibilu.
Niks jautri pameta ar roku, lai bērni viņam seko, un palēkdamies aizmetās nopakaļ Reinas tantei.
Dzīvojamā istabā, lai gan bija jūnijs, spoži kurējās kamīns. Gar visām sienām slējās augsti grāmatu plaukti, bet pie kamīna milzīgā atzveltnes krēslā sakņupis sēdēja mazītiņš večukiņš. Ne ūsu, ne bārdas večukam nebija, viņa mati bija īsi un sirmi, bet acis šķita zili pelēkas. Viņa skatiens, raugoties uz bērniem, šķita laipns, un likās, ka večukiņš tikko manāmi smaida.
Spoks klusi ieņurdējās, bet tad, laikam aptvēris, ka nekādas briesmas šeit nedraud, pavēcināja asti un, pieskrējis pie večuka, apošņāja viņa čības un draudzīgi ierējās.
— Nāciet tuvāk! — aicināja Reinas tante. — Nāciet un iepazīstieties! Jo vismaz vienam no jums Gardars Edmundsons labu laiku būs namatēvs un skolotājs.
— Esiet sveicināti Reikjavīkā! — skaidrā latviešu valodā sacīja Gardars Edmundsons.
— Jūs runājat latviski? — aiz brīnumiem Kristiāns pat aizmirsa sasveicināties.
Reinas tante to acīmredzot nepalaida garām nepamanītu, jo viegli iedunkāja Kristiānu un iešņāca viņam ausī:
— Manieres…
— Labdien! Mani sauc Kristiāns, — Kristiāns nobēra. — Un šī ir mana māsa Tīna, viņas suns Spoks, un šie ir mani draugi — Marts, Linda un Miks.
Reinas tante apmierināta atkāpās soli atpakaļ un apsēdās atzveltnes krēslā pretim Gardaram.
— Ļoti jauki, — smaidīdams noteica večuks. — Un, atbildot uz tavu jautājumu, jā, kā jūs redzat, es patiešām runāju latviešu valodā. Mana māte bija kurzemniece, — viņš paskaidroja. — Turklāt man nemaz nav pārāk daudz iespēju aizmirst latviešu valodu, jo — ticiet vai ne — daudzi imago meistari nāk tieši no Latvijas. Tad nu es vienmēr atrodu laiku ar viņiem parunāties dzimtajā mēlē. — Viņš apmierināti noklakšķināja ar mēli.
Marts šķita sajūsmināts.
— Tiešām? Daudzi imago meistari ir no Latvijas? — viņš iesaucās.
— Ir gan, jā, — apstiprināja Gardars. — Tu laikam esi Marts?
— Jā, kā jūs uzminējāt? — pārsteigts atsaucās Marts, un Reinas tante atkal neapmierināta kaut ko nopurpināja.
— Reina Folkmane man ir par jums stāstījusi, — laipni atteica Gardars, izlikdamies nedzirdam Reinas tantes purpināšanu. — Jā, un patiešām no Latvijas nāk pārsteidzoši daudz talantu. Daudz vairāk nekā no kaimiņu zemēm vai Rietumeiropas. Es vēl aizvien mēģinu noskaidrot, kāpēc tas tā… ir dažas teorijas…
Viņš šķita aizdomājamies, tad satrūkās.
— Ak jā, bet mums taču ir pavisam citas lietas runājamas, vai ne? Bet jūs piesēdiet, piesēdiet. Lūk, tur ir dīvāns, meitenes var sēdēt uz tā… Puiši, paņemiet krēslus un nāciet tuvāk!
Kristiāns, Marts un Miks metās pēc krēsliem, bet Linda un Tīna apsēdās uz dīvāna, kā Gardars bija aicinājis.
— Tātad tā. īsumā — viens no jums varētu būt ļoti spējīgs imago meistars, tikai mēs nezinām, kurš. Vai tā? — Gardars vaicāja.