— Kādi ir tie troļļi? — jautāja Miks, kuru, tāpat kā Martu un Tīnu, šķiet, aizrāva Lietuvenes stāstījums.
— Nu, troļļi ari mēdz būt dažādi, — sacīja Lietuvene. — Pārsvarā viņi ir lieli un stulbi. Bet ir arī tā dēvētie uzticamie troļļi, kas mēdzot atmaksāt laipnību ar laipnību. Vēl ir nakts troļļi, kas izlien ārā tikai naktī un, ja nepaspēj līdz saullēktam atkal paslēpties, pārvēršas par akmeni. Visi troļļi mīt kalnos, alās, vismaz par to islandieši ir vienisprātis.
— Vau! — kā piekrizdams ierējās Spoks, un Lietuvene iesmējās.
— Jā, un kur nu vēl spoki, — viņa teica. — Rakstnieks Haldors Laksness — starp citu, viņš bija ari Nobela prēmijas laureāts — reiz teica, ka islandiešu ticība spokiem ir pārdzīvojusi jebkuru citu ticību viņu prātos.
— Oho! — izsaucās Marts. — Un ko tie spoki dara?
— Viskautko, — īsi attrauca aukle. — Bet, lai viņi beigtu darīt to, ko dara, viņus vajagot piesiet pie liela akmens. Islandē ir papilnam tādu akmeņu, pie kuriem tikuši piesieti spoki. Caurumi vien tajos palikuši…
Tīna nodrebinājās, un Kristiāns vairs nespēja ilgāk klausīties.
— Šim vakaram pietiks, — viņš noteica. — Tīnai, manuprāt, jau nāk miegs. — Un, par spīti Tīnas mēģinājumiem protestēt, viņš piecēlās, lai no visiem atvadītos.
Miks, mājienu saprazdams, pielēca kājās un devās uz durvju pusi. Linda sekoja viņam. Tikai Marts un Tīna izskatījās manāmi vīlušies, taču arī Lietuvene, šķiet, bija beigusi savus stāstus.
— Patiešām, laiks doties pie miera, — viņa noteica, celdamās kājās. — Rīt mums paredzama gara diena, ja patiešām gribat kaut ko no šīs salas apskatīt. Arlabunakti, un tiksimies brokastīs! — viņa noteica un izgāja no istabas.
10. nodaļa SNAIVEDLSNESAS PUSSALA
Kristiānu pamodināja Spoka smilkstēšana. Suns tupēja pie durvīm un lūdzoši raudzījās uz durvju rokturi. Kristiāns samiegojies ielūkojās pulkstenī. Bija tikai pusseptiņi. Zēns atkal aizvēra acis un atslīga atpakaļ gultā, bet Spoks ierējās nu jau skaļāk. Tad ari Tīna sāka raustīt brāli aiz rokas.
— Ei, celies! Spokam vajag ārā! — viņa sauca.
Kristiāns ievaidējās un atkal uzslējās sēdus, sapratis, ka būs vien jāceļas, un drīz vien, aši saģērbies un palīdzējis apģērbties arī Tīnai, viņš jau rikšoja pa gaiteni, raudzīdamies pēc izejas uz kāpnēm. Tīna un Spoks joņoja viņam pakaļ.
Uzkāpuši stāvu augstāk, bērni un suns caur Gardara dzīvojamām telpām izgāja uz ielas. Joprojām pūta diezgan negants vējš, un debesīs joņoja plušķaini mākoņi. Uz ielas nemanīja īpaši daudz cilvēku, un Kristiānām bija pilnīgi skaidrs, kāpēc. Sagaidījuši, kad suns nokārto savas rīta darīšanas, bērni steidzīgi spruka atpakaļ mājas siltumā.
Pirms atgriešanās savā istabā Kristiāns piebungoja pie draugu istabu durvīm. No Lindas istabas tūliņ atskanēja diezgan možs:
— Jā, es jau esmu augšā!
Marta un Mika istabā valdīja klusums. Kristiānām tas šķita aizdomīgi, un viņš piebungoja vēlreiz, nu jau spēcīgāk.
Kā atbilde no istabas šoreiz atskanēja tāds kā rūciens, kā ņurdiens. Spokam tas nepavisam nepatika, un ari viņš ierūcās. Kristiāns piedauzīja pa durvīm vēl trešo reizi, saukdams:
K
— Laiks celties, drīz jāiet brokastis!
No istabas atskanēja nu jau gluži cilvēcisks, bet ļoti samiegojies:
— Ceļamies, ceļamies…
Pēc neilga laika bērni satikās gaiteni un devās brokastot. Miks žēlojās, ka ilgi nav varējis aizmigt, jo visu laiku domājis, kā tas ir, ka viņi atrodas veselu stāvu zem zemes. Kristiāns norādīja, ka viens stāvs zem zemes nav nekas vairāk kā parasts pagrabstāvs, ko gan Miks teikšot, nokļuvis ceturtajā apakšzemes līmeni. Miks viņam neatbildēja, tikai cerēja, ka viņam nevajadzēs to uzzināt.
Kad bērni ieradās ēdamzālē, Reinas tante, Niks un Andris jau bija tur.
— Mmm, — noņurdēja Kristiāns, ievilkdams nāsis svaigi cepto maizīšu smaržu. Arī pārējie kāri lūkojās apkārt, jo smaržoja patiesi gardi.
— Sēdieties un ķerieties klāt! — jautri noteica Niks, sukādams iekšā kraukšķīgu kruasānu.
Bērni nelika sevi lūgties un devās pie galda, uz kura bija šķīvji ar kruasāniem un dažādām citām maizītēm, panna ar ceptām olām un desiņām, kā arī dažnedažādi augļi.
— Ēdam žigli, un tad, marš, uz istabām pēc somām! — pilnu muti čāpstinādams, sacīja Niks. — Mašīna ir jau uz ielas.
— Kurš būs pie stūres? — vaicāja Reinas tante.
— Es, protams, — attrauca Niks.
Reinas tante nobubināja kaut ko, kas izklausījās pēc “tad nu gan mums būs braucieniņš”, bet Kristiāns nebija pārliecināts, ka viņa teica tieši tā.
Uz ielas bērnus gaidīja koši sarkans mikroautobuss, līdzīgs tam, ar kādu iepriekšējā dienā viņi atbrauca no lidostas. Niks jau bija priekšā un tagad, atvēris aizmugurējās durvis, ņēmās mest iekšā bērnu līdzpaņemtās somas.
— Paga, paga! — iesaucās Miks un, atrāvis savas somas rāvējslēdzēju, izvilka matemātikas burtnīcu. Kristiāns ar Martu saskatījās un nosmīkņāja vien.
Tad viņiem pievienojās Reinas tante un Andris. Reinas tante bija ģērbusies tumšzaļā vējjakā ar kapuci un džinsos, kas Kristiānām šķita savādi, jo viņš neatcerējās, ka kādreiz būtu redzējis aukli valkājam džinsus.
Diezgan ātri, kā šķita Kristiānām, viņi izbrauca no Reikjavikas un devās Snaivedlsnesas pussalas virzienā. Ceļš vijās cauri diezgan mežonīgam, neapdzīvotam apvidum. Pa kreisi, nedaudz attālāk bija manāms okeāns, bet pa labi aiz vienmuļa, brūngani zaļa līdzenuma slējās kalni. Vējš bija izdzenājis mākoņus, un debesis tagad bija koši zilas, tomēr sajūta nepavisam nebija kā vasarā, drīzāk kā agrā rudenī. Nekur nebija manāms neviens koks, un Kristiāns atcerējās Nika vakardienas stāstīto, ka Islandē koku tikpat kā neesot.
Braucēji klusēdami vēroja neparasto ainavu, vien Niks un Andris priekšā klusi sarunājās. Pēc kāda brīža viņi iebrauca nelielā pilsētiņā.
— Mosfeldsbaira, — paskaidroja Niks.
Tikpat ātri kā iebraukuši, viņi jau bija izbraukuši cauri pilsētiņai, un atkal apkārt pletās mežonīgs tukšums. Vēlāk viņi izbrauca cauri Borgarnsas pilsētiņai, kas bija lielāka nekā iepriekšējā, bet visādi citādi tai stipri līdzīga, un turpināja ceļu uz ziemeļiem, braucot cauri šķietami bezgalīgam līdzenumam.
— Šis ir Mirara līdzenums, — Niks sacīja. — Senos laikos šo vietu klāja ledājs.
— Vai vēl ilgi jābrauc? — vaicāja Linda.
— Nu, atkarībā līdz kurienei, — iesmējās Niks. — Bet, ja līdz mūsu pirmajai pieturvietai, tad esam jau pāri pusceļam.
— Un kas būs pirmā pieturvieta? — vaicāja Reinas tante.
— Būdira, — sarunā beidzot iesaistījās Andris. — Vairs jau patiešām nav tālu.
Pēc laika bērni priekšā pamanīja neparastu, simetrisku veidojumu — kā nelielu kalnu ar nošķeltu virsmu.
— Tas, uz ko jūs tagad skatāties, — sacīja Andris, — ir Eldborga krāteris. Tas patiesībā ir pavisam neliels — tikai sešdesmit metru virs pārējā līdzenuma un aptuveni simt metru virs jūras līmeņa. Valda uzskats, ka visaugstākā vulkāniskā aktivitāte šeit bijusi pirms kādiem pieciem-astoņiem tūkstošiem gadu, — Andris stāstīja.
— Un arī par šo vietu ir leģenda, — Niks piebilda.
— Kā jau par visu Islandē, — klusi noteica Reinas tante.