— Nu re nu, — apmierināti komentēja Linda. — Pļāpā vai nepļāpā, nekas labs te nav sagaidāms.
— Viss tiek kontrolēts! — uzbudinājumā pārliecies pār stūri, it kā piedalītos vietēja mēroga autorallijā, sauca Niks. — Galvenais — piesprādzējieties, mīlīši, piesprādzējieties! Un viss būs vislabākajā kārtībā!
Tā kratīdamies un raustīdamies, viņi brauca cauri ar zāli apaugušajiem lavas laukiem, līdz ceļa malās parādījās pirmās mājas.
— Kas šī ir par vietu? — vaicāja Kristiāns.
— Arnarstapi, — atteica Andris. — Tulkojumā tas nozīmē — Ērgļu klintis. Vai redzat šo kalnu? — Andris pamāja uz kalnu, kas slējās tepat netālu. — Tas ir Stapefell kalns. Bardara sāga stāsta, ka senos laikos kalna ziemeļu puses alās esot dzīvojis puscilvēks, puscilvēkēdājs.
— Kas tas ir — puscilvēkēdājs? — gribēja zināt Tīna. — Vai tāds, kas ēd puscilvēkus?
Niks iesprauslājās, bet Kristiāns atkal sabozās.
— Paldau, — viņš ieteicās. — Es saprotu, ka par šīm vietām ir daudz interesantu teiksmu, bet varbūt var stāstīt par mazāk briesmīgām?
Andris palūkojās atpakaļ un nedaudz piesarka.
— Ak jā, protams, — viņš paklusi atsaucās. — Protams, kāpēc gan ne…
— Aizbrauksim tagad uz veco labo laivu piestātni! — pēc mirkļa jautri iesaucās Niks, pārtraukdams neveiklo klusumu, kāds bija iestājies pēc Kristiānā aizrādījuma. — Tur arī ir šis tas interesants apskatāms.
Busiņš, bremzēm kaucot, iemetās kādā no sānceļiem un turpināja braucienu jūras virzienā, atstājot aiz muguras kalnu ar visām tā puscilvēka, puscilvēkēdāja alām…
Drīz vien busiņš neierasti vienmērīgi nobremzēja un piestāja ceļa malā.
— Varam izkāpt un izlocīt kājas, — pagriezies atpakaļ, sacīja Niks.
— Tikai vējš gan šeit, brīdinu jau tagad, varētu būt vēl spēcīgāks nekā
pirmīt. Raugieties, ka jūs neiepūš jūrā! — Un noķiķinājis viņš ar vienu lēcienu bija laukā no mašīnas.
Arī Spoks, noguris no nepārtrauktās raustīšanās braukšanas laikā un Tīnas ciešā tvēriena, metās ārā. Tā kā Spoku piesprādzēt nebija iespējams, Tīna visu brauciena laiku bija viņu nogrābusi diezgan ciešā satvērienā, lai suns kādā no straujajiem bremzēšanas vai uzrāvienu manevriem neaizlidotu pa gaisu. Un tas sunim bija pagalam apnicis. Līksmi riedams, viņš riņķoja ap Reinas tanti un Tīnu. Abas, rokās sadevušās, bija devušās uz priekšu krasta virzienā.
Arī pārējie devās viņām nopakaļ. Pagājušies nedaudz uz priekšu, viņi nonāca pie stāvas kraujas, kur tālu lejā skalojās jūra. Taču paši dīvainākie bija krasta klinšu veidojumi — vairākas ieapaļas arkas, kurām cauri skalojās jūra. Šķita neparasti, ka kaut kas tāds ir varējis izveidoties pats no sevis, un Kristiāns sevi pieķēra iztēlojamies, kā sensenos laikos milzu troļļi ar kaltiem apstrādā klintis, līdz izveidojas šie neparastie vārti. Tā aizsapņojies, Kristiāns bija devies gar pašu klints malu uz priekšu, atstādams pārējos tālu aiz muguras. Vējš gaudoja cauri klintīm, un visriņķī klaigāja dažnedažādi jūras putni. Kristiāns atcerējās, ka Arnarstapi tulkojumā nozīmē “Ērgļu klintis”, un tagad pilnībā tam piekrita.
Kad Kristiāns beidzot atkal pacēla acis augšup, viņš saprata, ka ir aizgājis diezgan tālu. Cauri vēja kaukoņai zēnam šķita, ka pārējie viņu sauc. Paskatījies atpakaļ, labu gabalu tālāk viņš redzēja visus draugus, Reinas tanti ar Tīnu pie rokas, Niku plīvojošā, sarkanā šallē un gabaliņu nostāk arī Andri. Marts viņam pamāja, un Kristiāns pamāja pretī. Tad zēns devās atpakaļ pie pārējiem, saliecies pret spēcīgo vēju, kas, šķiet, patiešām mēģināja viņu no klints iepūst jūrā. Taču, kad viņš nonāca atpakaļ pie mašīnas, pārējie nez kur bija izklīduši. Tepat slaistījās vienīgi Miks, izskatīdamies pamatīgi nosalis un acīm redzami ilgodamies tikt atpakaļ mašīnas siltajā salonā.
— Kur tad visi palikuši? — brīnījās Kristiāns. — Vēl tikko bija
šeit.
— Jā, tikko vēl bija, — klabinādams zobus, apstiprināja Miks.
— Taču Niks ierosināja aiziet apskatīt vēl kādu no tālākajām klintīm, un Marts, Linda un Andris aizgāja viņam līdzi. Bet Reinas tante un Tīna tepat kaut kur ir.
Un tur jau viņas abas nāca, Spokam spriņģojot pa priekšu. Tīna, ieraudzījusi brāli, skrēja viņam pretī.
— Tādas smukas klintis! — meitene sajūsmināti sauca. — Un putniņi arī smuki!
Kā piekrizdams, viens no “putniņiem”, kas izskatījās pēc gigantiskas kaijas, nelabi ieķērcās tieši viņiem virs galvām un, asi švīkstinādams spārnus, aizlaidās uz klinšu pusi.
Tikmēr Reinas tante arī bija pienākusi.
— Iešu pasaukt pārējos, — viņa, drebinādamās tāpat kā Miks, sacīja. — Vējš pārāk negants, apaukstēsieties vēl. Pieskati Tīnu! — viņa vēl piekodināja un devās tajā virzienā, kur pirmīt bija aizgājuši Niks, Andris un Marts ar Lindu.
— Nu, ko tu par to visu saki? — lēkādams no vienas kājas uz otru, lai cik necik sasildītos, vaicāja Miks.
— Par ko? — pārvaicāja Kristiāns. — Par Islandi vai par imago būšanu?
— Par visu, — attrauca Miks.
— Šeit ir skaisti, — domīgi sacīja Kristiāns. — Nekad nebūtu domājis, ka reiz nokļūšu šādā vietā. Turklāt vēl šādā veidā…
— Jā, lidmašīniņa mums bija pa pirmo, vai ne? — smējās Miks.
— Ja vēl man patiktu lidošana kā tāda, tad varētu teikt, ka bija izcili.
— Bet, kas attiecas uz visu pārējo… — it kā nebūtu ticis pārtraukts, turpināja Kristiāns. — Tas viss vēl aizvien ir vairāk nekā dīvaini. Es biju iedomājies, ka varbūt šeit kaut kas kļūs skaidrāks, bet šķiet, ka notiek gluži otrādi.
— Kas tev nav skaidrs? — nesaprata Miks. — Man viss ir skaidrs. Markuss ir prom, un mēs braucam ekskursijā, lai nevajadzētu kvernēt Reikjavīkā, tajā pazemes bunkurā. Manuprāt, viss ir forši.
— Forši varbūt, bet skaidrs gan nav nekas, — sprieda Kristiāns.
— Viņi tagad ved mūs ekskursijā, it kā pašiem nebūtu nekā svarīgāka, ko darīt… Un kas notika ar to Markusu, kāpēc viņam bija tik steidzami jāaizbrauc? Un vai tiešām vecais Gardars, kas mūs sagaidīja, nespētu izdarīt to pašu, ko bija plānojis Markuss?
Tādi jautājumi jau kopš pašas Reikjavīkas bija malušies Kristiānām pa galvu, taču šķita, ka vismaz šajā trijotnē viņš ir vienīgais, kuru tas nodarbina.
Miks ar Tīnu abi cieši lūkojās kaut kur ceļa virzienā.
— Reinas tante, — beidzot sacīja Tīna. — Viņa mūs sauc.
Arī Kristiāns palūkojās turp, un patiešām — kādu gabalu tālāk uz ceļa stāvēja Reinas tante un, mādama ar roku, aicināja viņus pie sevis.
— Kas tad nu? — nobrīnījās Kristiāns. — Man likās, ka visi aizgāja uz citu pusi.
— Man arī tā likās, — piekrita Miks. — Bet varbūt arī tur ir kāds ievērības cienīgs objekts, kāds troļļu akmens vai kas tamlīdzīgs. — Zēns iesmējās.
Tīna jau metās pie Reinas tantes, un zēni devās viņai pakaļ. Spoks, domādams, ka tā ir kāda tieši viņa priekam izdomāta rotaļa, jautri riedams, lēkāja te uz priekšu, te atpakaļ.
Dīvaini, bet Reinas tante nesagaidīja, kamēr bērni viņu panāks, bet pagriezās un devās pa ceļu prom, tikai pamezdama ar roku, lai viņai seko. Viņa gāja diezgan straujā solī, bet Tīna viņu jau gandrīz bija panākusi. Te piepeši Reinas tante nogriezās no ceļa, metās aiz kādas klints ceļa malā un nozuda skatienam.