bija pietiekami liela, lai tajā ietilptu divas gultas, divi rakstāmgaldi un divi drēbju skapji. Viss bija pedantiski kārtīgs.
Sienas bija gaiši pelēkas, mēbeles no gaiša koka, un gultas pārklātas ar tumši brūniem pārsegiem. Viss šķita kā tikko iekārtots, un Kristiānām likās, ka viņi ar Tīnu un Spoku ir pirmie šīs istabiņas iemītnieki.
Šeit bija ari diezgan plaša dušas telpa ar diviem identiskiem dvieļu plauktiem. Vienā plauktā bija dvieļi baltā, bet otrā — tumši zilā krāsā. Un atkal Kristiānām šķita, ka viņš ir pirmais, kurš te dzīvos.
Bērni satikās Nika pieminētajā atpūtas telpā gaiteņa galā. Tā bija diezgan plaša telpa ar dīvāniem, atpūtas krēsliem, nelieliem galdiņiem un tik daudz zaļajiem augiem, ka vairāk atgādināja ziemas dārzu nekā parastu studentu atpūtas telpu. Lai gan viņi atradās stāvu zem zemes, telpā, pateicoties prasmīgi izvietotajiem gaismekļiem, bija gaišs kā visgaišākajā dienā. Telpas sienas bija no stikla, kas vēl vairāk pastiprināja iespaidu par ziemas dārzu. Vienā no lielākajām palmām karājās būris ar milzīgu, zaļu papagaili, kas, bērnus un suni ieraudzījis, satraukti ieķērcās.
— Te ir tīri jauki, — teica Linda, iemezdamās vienā no atpūtas krēsliem. — Istabā gan bija padrūmi. Man šķita, ka studentu mītnes izskatās citādi.
— Droši vien izskatās ari, — piebalsoja Marts. — Bet šī jau nav nekāda parastā mācību iestāde.
— Man šķiet dīvaini, ka piepeši tiek atliktas mūsu nodarbības, — teica Linda. — Reina izskatījās tik pārņemta ar to… Es pat nevaru iedomāties, kā viņa pārcieš mums piešķirtās brīvās dienas.
— Jā, tas tiešām ir drusku dīvaini, — piekrita Marts, — ka viens cilvēks tik piepeši ņem un aizbrauc uz Bostonu un nav neviena cita, kas varētu ar mums nodarboties.
— Domā, tas ir speciāli? — vaicāja Miks.
— Kā — speciāli? — nesaprata Linda, bet Miks tā ari nepaskaidroja, ko viņš ar to ir domājis, jo noklaudzēja durvis un atpūtas telpā parādījās Niks.
Kaut arī Niks izskatījās tāpat kā vienmēr, Kristiānām tomēr likās, ka viņš ir vēl izklaidīgāks nekā parasti, jo gandrīz pašāvās bērniem garām, tikai pēdējā brīdī apgriezdamies uz papēža riņķī un iesaukdamies:
— Ak, man taču jūs jāaizved pusdienās! Nāciet līdzi! — Un palēkdamies aizmetās prom, tā ka bērni tik tikko paspēja pietrūkties kājās un sekot, pirms Niks bija pazudis nākamajās durvīs.
Pusskriešus viņi izmetās cauri vēl vienam gaitenim, kas bija līdzīgs tam, kur atradās viņu istabiņas. Un šā gaiteņa galā durvis veda uz ēdamzāli.
Ēdamzāle bija diezgan liela telpa, kas šķita nosacīti sadalīta četrās daļās, jo no katra zāles stūra uz centra pusi stiepās tādas kā starpsienas jostas līmeņa augstumā. Tās bija veidotas no tumši brūniem ķieģeļiem, un to virsma nedaudz atgādināja plīts virsmu, kuru pārklāja kaut kas līdzīgs slīdošai lentei.
— Vai tur gatavo ēdienu? — vaicāja Miks.
— Nē, tur pasniedz gatavo ēdienu, — paskaidroja Niks. — Vietām virsma ir sakarsējama, lai ēdiens, kam jābūt siltam, tāds ari paliktu.
— Kāpēc te ir četras tādas sieniņas? — vaicāja Linda.
— Četri kursi, — paskaidroja Niks. — Akadēmijā mācās četrus gadus, un attiecīgā gada students ēd kopā ar savējiem. Bet pasniedzēji sēž, lūk, tur! — Niks pamāja uz zāles tālāko galu, kur starp garajiem koka galdiem viens bija nedaudz īsāks par pārējiem. Uz šā galda bija uzklāts smalks, balts galdauts, sarindoti šķīvji un galda piederumi. Uz pārējiem galdiem galdautu nebija. Lai gan zālē dega četras griestu lustras — virs katras zāles daļas pa vienai —, uz pasniedzēju galda kvēloja arī divas resnas, dzeltenas sveces.
Studentu zālē vēl nebija, bet pie pasniedzēju galda sēdēja trīs cilvēki — pusmūža dāma ar zēngalviņā apgrieztiem melniem matiem un vīrs ar deniņos iesirmiem matiem un īsu, sirmot sākušu bārdu — Kristiānām viņš atgādināja reiz televīzijā redzētu vēstures profesoru. Trešā bija skaista, jauna sieviete ar tumši brūniem, viļņainiem matiem un lielām, brūnām acīm. Likās, ka viņa vairāk iederētos starp studentiem, nevis pasniedzējiem.
— Pasniedzēji sēž starp ceturtā kursa studentiem, — paskaidroja Niks. — Un šovakar arī jūs sēdēsiet viņiem tuvumā pie ceturtā kursa studentu galda, jo ir eksāmenu laiks un daļa studentu jau ir tos nokārtojuši un devušies prom, tāpēc tur ir brīvas vietas.
— Vai studenti nebrīnīsies, kas mēs tādi? — vaicāja Kristiāns, vērdamies pagaidām vēl tukšajā zālē.
— Gan jau brīdi pabrīnīsies, — iesmiedamies attrauca Niks.
— Taču tikpat ātri aizmirsīs, jo, ticiet man, viņiem šobrīd prātā ir tikai eksāmeni. Un, pat ja kāds kaut ko jautās pasniedzējiem, viņi zina, ko atbildēt. Jums pašiem gan nevajadzētu ne ar vienu no studentiem runāt. Vienkārši izliecieties, ka nesaprotat, ko viņi.jums vaicā. Nu, protams, izņēmums ir Andris, kas rīt brauks kopā ar jums.
— Andris? — pārvaicāja Miks.
— Tas students, kas mūs pavadīs ekskursijā, — atgādināja Linda.
— Āā… — novilka Miks.
Kristiāns nevarēja nepamanīt, kā visi trīs pasniedzēji, bērniem ienākot ēdamzālē, tūliņ pārtrauc sarunas un pievērš viņiem skatienus. Un, kad Niks aizveda viņus līdz galdam, iesirmais kungs pirmais sveicināja bērnus. Arī dāma ar īsajiem, melnajiem matiem uzsmaidīja bērniem un palocīja galvu, bet jaunā meitene iesmējās, piemiedza bērniem ar aci un angļu valodā kaut ko teica Nikam. Arī viņš iesmējās.
— Sāra teica, ka tad, kad būsiet pagaršojuši šejienes pavāra brīnumus, jums te tā iepatiksies, ka nemaz negribēsiet doties mājās, — Niks iztulkoja meitenes teikto.
Tieši tajā brīdī atskanēja zvaniņš, kaut kas iedūcās, un lentes uz sadalošo virsmu sienām sakustējās. No virtuves, kas atradās otrpus sienai, pa slīdošo lenti ēdamzālē ieslīdēja šķīvju rindas, un uzvēdīja kārdinošs aromāts. Kristiāns juta, kā mutē saskrien siekalas.
Atvērās ēdamzāles durvis, un čalodami iekšā sanāca studenti. Atbilstoši savam kursam viņi ieņēma vietas pie galdiem. Bērni ziņkārīgi nolūkojās. Kaut arī pārsvarā visi sarunājās angļu valodā, bija atsevišķi pulciņi, kas trieca dzimtajā mēlē. Tā pie pirmā kursa galdiņa sēdēja trīs kalsni, enerģiska izskata jaunieši un jautri čaloja itāļu valodā. Savukārt tepat, pie ceturtā kursa galda, pavisam netālu no bērniem, divas jaunietes sarunājās franciski. Ik pa brīdim kāds students uzmeta ziņkārīgu skatienu bērniem, taču sarunu uzsākt neviens nemēģināja.
Pārsvarā visi nodarbojās ar ēšanu, jo — kā bērni drīz konstatēja — ēdiens patiesi bija brīnumgards. Kristiāns pieveica savu spinātu krēmzupas porciju tik ātri, ka viņam šķita — tās nemaz nav bijis. Un likās — arī pārējiem ir līdzīgi. Miks, iepriekš paziņojis, ka viņš jau nu gan spinātu zupu neēdīs, tagad bija spiests savus vārdus ņemt atpakaļ, jo tieši no viņa šķīvja zupa nozuda visātrāk.
Tāpat forele ar ceptajiem kartupeļiem tika notiesāta lielā ātrumā.
Arī Spoks netika aizmirsts — viens no pavāriem speciāli viņam bija iznesis bļodiņu ar kaut kādu miksli, ko suns acīmredzot atzina par labu esam, jo, acumirklī tam uzklupis, tika ar to galā ātrāk nekā bērni ar foreli.
Kad studenti, pasniedzēji un bērni bija apēduši arī rīsu krēmu ar zemenēm, ēdamzāli atkal piepildīja sarunas. Bet šoreiz tās bija klusākas un laiskākas nekā sākumā, kad studenti bija tikko sanākuši. Palēnām un nesteidzīgi jaunie cilvēki cits pēc cita cēlās no galda un devās prom. Arī pasniedzēji jau bija pametuši galdu.