— Kas tie par jokiem? — noteica Kristiāns un, nojauzdams ko nelabu, metās skriešus. Tikmēr Tīna, būdama labu gabalu priekšā, arīdzan jau bija nozudusi aiz klints. Kad Kristiāns pēc brīža sasniedza klinti, aiz tās stāvēja viena pati Tīna un izbrīnījusies raudzījās visapkārt.
— Nezinu, kur viņa palika, — Tīna sacīja. — Viņa te atnāca, un tad viņas vairs nebija.
Arī Kristiāns apstulbis raudzījās uz visām pusēm. Patiešām, bez viņa, Tīnas un Spoka šeit nebija nevienas dzīvas dvēseles. Pēc mirkļa viņiem pievienojās Miks un rādīja tikpat apstulbušu seju kā visi pārējie.
— Kur tad Reinas tante? — viņš jautāja.
Reinas tantes šeit pilnīgi noteikti nebija. Klints, aiz kuras viņa bija nozudusi, stāvēja vientuļa, līdzena lauka vidū, un šeit pie labākās gribas nebija iespējams nekur paslēpties, pat ja viņai būtu bijis tāds nodoms.
— Viņas šeit nav, — noteica Kristiāns un piebilda: — Un acīmredzot nav arī bijis.
Atstājis Miku platām acīm blenžam viņam pakausī, Kristiāns paņēma Tīnu pie rokas un devās atpakaļ uz mašīnu. Miks, absolūtā neizpratnē vēl aizvien lūkodamies uz visām pusēm, abiem sekoja.
Kad viņi nonāca pie mašīnas, pārējie bija jau priekšā.
— Tas tik bija skats! — skaļi sajūsminājās Marts. — Tā, it kā jūra pati būtu izgrauzusi klintis. Un kāda skaņa bija, kad ūdens gāja tur cauri, o!
Reinas tante mierīgi stāvēja pie mašīnas, it kā nekas nebūtu bijis un viņa nebūtu pirms pāris minūtēm paslēpusies aiz akmens un pazudusi.
— Esam visi? Nu tad varam doties tālāk, — viņa sacīja, bet tad pamanīja Kristiānā, Mika un Tīnas pārvērstās sejas.
— Kas tad jums? Vai viss labi? — Reinas tante vaicāja.
Miks tikmēr lūkojās viņā ar klaju neuzticību, itin kā viņa būtu spoks vai vēl kas ļaunāks.
— Tu pazudi, — Tīna paskaidroja. — Tu aizgāji aiz tā akmens un tad pazudi.
— Kā, lūdzu? — Reinas tante nesaprata, un Kristiāns visu izstāstīja.
Iestājās klusums. Linda sarauktām uzacīm lūkojās te uz Kristiānu, te uz Miku, kā gaidīdama, ka kāds no viņiem iesmiesies un paziņos, ka tas, protams, bija joks. Taču nekas tāds nenotika. Savukārt Reinas tante saspringti blenza kaut kur uz priekšu vienā punktā, līdz beidzot izdvesa tādu kā garu nopūtu.
— Uhh… — viņa noelsās. — Tātad tas patiešām darbojas.
— Kas darbojas? — vienā balsī jautāja Kristiāns un Marts, bet Tīna uztraukumā pat palēcās.
— Es sapratu! — meitene sauca. — Sapratu, ko mēs redzējām! Tā nebija Reinas tante, tas bija elfs, kas pārvērties par Reinas tanti! Es redzēju elfu, es redzēju elfu! — Un meitene sajūsmā sāka griezties uz riņķi, Spokam pinoties viņai pa kājām.t
Kristiāns saviebās kā no zobu sāpēm un paskatījās uz Reinas tanti.
— Pasakiet jūs viņai, ka tās visas ir muļķības, — viņš lūdza. — Man viņa tik un tā neticēs.
Reinas tante sarauktu pieri palūkojās uz sajūsmā spriņģojošo meiteni un tad pievērsās Kristiānām.
— Mēs esam Islandē, — viņa lēni sacīji, atkal raudzīdamās kaut kur tālu sev priekšā, it kā runātu nevis ar Kristiānu, bet pati ar sevi.
— Islandē, kur joprojām dzīvas ir visas senās teiksmas un leģendas. Ja mēs nevaram ticēt elfiem un brīnumiem šeit, tad kur gan mēs to varēsim? Un, ja mēs to nevaram darīt bērnībā, tad kad gan vēl?
Tad viņa pagriezās pret Andri un palūdza samainīties vietām. Likdama manīt, ka saruna ir beigusies, viņa iesēdās sēdeklī blakus šoferim un aizvēra mašīnas durvis.
Kristiāns pavērās uz Martu un novaikstījās pakaļ Reinas tantei. Te nu bija aukle… Kārtējo reizi pierādījās, ka Kristiānām viņa jāpieskata, citādi Tīnai galīgi sajauks galvu.
Tikmēr arī Niks jau bija ieņēmis savu vietu pie stūres, bet Andris šoreiz apsēdās otrajā rindā blakus Lindai ar Tīnu. Zēni, kā iepriekš, iekārtojās aizmugurē, un Niks ar kārtējo aso uzrāvienu metās braukt.
— Kas tas tāds, galu galā, bija? — pusčukstus vaicāja Miks, kad viņi kādu bridi bija braukuši klusēdami.
— Kas, kas… — attrauca Kristiāns. — Imago, protams! Andris šurpceļā sastāstīja visas tās pasakas, ka elli pārvēršas par cilvēkiem un nolaupa bērnus, un Tīnai galvā bija gatavs scenārijs. Viens divi, un uzrodas par Reinas tanti pārvērties elfs… Ka tevi jupis! — viņš sodījās, joprojām dusmodamies uz Reinas tanti, ka viņa nav izstāstījusi Tīnai patiesību. — Patiešām nesaprotu, ko viņa cenšas panākt, — viņš dusmīgi čukstēja. — Kāpēc jāstāsta tik mazam bērnam visas tās muļķības?
— Nu, varbūt viņa negrib, ka visa pasaule pārvēršas par tādiem ciparu gudriniekiem kā tu, — iesmējās Marts.
— Nu vai zini, tagad arī tu sāc, — Kristiāns apvainojās. Viņš bija cerējis, ka vismaz draugi viņu atbalstīs, bet Martu tas, šķiet, tikai uzjautrināja, savukārt Miks bija tikpat apstulbis kā pirmīt un sarauktu pieri kaut ko cītīgi domāja.
Busiņa priekšgalā tāpat pusčukstus sarunājās Niks un Reinas tante. Kristiāns mēģināja saklausīt, par ko viņi runā, bet uztvēra tikai atsevišķas neko neizsakošas frāzes. Diezgan drīz arī viņu saruna apsīka, un visi turpināja ceļu, lūkodamies ārā pa logu.
— Lai jūs nedaudz izklaidētu, — beidzot ierunājās Andris, — ierosinu nelielu izbraucienu ar sniega močiem pa ledāju. Ko jūs par to sakāt?
Atbilde bija nepārprotama, jo atskanēja daudzbalsīgs: “Jā! Urā!” — tā ka Andris nosmīkņāja vien un, paliecies uz priekšu, deva Nikam norādījumus, kurp jābrauc.
— Vai tad vasarā var braukt ar sniega močiem? — brīnījās Linda.
— Jā, tur augšā, uz ledāja, arī vasarā sniegs nenokūst, — paskaidroja Andris. — Šeit varam baudīt ziemas priekus cauru gadu. Mums ir paveicies, ka viena no kompānijām, kas iznomā sniega močus,
pieder mūsu Akadēmijas bijušajam studentam. Tā ka varam jūs izvizināt pilnīgi par velti, — viņš paskaidroja.
— Jā, Larss ir normāls vecis, — sarunā iesaistījās arī Nīks. — Mēs vienmēr uzrīkojam kādu raJliju pa ledāju, kad vien esmu šeit. — Tad viņš aprāvās un pameta greizu skatienu uz Reinas tanti, kas izsmējīgi uz viņu blenza.
— Tagad man ir skaidrs, kur tu vienmēr nozūdi, — Reinas tante noteica. — Vienalga, uz cik īsu brīdi mēs būtu ieradušies, tu aizvien pamanies pusi dienas nozust…
Niks noraustījās, un kopā ar viņu to darīja arī busiņš, pēkšņi mezdamies uz priekšu tādā izklupienā, it kā tam būtu jāpārlec kādam uz ceļa nokritušam lavas bluķim.
— Reinas tante, — Niks teica tik lūdzoši vainīgā balsī, ka visiem bija jāsmejas. — Bet tas taču ir iespējams tikai šeit!
— Kā tad, kā tad, — nomurmināja Reinas tante, raudzīdamās taisni uz priekšu, uz ceļu, kas vijās pa to pašu vientulīgo lauku, pa kuru viņi nu jau brauca labu brīdi. Vēl brīdi vēlāk viņi izbrauca cauri Arnarstapi pilsētiņai un devās kalnu grēcļas virzienā. Liela un varena tā slējās viņu priekšā, un kalnu grēdas centrālās daļas virsotni klāja sniegs. Drīz viņi bija sasnieguši kalnu un pa diezgan šauru ceļu virzījās ieslīpi augšup.
Beidzot Reinas tante atjēdzās no sava sastinguma un neslēptā sašutumā vērsās pie Nika.
— Un ko tu, cienītais, tagad dari?! — viņa iesaucās.
— Kā ko? — nesaprata Niks. — Braucu augšā!
— Jā, tas nu tā kā būtu skaidrs, — sarkastiski noteica Reinas tante. — Bet kāda velna pēc tu to dari? Pa šo ceļu taču nevar braukt ar tādu sagrabējušu autobusu kā šis! Te ir vajadzīgs, vismaz džips!